Daudzviet pasaulē muzeja jēdziens noteikts valsts normatīvajos dokumentos vai nacionālo muzeju organizāciju dokumentos. Vispopulārākā ir Starptautiskās Muzeju padomes (International Council of Museums, ICOM, dibināta 1946) statūtos 2007. gadā formulētā muzeja definīcija, kas 08.06.2017. apstiprināta arī Latvijas Muzeju likumā: “Muzejs ir pastāvīga un publiski pieejama institūcija, kura kalpo sabiedrībai un tās attīstībai un kura iegūst, uzkrāj, saglabā, pēta, popularizē un eksponē materiālo un nemateriālo cilvēces mantojumu un vidi, lai sekmētu pētniecību, sabiedrības izglītošanu un sniegtu sabiedrībai emocionālu baudījumu, un kuras darbība, īstenojot muzeja funkcijas, nav vērsta uz peļņas gūšanu.”
Ilgu laiku valdīja uzskats, ka muzeja pamatā ir darbs ar krājumu, bet kopš 20. gs. beigām tiek akcentēts visu trīs muzeja pamatfunkciju – saglabāšanas, pētniecības un komunikācijas – nozīmīgums, mijiedarbība un līdzsvarotība muzeja darbā.
Latvijas muzeju krājumu kopumu – Nacionālo muzeju krājumu – veido akreditēto valsts, pašvaldību un autonomo muzeju pamatkrājumi, kā arī akreditēto privāto muzeju pamatkrājumi un privātās kolekcijas vai atsevišķi muzejiski priekšmeti, kopā ap 6 miljoniem vienību, kas pakāpeniski tiek publiskotas elektroniskajā Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogā “NMKK.lv”.
Lai gan profesionālajā vidē pieņemta vienota muzeja definīcija, saskaņā ar ICOM datiem pasaulē pastāv ap 55 000 muzeju lielā daudzveidībā. Latvijā un starptautiskā praksē pastāv dažādi kritēriji, pēc kuriem iedalīt muzejus, piemēram, grupēšana pēc to dibinātāja un juridiskā statusa, pēc ģeogrāfiskā pārklājuma, kā arī pēc galvenā kolekciju veida: mākslas, vēstures un arheoloģijas, dabas vēstures un dabaszinātņu, zinātnes un tehnoloģiju, etnogrāfijas un antropoloģijas, specializētie un kompleksie muzeji (līdzīgi kā Starptautiskajā muzeju statistikas standartā ISO 18461:2016).