Vairākus gadsimtus Latvijas garīgo eliti veidoja vācbaltiešu muižniecība, dibinot savas kultūras institūcijas un izdodot grāmatas vācu valodā. No 18. gs., kad Latvija tika iekļauta cariskās Krievijas sastāvā, sākās pakāpeniska rusifikācija, kuru apturēja valsts dibināšana. Mērķtiecīgu latviešu kultūrpolitiku sāka veidot jaunlatvieši 19. gs., 1868. gadā dibinot Rīgas Latviešu biedrību. Ņemot par paraugu vācu dziesmu svētkus, biedrība 1873. gadā organizēja Pirmos vispārīgos latviešu dziedāšanas svētkus, kuri notika visās turpmākajās iekārtās, izņemot Otro pasaules karu.

1919.–1940. gadā valstisko kultūras dzīvi Latvijas Republikā (LR) pārraudzīja Izglītības ministrija, kurā bija Mākslas un kultūras departaments ar Teātra un literatūras, Mūzikas un Glezniecības nodaļām. Vēlāk departamentam tika pievienota Arhīvu un bibliotēku nodaļa. Lielākais valsts finansējums vienmēr tika Latvijas Nacionālajai operai.

No 1923. gada darbību sāka Pieminekļu valde. 1920. gadā tika nodibināts Kultūras fonds, kurš atbalstīja gan dažādas kultūras iestādes, gan individuālus māksliniekus. Fonda darbību regulēja Likums par Kultūras fondu (1921), un līdz valsts apvērsumam 1934. gadā tajā bija paredzēta politisko partiju pārstāvniecība.

Valsts pirmsākumos tika dibinātas svarīgākās valsts kultūras institūcijas, kuras savu nozīmi nav zaudējušas arī mūsdienās. Tika pārņemtas jau esošas ēkas, kurās agrāk darbojās vācu un krievu radošie ļaudis.

1919. gadā tika nodibināta Latvju opera (mūsdienās Latvijas Nacionālā opera un balets, LNOB) un Latvijas Nacionālais teātris, bet 1920. gadā – Dailes teātris. 1919. gadā tika dibinātas divas kultūras augstskolas – Latvijas Konservatorija (mūsdienās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) un Latvijas Mākslas akadēmija. 1920. gadā Rīgas pilī sāka darboties Valsts mākslas muzejs, kura pamatu turpmāk veidoja nacionālās mākslas krājums. Vilhelma Purvīša vadībā attīstījās Rīgas pilsētas muzejs (mūsdienās Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, LNMM). Viņa vadībā 20. gs. 30. gados notika mērķtiecīgas Latvijas mākslas izstāžu parādes vairākās Eiropas lielpilsētās.

20. gs. 20. gadu kultūrpolitika apliecināja plurālismu un iecietību, daudzo Latvijas etnisko minoritāšu kultūru autonomiju. Tomēr jaunradītajā valstī bija svarīgi apliecināt nacionālo valstiskumu arī caur kultūru.

Līdzīgi kā 21. gs. sākumā, kultūrpolitikas nozīmīgas šķautnes, kas ietekmēja visu sabiedrību, 20. un 30. gados veidoja atsevišķas privātpersonas un uzņēmumi. Valsts šo darbošanos vērtēja atzinīgi. Īpaši izceļama izdevēja Anša Gulbja rosinātā Latviešu konversācijas vārdnīcas izveide, sākta 1927. gadā, bet nepabeigta, darbs pārtraukts 1940. gadā. Ļoti nozīmīgas bija arī latviešu daiļliteratūras publikācijas laikrakstā “Jaunākās Ziņas” un žurnālā “Atpūta”.

30. gados pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma sākās izteikti nacionālistiski orientēta kultūrpolitika. Uzplauka vadoņa kults un patriarhālas lauku dzīves slavinājums, kas tika iedzīvināts mākslā un literatūrā. 1937. gadā tika iedibināta Tēvzemes balva, kuru pasniedza 15. maijā, apvērsuma dienā. Tā tika pasniegta arī kultūras un mākslas darbiniekiem. K. Ulmanis iniciēja visas tautas akciju “Draudzīgais aicinājums”, kurā Valsts prezidents un Ministru prezidents aicināja ļaudis dāvināt grāmatas savām bijušajām skolām. K. Ulmanis caur Sabiedrisko lietu ministriju aizsāka grandiozus brīvdabas inscenējumus daudzās Latvijas vietās. Šo uzvedumu estētika harmonēja ar tolaik Eiropā dominējošo autoritāro stilu. K. Ulmanis rosināja nojaukt daļu Rīgas vēsturiskā centra un tā vietā uzbūvēt ēkas autoritārā stila estētikā, kas daļēji tika paveikts. K. Ulmanis sekmēja daudzu tautas namu būvniecību visā Latvijā, tajos mājvietu rada pašdarbinieku dziesmu, deju u. c. kopas.

Ienākot padomju karaspēkam (padomju okupācija), gandrīz vienlaicīgi tika izveidotas jaunās varas kultūras institūcijas. Tās tika atjaunotas, padomju karaspēkam no jauna ienākot Latvijā 1944. gadā (padomju otrreizējā okupācija). Kultūrpolitika Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (LPSR) bija daļa no vispārējās politikas un ideoloģijas, kas tika diktēta no Maskavas. Galvenie politikas dokumenti bija ikreizējie Padomju Savienības Komunistiskā partijas kongresa materiāli, bet galvenie kultūras dzīves uzraugi – Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja un Valsts drošības komiteja, kuru kuratori uzraudzīja visas kultūras institūcijas. Kultūras ideoloģiskais stūrakmens bija visas mākslas produkcijas obligātā atbilstība sociālā reālisma doktrīnai, kuru Padomju Sociālistiskā Republiku Savienība (PSRS) ieviesa 20. gs. 30. gados. Tā būtība bija proletariāta vadošās lomas uzsvēršana, tātad augsts sociālais idejiskums, partejiskums un tuvība tautai. Vienlaicīgi vara uzsvēra, ka mākslas darbam ir jābūt nacionālam pēc formas, bet internacionālam pēc satura. Visiem radošiem cilvēkiem, ja tie vēlējās publisku daiļrades izpausmi, bija jāstājas kādā no radošajām savienībām: Mākslinieku, Rakstnieku, Komponistu un citās. Radošajās savienībās bija jāapstiprina mākslinieku, rakstnieku, komponistu darba plāni. Tos veidoja pēc vadlīnijām, kuras noteica Maskavā.

Sociālā reālisma doktrīnas iespaidā radās daudzi viduvēji un vāji mākslas un literatūras darbi, ko masveidā iepirka valsts. Tika ieviesta cenzūra, kuru īstenoja Galvenā literatūras pārvalde. Tika izveidoti specfondi bibliotēkās un muzejos, kuros tika paslēpti, dažkārt pat iznīcināti varai nevēlami mākslas darbi un grāmatas.

LPSR tika aktīvi celti kultūras nami, kuros norisinājās mākslinieciskā pašdarbība. Tika nodrošināta Dziesmu svētku norise, kuras repertuārs iekļāva daudzas ideoloģiski pareizas PSRS tautu komponistu dziesmas. Grāmatniecība bija dotēta, un grāmatas iznāca lielā metienā un bija lētas. Īpašs uzsvars bija uz dažādu tautu klasikas tulkojumiem. Rietumu autoru darbu autortiesības tika ignorētas. Padomju ideoloģijai nepieņemamu autoru darbi netika tulkoti un nebija pieejami arī oriģinālvalodās. Daļa no kultūrpolitikas bija vispārējā rusifikācija, t. i., reāla divvalodība. Kopumā apmeklēt kultūras pasākumus – koncertus, izstādes, teātrus utt. – varēja atļauties ikviens iedzīvotājs, jo tā bija dotēta un līdz ar to biļešu cenas bija zemas.

Viena no visvairāk dotētajām kultūras jomām bija filmu uzņemšana Rīgas Kinostudijā. Nereti tika uzņemtas vismaz septiņas pilnmetrāžas filmas gadā, daudz dokumentālo filmu, t. sk. kino hronikas par sabiedriskām norisēm. No 1953. gada kultūras dzīvi sāka pārraudzīt LPSR Kultūras ministrija (KM). Saikne ar trimdas latviešiem nebija vēlama, to centralizēti uzturēja LPSR Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Cenzūra kultūrā vairāku desmitu gadu laikā mazinājās, līdz 20. gs. 80. gadu vidū, sākoties pārbūvei un atklātībai, izzuda pavisam. Kultūras pieminekļi nebija padomju kultūrpolitikas prioritāte. Tiem vara ļāva pakāpeniski sabrukt, savukārt baznīcas tika mērķtiecīgi pārvērstas par noliktavām. Viens no retajiem izņēmumiem bija Rundāles pils restaurācijas sākšana 60. gados, kurai līdzekļus LPSR KM rada PSRS KM. 80. un 90. gadu mijā vairākas reizes tika mainīts KM nosaukums un statuss. 1994. gadā LR KM to atguva.

Atjaunotās valsts (Latvijas neatkarības atjaunošana) pirmsākumos kultūrpolitikas veidošanā palīdzēja Eiropas Padomes eksperti, kuri pēc pamatīgas izpētes nāca klajā ar rekomendējošu ziņojumu.

Līdz ar tautsaimniecības pārstrukturēšanos un nelielo valsts budžetu dotācijas kultūrai krasi samazinājās. Vairs netika atbalstīti mākslas darbu iepirkumi, literāri un komponēti darbi. Pilnībā apsīka Rīgas Kinostudijas darbs, un tās ēka tika pakāpeniski privatizēta. Neraugoties uz slikto budžeta stāvokli, 1990. gadā tika dibināta vēl viena kultūras augstskola – Latvijas Kultūras akadēmija.

LR kultūrpolitika kopš 1990. gada ir veidota saskaņā ar kopējo valsts politiku. Latvijā visus atjaunotās neatkarības gadus ir bijušas centriski labējas, latviski nacionāli orientētas valdības, kas atspoguļojas Saeimas 2014. gadā pieņemtajā Satversmes preambulā. Latvijas valsts atjaunota uz eiropeisko vērtību bāzes, kurā svarīga loma ir cieņai pret etniskajām minoritātēm, demokrātiskam lēmumu pieņemšanas procesam un paklausībai likumam.

Kultūra Latvijā ir dotēta, izņemot tās pelnošos popkultūras atzarus.

Kopš 1990. gada pakāpeniski tika izstrādāti kultūras jomu regulējošie normatīvie akti. 1995. gadā Saeima apstiprināja Latvijas valsts Kultūrpolitikas pamatnostādnes. 2000. gadā MK apstiprināja Nacionālo programmu “Kultūra” 2000.–2010. gadam. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) Ministru kabinets (MK) apstiprināja “Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.–2015. gadam. Nacionāla valsts”. 2014. gadā MK apstiprināja Valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes “Radošā Latvija” 2014.–2020. gadam. Tās ir saskaņotas ar Nacionālās attīstības plānu 2014.–2020. gadam (NAP 2020), kas ir galvenais vidējā termiņa attīstības plānošanas dokuments.

Tradicionāli valsts atbalstītās lielās kultūras jomas ir jaunrade, kultūras mantojums un kultūrizglītība. Lielu ieguldījumu Latvijas kultūras dzīvē sniedz arī pašvaldības, sabiedriskās organizācijas, privātpersonas un korporatīvie sponsori.

Valsts atbalsts kultūrai atspoguļots valsts budžeta likumā. Budžets kultūrai tika krasi samazināts ekonomiskās krīzes laikā 2008. un 2009. gadā. Lielākajā daļā kultūras iestāžu atalgojums 2017. gadā vēl nebija sasniedzis pirmskrīzes līmeni. 2016. gadā KM budžets bija 138 989 000 eiro.

Nopietnākais atbalsts jaunradei tiek īstenots caur Valsts kultūrkapitāla fondu (VKKF). 1998. gadā Saeima pieņēma Likumu par Kultūrkapitāla fondu, kurā tika nostiprināta fonda neatkarība un fonda finanšu veidošanās no procentiem no akcīzes nodokļa alkoholam un tabakai. 2002. gadā likums tika grozīts, fonds pārdēvēts par Valsts kultūrkapitāla fondu, finansējums no akcīzes tika atcelts un fonds turpmāk finansēts no valsts budžeta. VKKF ir publisks nodibinājums. Fonds valsts kultūrpolitiskos mērķus īsteno ar mērķprogrammu un regulāriem projektu konkursiem. Fonda finansējums 2016. gadā bija 9 580 779 eiro. Otrs atbalsts jaunradei notiek caur KM programmu “Profesionālā māksla”, kura aptver mūziku, teātri, literatūru un grāmatniecību, vizuālo mākslu, arhitektūru, dizainu un filmu mākslu. Programmas finansējums 2016. gadā bija 30 820 784 eiro. Lielākais kultūras institūciju finansējums paredzēts LNOB. 2016. gadā valsts dotācija LNOB bija 7 381 029 eiro.

Dotācija kultūrizglītībai veido lielāko KM budžeta daļu. 2016. gadā tie bija 41 959 328 eiro. 2016. gadā tika dotētas trīs kultūras augstskolas, 14 vidējās profesionālās izglītības iestādes un pedagogu atalgojums 147 pašvaldību un piecās juridisku personu dibinātās mācību iestādēs. KM programma “Kultūras mantojums” aptver muzejus, bibliotēkas, arhīvus, kultūras pieminekļu aizsardzību un nemateriālo kultūras mantojumu. Programmas finansējums 2016. gadā bija 36 876 156 eiro. Tāpat ministrija dotē dažādus kultūras pasākumus, valsts vienoto bibliotēku informācijas tīklu, nomas maksu VAS “Valsts nekustamie īpašumi” programmas “Mantojums – 2018” ietvaros, nevalstiskās organizācijas, sabiedrības integrācijas un mediju politiku, UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju, autortiesību u. c. jomas. KM ilgstoši, piesaistot gan Bila un Melindas Geitsu fonda (Bill & Melinda Gates Foundation), gan ES fondu līdzekļus, veido modernu digitālu vidi Latvijas arhīvos, muzejos, bibliotēkās. Nopietns valsts finansējums bija paredzēts Latvijas valsts simtgades svinību daudzpusīgai norisei 2017.–2021. gadā. 

ES neregulē atsevišķu dalībvalstu kultūras jomas, taču dalībvalstīm ir pieejami dažādu Eiropas fondu līdzekļi. Latvijai ir pieejami arī Eiropas Ekonomiskās zonas finanšu līdzekļi. Eiropas fondi tiek izmantoti infrastruktūras sakārtošanā, izglītībā un citās jomās. Redzamākie objekti, kuri radīti ar ES fondu līdzekļiem, ir trīs reģionālās akustiskās koncertzāles – Rēzeknē ("Latgales vēstniecība GORS", 2013), Cēsīs (Vidzemes koncertzāle "Cēsis", 2014), Liepājā ("Lielais dzintars", 2015) –, Marka Rotko centrs Daugavpilī (2013). No atjaunotajām celtnēm jāmin Rundāles pils fasāde, LNMM (2016), vairākas sinagogas, memoriālie muzeji un citas celtnes.

No Latvijas valsts investīcijām kultūrā lielākā bijusi Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) celtniecība (2014). 2006. gadā MK apstiprinātās programmas “Mantojums – 2018” ietvaros izveidots jauns mākslas muzejs “Rīgas birža”, notikusi Rīgas pils restaurācijas un rekonstrukcijas pirmā kārta, daļēji atjaunota koncertzāle “Lielā ģilde” un citi objekti.

Reģionālā kultūrpolitika saistīta ar vietējām tradīcijām un esošo un jauno infrastruktūru. Ar panākumiem notiek reģionāli festivāli un svētki: Siguldas Opermūzikas svētki, Cēsu Mākslas festivāls, Liepājas Starptautiskais zvaigžņu festivāls un citi notikumi. Valsts sadarbojas ar pašvaldībām vairākos novados, piemēram, dotējot reģionālās koncertzāles, izveidojot un dotējot Ventspils Starptautisko Rakstnieku un tulkotāju māju (2006) un citus objektus. Valsts SIA “Latvijas koncerti” rīko simtiem akadēmiskās mūzikas koncertu ārpus Rīgas.

Pakāpeniski radītas jaunas kultūras institūcijas. 1992. gadā KM likvidēja Jaunatnes teātri, taču jau tajā pašā gadā dibināja Jauno Rīgas Teātri, kas nesis Latvijas vārdu pasaulē. Dibināti jauni orķestri (“Simfonietta Rīga”, Latvijas Radio bigbends un citi). 2008. gadā ar valsts sākotnējo finansējumu tika radīts Laikmetīgās mākslas centrs “kim?”. Nopietns kultūrpolitikas veidotājs ir Latvijas sabiedriskie mediji, kuros ar valsts atbalstu top kultūras raidījumi.

2007. gadā KM rosināja veidot Latvijas kultūras kanonu, kurš no jauna aktualizēts 2017. gadā. Latvijas Kultūras kanonā apkopoti izcilākie materiālās un nemateriālās kultūras pieminekļi un mākslas darbi šādās kultūras jomās: tautas tradīcijas, arhitektūra un dizains, skatuves māksla, vizuālā māksla, literatūra, mūzika, kino. Kanonā atrodamas gan senākas, gan jaunākas kultūras vērtības, piemēram, Dziesmu svētki un Raimonda Paula dziesmas. Kanona atsevišķās sadaļas veidoja katras kultūras jomas KM izraudzīti pieci eksperti.

21. gs. privātpersonu atbalsts kultūrai ir kultūrpolitiski nozīmīgs. Dina un Jānis Zuzāni ir lielākie mākslas mecenāti vizuālajā mākslā, viņu latviešu mākslas krājums ir lielākā privātkolekcija Latvijā. Jānis Zuzāns kopā ar LNMM bija viens no “Purvīša balvas” dibinātājiem vizuālajā mākslā. Tāpat J. Zuzāns dotē mākslas grāmatu izdevniecību “Neputns”. Borisa un Ināras Teterevu fonds atbalsta programmu “Māksla publiskā telpā”, Latvijas teātru izrāžu ierakstus, koncertus un teātra izrādes, vērienīgas ārzemju mākslas izstādes mākslas muzejā “Rīgas birža” un laikmetīgās mākslas izstādes. Teterevu fonds piešķīra miljonu dolāru Rundāles pils restaurācijas pabeigšanai.

Kulturā nemitīgi tiek pilnveidota normatīvā bāze. LNOB un LNB ir savi likumi, tāpat pastāv atsevišķs muzeju un arhīvu likums. 2003. gadā tika pieņemts Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības likums, kas izriet no 1997. gada UNESCO lēmuma iekļaut Rīgu Pasaules mantojuma sarakstā. 2003. gadā UNESCO iekļāva Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkus Nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā. 2001. gadā UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” starptautiskajā reģistrā iekļauts Dainu skapis, kas atrodas LNB.

Kopš 1999. gada Latvija piedalās Venēcijas mākslas biennālē, bet kopš 2006. gada – Venēcijas arhitektūras biennālē. Starptautiskajā sadarbībā atzīmējami lielie LR kultūras festivāli ārvalstīs – Francijā (2005), Vācijā (2008), Krievijā (2007–2008), Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programma ārvalstīs (2014) un Latvijas prezidentūras ES programma ārvalstīs (2015). Latvijas simtgades ietvaros plānota plaša programma ārzemēs, kuras redzamākais pasākums bija dalība Londonas grāmatu gadatirgū 2018. gadā kopā ar citām Baltijas valstīm. Atsevišķas valsts kultūras institūcijas veido pašas savas sadarbības programmas. Daudzu Latvijas mūziķu panākumus ārzemēs noteicis viņu pašu talants.