Bibliotēku mērķis ir nodrošināt pieejamību jebkurai publikācijai, lai ikvienam indivīdam būtu iespēja iegūt zināšanas visu līmeņu izglītībai, profesijai un kvalitatīvai brīvā laika pavadīšanai neatkarīgi no viņa vecuma, sociālā statusa vai nacionālās piederības. Bibliotēkai jānodrošina pieejamība publikācijai neatkarīgi no informācijas nesēja formāta, valodas un neatkarīgi no tā, vai tā ir teksts, attēls, skaņa vai audiovizuāls materiāls. Galvenās bibliotēku funkcijas: publikāciju ieguve un datu apstrāde; uzkrāšana un saglabāšana; piekļuves nodrošināšana neatkarīgi no resursu atrašanās vietas; informācijas un uzziņu sniegšana klientiem, klientu izglītošana; sadarbība ar citām kultūras, izglītības institūcijām; bibliotēkas krājumu un pakalpojumu publicitātes pasākumi.

Pirmās bibliotēkas (nelieli krājumi augstākās garīdzniecības rezidencēs, baznīcās un klosteros), kas tagadējās Latvijas teritorijā dibinātas 13. gs., gāja bojā reformācijas un vēlāko karu rezultātā. Daļa likvidēto klosteru krājuma nonāca 1524. gadā dibinātajā Rīgas pilsētas bibliotēkā (RPB). Kopš 16. gs. 60. gadiem veidojusies Kurzemes hercogu bibliotēka; 1714. gadā tā nogādāta Pēterburgā un atdota jaundibinātajai Krievijas Zinātņu akadēmijai (Российская академия наук). 1829. gadā daļa Kurzemes hercoga bibliotēkas atdāvināta Helsinku Universitātes (Helsingin yliopisto, Helsingfors universitet) bibliotēkai. 1583. gadā Rīgā dibināta jezuītu kolēģija ar lielu bibliotēku. 1622. gada sākumā tā aizvesta uz Zviedriju un uzdāvināta Upsālas Universitātei (Uppsala universitet).

18. gs., izplatoties apgaismības idejām, rakstpratībai un jauniem medijiem (žurnāliem, laikrakstiem), uzplauka biedrību un komersantu bibliotēkas. Veidojās plašākas privātkolekcijas, vispirms – vācbaltiešu mācītājiem, ārstiem, skolotājiem, ierēdņiem, bet 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā arī latviešiem. Nozaru bibliotēkas attīstījās 19. gs. 1. pusē pie zinātniskajām biedrībām. Pirmās bibliotēkas latviešiem dibināja vācbaltiešu mācītāji, 19. gs. vidū šo iniciatīvu pārņēma jaunlatvieši: 1848. gadā Krišjāņa Valdemāra vadībā nodibināta bibliotēku Ēdolē. Atsaucoties K. Valdemāra rosinājumam vākt, uzkrāt visu, kas latviešu valodā iespiests, bibliofils, bibliogrāfs Jānis Misiņš 1885. gadā atvēra bibliotēku Tirzā, kas kļuva par vienu no nozīmīgākajām latviešu bibliotēkām. 1894. gadā Kurzemē un Vidzemē latviešiem bija vairāk nekā 100 bibliotēku. Būtiskus zaudējumus bibliotēku nozarei radīja abi pasaules kari un okupācijas režīmi. Pirmajā pasaules karā gāja bojā Latvijas lielākā – Jelgavas akadēmiskās ģimnāzijas – bibliotēka (dibināta 1775. gadā), uz Krieviju evakuēta Rīgas Politehniskā institūta bibliotēkas (dibināta 1862. gadā) vērtīgākā daļa. 29.08.1919. dibināta Valsts bibliotēka (VB), kas kļuva par valsts reģistrējošās un retrospektīvās bibliogrāfijas centru. Bibliotekāru profesionālo pilnveidi, sakarus ar ārzemēm veicināja Latvijas Bibliotekāru biedrība (LBB, dibināta 1923. gadā; likvidēta 1940. gadā; atjaunota 1989. gadā). 1938.–1940. gadā līdz ar vācbaltiešu izceļošanu likvidētas to biedrības u. c. institūcijas, apjomīgie krājumi sadalīti: daļu atļāva izvest līdzi, daļu pārņēma Latvijas zinātniskās bibliotēkas (galvenokārt VB) un tautas bibliotēkas (publisko bibliotēku vēsturiskais apzīmējums).

Padomju okupācijas gadā (1940–1941) Latvijas Republikas valsts un sabiedrisko organizāciju krājumi nonāca lielākajās valsts un pašvaldību uzturētajās bibliotēkās. Liela daļa krājuma nodota makulatūrā, jo ietvēra padomju varai “kaitīgus” iespieddarbus. Bibliotēku darbība bija stingri reglamentēta, to pārraudzīja Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Izglītības tautas komisariāts, kura pakļautībā nonāca arī RPB un Misiņa bibliotēka. 29.06.1941. nodega RPB (> 800 000 vienību), izglābtas retās grāmatas un rokraksti (ap 4 000 vienību). Vācu okupācijas gados (1941–1944), apvienojot VB, Misiņa bibliotēku, Vēstures un senatnes pētītāju biedrības bibliotēku un atlikušo RPB daļu, Rīgā izveidoja Austrumzemes apg. lielāko bibliotēku – Zemes bibliotēku. No bibliotēkām izņēma nacistiem nevēlamo literatūru: ebreju, lielinieku, brīvmūrnieku un t. s. pretvācu literatūru. Pēc padomju okupācijas atsākās bibliotēku sovetizācija: aizliegtās literatūras izņemšana un iznīcināšana, bibliotēku darba ideoloģizācija un krājuma rusifikācija (zinātniskajās bibliotēkās un lielāko pilsētu publiskajās bibliotēkās sāka dominēt literatūra krievu valodā), darba virzienu un metožu unifikācija, personālsastāva maiņa. Izveidots ekstensīvs bibliotēku tīkls (funkciju dublēšana vairākos bibliotēku veidos) ar vienveidīgu krājumu, kurā dominēja ideoloģizēti padomju iespieddarbi, maz aktuālo ārzemju izdevumu.

Pēc padomju parauga veidotā nacionālā bibliogrāfijas aģentūra “Grāmatu palāta” (VB 1940/41–1959) kļuva par patstāvīgu institūciju LPSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas pakļautībā (1959–1989). 1945. gadā dibināta Republikas zinātniskā medicīnas bibliotēka, kas 2009. gadā integrēta Rīgas Stradiņa universitātes bibliotēkā. 1949. gadā dibināta Republikāniskā zinātniski tehniskā bibliotēka, mūsdienās – Patentu tehniskā bibliotēka. 1962. gadā dibināta Latvijas Neredzīgo bibliotēka. Bērnu bibliotēkas veidoja patstāvīgu bibliotēku tīklu.

Cenzūras iestāžu aizliegtā un slepenā literatūra ar īpašām atļaujām bija pieejama VB, Latvijas Valsts universitātes, LPSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas (tagadējā Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka), Latvijas Komunistiskās Partijas Centrālās komitejas Partijas vēstures institūta speciāli glabājamās literatūras nodaļās, noteikta profila literatūra – citās iestāžu bibliotēkās. Kopš 1956. gada strikti kontrolēta rietumvalstu literatūras iegāde un apmaiņa zinātniskajās bibliotēkās, pārsvarā eksaktajās un tehniskajās nozarēs.

1968.–1978. gadā izveidotas 26 rajonu un 7 republikāniskās nozīmes pilsētu centralizētās bibliotēku sistēmas, iekļaujot vairāk nekā 1000 masu bibliotēku. Centrālajās bibliotēkās (CB) koncentrēta lielākā daļa funkciju, filiāles veica lasītāju apkalpošanu un literatūras propagandu.

Pēc grāmatzinātnieka Alekseja Apīņa iniciatīvas VB sākās grāmatniecības vēstures sistemātiska pētniecība un latviešu grāmatniecības pastāvīgās ekspozīcijas veidošana. Bibliogrāfs Kārlis Egle aizsāka bibliotēku vēstures izpēti un rezultātu publicēšanu. Turpinājās retrospektīvās bibliogrāfijas attīstība. 1971. gadā VB sāka latviešu seniespiedumu (1525–1855) kopkataloga sastādīšanu (publicēts 1999. gadā). VB kļuva par krājumu repozitārās glabāšanas un starpbibliotēku abonementa vienotās sistēmas centru (1970), sastādīja un publicēja nozares terminoloģijas izdevumus.

Kopš 1944. gada trimdā tika veidotas latviešu bibliotēkas, vispirms bēgļu nometnēs Vācijā, pēc tam mītnes zemēs. Amerikas Savienotajās Valstīs jau pastāvēja vairākas t. s. veclatviešu bibliotēkas Ņujorkā, Čikāgā, Bostonā un Filadelfijā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas likvidētas cenzūras un komunistiskās ideoloģijas sekas, kļuvuši pieejami informācijas resursi no visas pasaules. Padomju laika masu bibliotēkas nonāca pašvaldību pārziņā. Likvidētas dažādu resoru bibliotēkas, taču kopumā bibliotēku tīkls saglabāts un vienmērīgi pārklāj visu valsti. Bibliotēku darbā sāka izmantot jaunās informācijas tehnoloģijas.

Pēc neatkarības atjaunošanas īstenoti vairāki nozīmīgi projekti.

1. Valsts vienotā bibliotēku informācijas sistēma (VVBIS). Tās pamatā projekts “Vienotais Latvijas bibliotēku informācijas tīkls LATLIBNET”, kurā iesaistījās astoņas valsts nozīmes bibliotēkas. VVBIS jeb t. s. Gaismas tīkla projekts attīstīts kā Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) projekta sastāvdaļa, kas nodrošināja informācijas sistēmu ieviešanu visās zinātniskajās, publiskajās un skolu bibliotēkās. Balstoties uz VVBIS, tika piesaistīts Bila un Melindas Geitsu fonda finansējums projektam “Trešais tēva dēls”, kura rezultātā modernizēta publisko bibliotēku informācijas un komunikāciju tehnoloģiju infrastruktūra, ieviests internets, kas iedzīvotājiem pieejams bez maksas.
2. LNB jaunā ēka. Integrējot bibliotēkas saturu dažādās norisēs, tā veic ne tikai bibliotēkas pamatfunkcijas, bet darbojas kā universāls kultūras, izglītības un sabiedriskais centrs. 2018. gadā Londonas Grāmatu tirgū LNB saņēma Starptautisko izcilības balvu nominācijā “Gada bibliotēka 2018”. Apbalvojums šādā nominācijā pasniegts pirmoreiz.
3. “Latvijas mazās gaismas pilis”. Projekta “Gaismas tīkls” ietekmē 21. gs. sākumā uzbūvēts, rekonstruēts apmēram 100 bibliotēku. Ievērojamākie projekti: Madonas novada bibliotēka (2003), Ventspils Galvenā bibliotēka (GB, 2004) un Pārventas bibliotēka (2009), Preiļu GB (2006), Valmieras Integrētā bibliotēka (2007), Dobeles novada CB (2009), Jaunklidža bibliotēka (2010), Kuldīgas GB (2011), Līvānu novada CB (2011), Cēsu CB (2015), Limbažu GB (2015) un RTU Zinātniskā bibliotēka (ZB, 2015).
4. Latvijas Nacionālā digitālā bibliotēka (LNDB). Projekta mērķis − pakāpeniski iesaistot visas kultūras mantojuma institūcijas, izveidot digitalizēto resursu virtuālo kopkrājumu ar vienotu informācijas meklēšanas agregatoru. Projekta 2. posmā izveidotas vairākas digitālās kolekcijas: “Periodika.lv”, “Grāmatu portāls”, “Zudusī Latvija”, “Latvijas vēsturiskie skaņu ieraksti”, “Dziesmu svētki” (“Dziesmu svētku krātuve”) un citas. LNDB attīstību turpina projekts “Kultūras mantojuma satura digitalizācija” (kopš 2016).
5. Lasīšanas veicināšanas programma “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija”, ko LNB īsteno kopš 2001. gada.

Bibliotēkās pieejamas e-grāmatas, pieaug elektronisko resursu izmantojums. Tiek veidota bibliogrāfisko un metadatu infrastruktūra, ietverot informāciju arī par preses publikācijām. Tiek nodrošināta datu kvalitātes kontrole. Liela nozīme bibliotēku attīstībā ir starptautiskai sadarbībai, kas ietver ne vien zināšanu pārnesi, konferenču organizēšanu, publikāciju vai izstāžu apmaiņu, bet arī Latvijas resursu integrāciju lielprojektos, piemēram, Europeana, Eiropas bibliotēkā (The European library, TEL), Pasaules digitālajā bibliotēkā (World Digital library, WDL) un citos.

Būtisks mērķis – esošās informācijas infrastruktūras, datu un digitālo resursu pastāvīga attīstīšana un ilgtermiņa pieejamības nodrošināšana.

2014. gadā LNB nodibināta Nacionālās enciklopēdijas redakcija, kuras uzdevums ir izveidot un attīstīt elektronisku enciklopēdiju un valsts simtgadei veltītu iespiestu sējumu. Galvenais uzdevums − panākt šī darba turpinājumu bez terminētiem nosacījumiem.

Visi bibliotēku darba procesi ir pilnībā automatizēti, tos uztur integrētas bibliotēku informācijas sistēmas. Līdztekus analogajām publikācijām bibliotēkās pieaug e-grāmatu, e-žurnālu u. c. e-resursu apjoms un izmantojums. Notiek plaša analogo materiālu digitalizācija, strauji attīstās digitālās bibliotēkas, ko veicina intensīva arhīvu, bibliotēku un muzeju sadarbība.

Valsts bibliotēkas tiek finansētas saskaņā ar “Likuma par budžetu” apropriācijām. Finansiālu atbalstu visu veidu bibliotēkām sniedz Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF). Akadēmiskās bibliotēkas atbilstoši publiski atvasinātas personas statusam iegūst finansējumu arī no savu augstskolu ieņēmumiem. Publisko bibliotēku finansējumu nodrošina pašvaldības. Arvien nozīmīgāki kļūst Eiropas Savienības un ārvalstu fondi valsts un pašvaldību bibliotēku finansēšanā.

1989. gadā bibliotēku nozarē bija 6000 nodarbināto. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas to skaits strauji samazinājies: 2016. gadā – 3758.

Latvijas bibliotēku darbības normatīvai regulēšanai ir sena priekšvēsture. Jau pirmās Rīgas tipogrāfijas vadītājam Nikolausam Mollīnam (Nicolaus Mollyn) no katra iespieddarba divi eksemplāri bija jānodod RPB. Latvijas grāmatizdevēji bija obligāto eksemplāru likumu jurisdikcijā gan Zviedrijas, gan Krievijas Impērijas pakļautībā, bet eksemplāri ne vienmēr nonāca Latvijas bibliotēkās. Nozari ietekmēja dekrēti par grāmatu, preses iespiešanu un izplatīšanu, kā arī cenzūru. Pēc 1905. gada revolūcijas atviegloti noteikumi bezmaksas publisko bibliotēku veidošanai. Latvijas Republikā 1922. gadā pieņemts “Likums par Valsts bibliotēku” un “Likums par Centrālo grāmatu katalogu” (netika īstenots). Padomju okupācijas periodā spēkā bija Vissavienības lēmumi un standarti. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas Republikā pieņemti likumi “Par Latvijas Nacionālo bibliotēku” (1992), Bibliotēku likums (1998), Poligrāfisko un citu izdevumu bezmaksas obligāto eksemplāru piegādes likums (1997. gadā; jauns Obligāto eksemplāru likums pieņemts 2006. gadā), Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanas likums (2003). Būtiski nozari ietekmē arī Autortiesību likums (2000). Bibliotēku darbu regulē vairāki Ministru kabineta noteikumi.

2016. g. Latvijas bibliotēku sistēmu veidoja LNB, Latvijas Neredzīgo bibliotēka ar septiņām filiālēm, akadēmiskās bibliotēkas (48), speciālās bibliotēkas (31, ieskaitot Saeimas bibliotēku), publiskās bibliotēkas (792), skolu bibliotēkas (793).

Izšķir divus bibliotēku pamattipus: zinātniskās un publiskās bibliotēkas. Saskaņā ar Bibliotēku likumu hierarhiju nosaka arī akreditācijā iegūtais bibliotēkas statuss (valsts nozīmes bibliotēka, reģiona galvenā bibliotēka, vietējās nozīmes bibliotēka). Zinātniskās bibliotēkas: LNB, Saeimas, lielāko augstskolu bibliotēkas: Latvijas Universitātes Bibliotēka un Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka, Rīgas Tehniskās universitātes Zinātniskā bibliotēka, Rīgas Stradiņa universitātes bibliotēka, Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Fundamentālā bibliotēka, kā arī lielākā speciālā bibliotēka – Patentu tehniskā bibliotēka.

Publisko bibliotēku sistēmā saglabājusies 20. gs. 60.–70. gadu centralizācijas ietekme. 26 rajonu CB kļuvušas par reģionu galvenajām bibliotēkām, kuras uz pašvaldību līguma pamata noteiktā reģionā vada krājuma un datu apstrādi (kopkatalogu veidošanu), novadpētniecības darbu, konsultatīvo darbu un citus. Centralizētas darbības modelis saglabāts gandrīz visās lielākajās pilsētās, kā arī Līvānu novadā. Dažos novados ekonomisku apsvērumu dēļ atjaunota pilnīga vai daļēja centralizācija. No aptuveni 100 bērnu bibliotēkām puse integrēta reģionu galvenajās bibliotēkās. Atsevišķu nelielu pašvaldību publiskajām bibliotēkām pievienotas vietējo skolu bibliotēkas. 

Nozari pārrauga Kultūras ministrijas Bibliotēku un arhīvu nodaļa, Latvijas Bibliotēku padome. Informācijas tehnoloģiju jomā atbalstu sniedz Kultūras informācijas sistēmu centrs. Saskaņā ar likumu “Par Latvijas Nacionālo bibliotēku” daudzus nozarei svarīgus procesus (bibliogrāfisko kontroli, nozares informācijas apkopošanu, saglabāšanu, analīzi, mazpieprasītās literatūras glabāšanu, starptautiskā starpbibliotēku abonementa centra funkcijas u. c.) organizē un vada LNB.

Lielākā bibliotēku nozares profesionālā organizācija Latvijā ir LBB; 25 akadēmiskās un speciālās bibliotēkās apvieno Latvijas Akadēmisko bibliotēku asociācija (1994); 63 skolu bibliotekārus u. c. skolu bibliotēku atbalstītājus apvieno Latvijas Skolu bibliotekāru biedrība (1996).

Nozarē pastāvējuši vairāki periodiskie izdevumi. Nozīmīgākie: “Bibliotekārs” (1937–1940) un “Bibliotēku Pasaule” (2003–2012). Turpinājumizdevumu grupā: “Latvijas Bibliotēku padomes gada grāmata” (1926, 1932), “LNB Zinātniskie Raksti” (kopš 1964. g., arī ar nosaukumiem “Raksti”, “Bibliotēku zinātnes aspekti”) un “Rīgas Centrālās bibliotēkas gadagrāmata” (kopš 2003. gada) .

2007. gadā izveidots Latvijas Bibliotēku portāls – vienota informācijas apmaiņas telpa starp bibliotēkām, to darbiniekiem un lietotājiem. Tajā apkopota uzziņu informācija par visām Latvijas bibliotēkām, regulāri publicētas nozares un saskarnozaru ziņas.