Būtiska “neolīta revolūcijas” sastāvdaļa bija augsti attīstīta māla izstrādājumu veidošana. Dzelzs laikmetā bronzas, sudraba, alvas un svina sakausējumu rotas sāka apstrādāt ar jauniem paņēmieniem – zeltīšanu, platēšanu, slīpgrebuma tehniku u. c. Vērojams kvantitatīvs pieaugums un reģionālas specifikas iezīmēšanās. No metāla izgatavoja arī traukus, ieročus, zirglietas un citus priekšmetus. 10.–12. gs. labi attīstīta bija aušanas tehnika un apģērbu darināšana; ap šo laiku ieviesās arī podnieka ripa keramikā. Viduslaikos amatniecībā nostiprinājās cunftu sistēma (sudrabkaļu cunfte, 1360; namdaru cunfte, 1541; u. c.), kurā liela loma bija iebraukušajiem meistariem. 16.–17. gs. dominēja mēbeļgaldniecība, ko ietekmēja holandiešu paraugi un renesanses motīvi, kā arī metāla apstrāde (svečturi, amatu brālību kausi u. c.). Baroka posmā īpaši izplatījās grezni metālkalumi arhitektūrā.

19. gs. tradicionālo amatniecību – podniecību, aušanu, pīšanu, koka un metāla apstrādi – sāka izkonkurēt rūpnieciski ražojumi. 19.–20. gs. mijā jūgendstils rosināja pārvarēt nošķīrumu starp “augsto” (tēlojošo) un “zemo” (dekoratīvo) mākslu, kā arī balstīt amatniecību tautas mākslas avotos. Aušana (dreļļu audumi, šatieru segas) bija viena no attīstītākajām nozarēm. Profesionāli mākslinieki ieviesa tekstilijās jaunas tehnikas – gobelēnus, audumu apgleznošanu, aplikācijas. Tekstilmākslā izceļami Jūlijs Madernieks un Jūlijs Straume, keramikā – Jēkaba Drandas apgleznotie šķīvji ar stilizētiem ziediem, Anša Cīruļa eksperimenti ar Seno Austrumu formām un dekoratīvajiem motīviem u. c. Porcelānu un fajansu ražoja jau 19. gs. vidū dibinātā M. S. Kuzņecova fabrika, kā arī J. K. Jesena fabrika un J. Jaksch & Co porcelāna apgleznošanas darbnīca. Fabrika Zelm & Boehm izgatavoja glazēto majolikas krāšņu un kamīnu podiņus. Mēbeļgaldniecībā noturīgas bija konservatīvas vēsturisko stilu reminiscences, bet jūgendstils izpaudās J. Madernieka projektētajos dzīvokļu interjeros. Juveliermākslā parādījās individuāla rotu dizaina aizsākumi, bet galda piederumus, svečturus u. c. priekšmetus darināja Ērika Bakstada dārgmetālu darbnīca, savukārt vitrāžu jomā izceļams Ernsta Todes uzņēmums. Vairākas stikla fabrikas ražoja pudeles, glāzes u. c. sadzīves traukus. Kristofa Hafelberga (Christoph Haffelberg) firma dominēja reprezentatīvu grāmatu iesējumu jomā. Rīga ap gadsimtu miju līdz Pirmajam pasaules karam bija būtisks transporta līdzekļu ražošanas centrs Krievijas impērijā (velosipēdu fabrika A. Leutner & Co. Riga, Krievijas-Baltijas vagonu fabrika, kur tapa Russo-Balt automobiļi u. c.). Latviešu nacionālā grāmatu dizaina sākotni noteica jūgendstila dekoratīvisms, estētisms un stilistiskās vienotības princips.

20. gs. 20.–30. gados lietišķajā mākslā aktuālas bija etnogrāfisko tradīciju un moderno virzienu attiecības. Modernisma, Art Deco stilistika ienāca keramikā (Rūdolfs Pelše, Georgs Kruglovs, Vilis Vasariņš, Andrejs Pormalis). Īpaši nozīmīga bija Romana Sutas, Aleksandras Beļcovas un Sigismunda Vidberga izveidotā, modernisma tendenču inspirētā porcelāna un fajansa apgleznošanas darbnīca “Baltars” (1924), kas guva ievērību arī ārzemēs. Tekstilmāksla (paklāji, dekoratīvas siensegas, aizkari u. c.) galvenokārt kalpoja interjeru noformēšanai, sintezējot etnogrāfiskā ornamenta variācijas ar Art Deco u. c. laikmetīgiem impulsiem (J. Madernieks, A. Cīrulis, Milda Klēbaha, Elga Kivicka, Jānis Sudmalis u. c.). Interjeru un mēbeļu projektēšanā (A. Cīrulis, J. Madernieks, Jēkabs Bīne u. c.) dominēja par latviskiem uzskatītu elementu lietojums; funkcionālisma ietekmē ienāca arī formu vienkāršība un minimāls rotājums. Ādas apdare grāmatsiešanā (Andrejs Purmalis, Margita Melnalksne, Viktorīna Zosta u. c.) arī absorbēja zināmus ģeometrizācijas elementus. Attīstījās arī metālmāksla (dzelzs, vara un sudraba kalumi, reprezentatīvas sudrablietas u. c.). Modernisma izteiksmi grāmatu dizainā 30. gados nomainīja retrospektīvākas tendences un krāšņi reprezentatīvi veidoli.

Starpkaru posmā radās arī rūpnieciskā dizaina sākumi, taču autoru vārdi bieži nav zināmi, jo mākslinieki šo jomu uzskatīja par papildu ienākumu avotu, nevis oriģinālu jaunradi. Ar ražotājiem sadarbojās tādi mākslinieki kā Sigismunds Vidbergs, Oskars Šteinbergs, Arturs Duburs u. c. Attīstījās lietišķā grafika (iesaiņojumi, reklāmas, pastmarkas, vērtspapīri, naudaszīmes utt.), kā arī dažādu firmu reklāmas biroji (Valsts Elektrotehniskās fabrikas (VEF) reklāmas birojs, kurā darbojās Zelma Baboliņa u. c.). Pēc Pirmā Pasaules kara darbu atsāka M. S. Kuzņecova un J. K. Jesena porcelāna uzņēmumi, lielākoties dekorējot produkciju pēc ārvalstu prototipiem, bet izmantoti arī vietējo mākslinieku meti; tāpat darbojās arī vairākas stikla rūpnīcas. Ap 30. gadu vidu aizsākās mērķtiecīga VEF radio un telefona aparātu dizaina izstrāde Art Deco un pludlīniju formās (Kārlis Irbītis, Ādolfs Irbīte); izcilākais sasniegums – tehnoloģiski un konstruktīvi unikālā miniatūrā fotokamera VEF-Minox (1938). Pludlīniju formas šai posmā ienāca arī transporta līdzekļu (autobusu, vieglo automobiļu u. c.) dizainā, nomainot stūrainos risinājumus. Pieprasījuma dēļ izvērsās velosipēdu ražošana (pazīstamākās – Gustava Ērenpreisa un Pētera Ozolnieka velosipēdu fabrikas), savukārt rūpnīcā “Fēnikss” ražoja pasažieru un dažādu kravu vagonus. Vairāki uzņēmumi un aviācijas entuziasti nodarbojās ar lidmašīnu konstruēšanu. Augstu novērtēta tika Kārļa Irbīša VEF sporta lidmašīna I-12. Interjera dizainā novatoriskus principus nacionāli konstruktīvajā stilā piedāvāja Romans Suta. 

Pēc Otrā pasaules kara lietišķā māksla progresējoši attālinājās no utilitārajām funkcijām, tuvojoties tēlotājai mākslai. Kopš 20. gs. 60. gadiem uzplauka tekstilmāksla (Rūdolfs Heimrāts, Aija Baumane, Edīte Pauls-Vīgnere u. c.), 70. gados arvien vairāk izvēršoties telpiskās tekstiliju kompozīcijās, eksperimentos ar dažādiem materiāliem utt., kas ievadīja t.s. šķiedras mākslas virzienu. Abstrakta vai dabas formās balstīta valoda un plastiski objekti parādījās keramikā (Pēteris Martinsons, Latvīte Medniece, Silvija Šmidkena un Leons Lukšo u. c.). Vienotu interjera ansambļu tapšanā svarīgi bija monumentāli dekoratīvi metālkalumi. Līdzās praktiskiem priekšmetiem telpu dekora elementi tapa arī ādas mākslā, koka mākslinieciskajā apdarē, stikla mākslā (Arnolda Vilberga apgaismes ķermeņi u. c.). Dizainā 20. gs. 50. gadi uzskatāmi par “totalitāri dekorējošo” posmu, kam sekoja būtiskas izmaiņas 60. gados – asimetriski, minimālistiski risinājumi, daudzfunkcionālas mēbeles, neordināras trauku formas utt. Sacenšoties ar Rietumiem plaša patēriņa preču ražošanā, PSRS rūpnīcās sāka veidot mākslinieciskās konstruēšanas birojus. Padomju okupācijas periodā ražojumu klāstā ietilpa VEF un rūpnīcas “Radiotehnika” radioaparatūra, rūpnīcas RAF mikroautobusi, rūpnīcas “Straume” sadzīves elektroaparatūra u.c. 70.–80. gadu tipveida produkcijas masveida ražošana ienesa unifikāciju un zemu kvalitāti, savukārt daudzi kvalitatīvi risinājumi tā arī netika ieviesti ražošanā; tapa arī t.s. unikālā dizaina paraugi.

Lielākoties unikāli, mākslinieciski dizaina piedāvājumi turpina dominēt arī pēc neatkarības atjaunošanas, tomēr ir arī Latvijas vai latviešu izcelsmes dizaina sasniegumi un veiksmes stāsti globālajā tirgū (uzņēmums Blue Microphones Kalifornijā, linu audumu firma Studija Naturals, interjera produktu uzņēmums Studio Skujeniece Amsterdamā, divriteņu uzņēmums Brum Brum Bike, korporatīvā dizaina firma Zilbers Design, interaktīvo tehnoloģiju laboratorija Connection Codes u. c.); izceļami arī Zanes Bērziņas akadēmiski ievirzītie interaktīvo tekstiliju pētījumi Lielbritānijā un Vācijā u. c. Latvijas Dizaineru savienība organizē šīs nozares gada balvu konkursu, kā arī veic citus pasākumus dizaina attīstības sekmēšanai.