Pirmā pasaules kara laikā fotogrāfija kļuva aktuāla kā dokumentēšanas un reportāžas instruments (V. Rīdzenieka “Mazais bēglis”, 1915; un citas). Starpkaru posmā, pateicoties fototehnikas attīstībai, fotogrāfija kļuva pieejama arvien plašākam interesentu lokam. Fotogrāfijas popularizācijai un izpratnes vairošanai kalpoja izdevumi “Fotogrāfijas Mēnešraksts”, “Attēls”, “Objektīvs” un citi. Fotogrāfijas, kurās fiksētas Rīgas un citu pilsētu ainas, arhitektūra, cilvēki un notikumi, sasaucas ar t. s. ielu fotogrāfijas (street photography) virzienu. Savu lomu saglabāja arī piktoriālisma gleznieciskie principi, īpaši ainavu un aktu traktējumā. Atsevišķas kubisma, ekspresionisma vai sirreālisma iezīmes izpaudās ģeometrisku ēnojumu vai abstrahētu formu izmantojumā, fotomontāžas, dažādu uzņēmumu vai to negatīvu kombinējumos (Jānis Ozols, “Gaisa vanna”, ne vēlāk par 1933; Kārlis Bauls, “Pati savu plakstu ēnā”, 20. gs. 20. gadu beigas; Eduards Gaiķis, “Kaislību varā”, 1927; un citi). Daudzveidīgu pilsētnieku tipu galeriju (skursteņslauķus, ormaņus, kurpniekus u. tml.) piedāvāja R. Johansons, savukārt viņa ainavām raksturīga harmonisku gaismēnu radīta tēlainība. V. Rīdzenieks atšķiras ar dinamiskāku, izteiksmīgu situācijas vai mirkļa tvērumu; plašākais viņa darbu klāsts ir ainavas. Kārļa Lakšes portreti, ainavas, sadzīves un arhitektūras ainas savukārt demonstrē personiskāku vērojumu. J. Rieksts bija atzīts portretists, kas meklēja individuālu pieeju personības raksturojumam, īpaši daudz portretējot rakstniekus, teātra darbiniekus un māksliniekus. Pēc reprodukcijām pazīstami Indriķa Kalcenava darbi, kuros redzama lieliska vizuālā ritma izjūta un jaunās lietišķības iezīmes laikmetīgās pilsētvides tvērumā, arī Aleksandra Paleja, Arvīda Zalcmaņa u. c. fotogrāfu devums.