Fotogrāfija kā jauns vizuālās realitātes reproducēšanas veids Latvijā ienāca 19. gs. vidū, tomēr māksliniecisku funkciju tai iespējams piedēvēt ap 19.–20. gs. miju. Tad sāka veidoties fotogrāfu biedrības (Rīgas fotogrāfiskā biedrība, 1890; Latviešu fotogrāfiskā biedrība, 1906 u. c.), kas rīkoja vietējās izstādes un arī sūtīja darbus izstādīšanai Rietumeiropā un Krievijā. Foto entuziasta Mārtiņa Buclera foto piederumu veikals, viņa izdotās rokasgrāmatas un fotogrāfijā specializētais žurnāls “Stari” (1906–1914) sekmēja nozares attīstību. Tajā sāka darboties arī citi vēlāk atzīti meistari – Jānis Rieksts, Roberts Johansons, Vilis Rīdzenieks un citi. Fotogrāfijā, līdzīgi kā glezniecībā un grafikā, svarīgs bija neoromantisku noskaņas kults, atsakoties no nebūtiskām detaļām un banālas idealizācijas. Tika izcelta neasuma estētika, glezniecisks kopiespaids, ko panāca ar monokļa objektīviem, matēta stikla ievietošanu fotokasetē, nelīdzenu fotopapīru u. c. paņēmieniem. Fotogrāfijās, kas pamatā zināmas pēc reprodukcijām periodikā, dominēja brīvās dabas motīvi – koki, ūdeņi, mākoņi, strauti utt.; nenoliedzama interese bija par dažādiem apgaismojuma un atmosfēras stāvokļiem. Portretos tika meklētas psiholoģiskas nianses, savukārt sadzīves žanrā dominēja zemnieku vai zvejnieku darba ainas, balansējot uz robežas ar etnogrāfisku dokumentāciju. Latvijas neoromantiskā modernisma fotogrāfija ir uzskatāma par pasaulē pazīstamās piktoriālisma tradīcijas interpretāciju.   

Pirmā pasaules kara laikā fotogrāfija kļuva aktuāla kā dokumentēšanas un reportāžas instruments (V. Rīdzenieka “Mazais bēglis”, 1915; un citas). Starpkaru posmā, pateicoties fototehnikas attīstībai, fotogrāfija kļuva pieejama arvien plašākam interesentu lokam. Fotogrāfijas popularizācijai un izpratnes vairošanai kalpoja izdevumi “Fotogrāfijas Mēnešraksts”, “Attēls”, “Objektīvs” un citi. Fotogrāfijas, kurās fiksētas Rīgas un citu pilsētu ainas, arhitektūra, cilvēki un notikumi, sasaucas ar t. s. ielu fotogrāfijas (street photography) virzienu. Savu lomu saglabāja arī piktoriālisma gleznieciskie principi, īpaši ainavu un aktu traktējumā. Atsevišķas kubisma, ekspresionisma vai sirreālisma iezīmes izpaudās ģeometrisku ēnojumu vai abstrahētu formu izmantojumā, fotomontāžas, dažādu uzņēmumu vai to negatīvu kombinējumos (Jānis Ozols, “Gaisa vanna”, ne vēlāk par 1933; Kārlis Bauls, “Pati savu plakstu ēnā”, 20. gs. 20. gadu beigas; Eduards Gaiķis, “Kaislību varā”, 1927; un citi). Daudzveidīgu pilsētnieku tipu galeriju (skursteņslauķus, ormaņus, kurpniekus u. tml.) piedāvāja R. Johansons, savukārt viņa ainavām raksturīga harmonisku gaismēnu radīta tēlainība. V. Rīdzenieks atšķiras ar dinamiskāku, izteiksmīgu situācijas vai mirkļa tvērumu; plašākais viņa darbu klāsts ir ainavas. Kārļa Lakšes portreti, ainavas, sadzīves un arhitektūras ainas savukārt demonstrē personiskāku vērojumu. J. Rieksts bija atzīts portretists, kas meklēja individuālu pieeju personības raksturojumam, īpaši daudz portretējot rakstniekus, teātra darbiniekus un māksliniekus. Pēc reprodukcijām pazīstami Indriķa Kalcenava darbi, kuros redzama lieliska vizuālā ritma izjūta un jaunās lietišķības iezīmes laikmetīgās pilsētvides tvērumā, arī Aleksandra Paleja, Arvīda Zalcmaņa u. c. fotogrāfu devums.

Pēc Otrā pasaules kara par profesionāļu jomu tika atzīta fotožurnālistika, kam bija jāpilda ideoloģiski uzdevumi, savukārt mākslinieciski meklējumi tika pieļauti tikai amatieru lokā (lai arī fotomākslas jēdziens tika izmantots, tēlotājā mākslā tā netika iekļauta). Līdz ar to ideoloģiskā kontrole šai fotoamatieru klubu vidē (nozīmīgākais – 1962. gadā dibinātais Rīgas fotoklubs) nebija tik izteikta, un dalībnieki sūtīja darbus ārzemju fotoizstādēm, kā arī aizguva pasaulē aktuālās idejas no pieejamajiem sociālistisko valstu foto žurnāliem. Tā tika izkopta samērā rietumnieciska estētika ar modernisma, sirreālisma, Bauhaus skolas impulsu adaptācijām, arī simbolisma un piktoriālisma elementiem. Labprāt tika lietoti dekoratīvi plaknes efekti, solarizācija, izohēlija, montāža, optiskas deformācijas u. c. paņēmieni, lai akcentētu dekoratīvu vai poētisku māksliniecisko tēlu, kas varēja izvērsties arī zināmā salonismā (Jānis Kreicbergs, Gunārs Binde, Jānis Gleizds, Gunārs Janaitis, Leons Balodis un citi).

Montāžas ciklā “Savādotā Rīga” (1978, Māris Ārgalis, Jānis Borgs, Valdis Celms, Kārlis Kalsers, Kirils Šmeļkovs) manipulācijas paņēmieni izmantoti skatītāja pārsteigšanai un šokēšanai. Māras Brašmanes un Zentas Dzividzinskas darbos savukārt jau 60. gadu beigās parādās dokumentalitāte, fiksējot lauku sētas vai pilsētas dzīves aspektus. Subjektīvā dokumentālisma estētikas veidošanās saskatāma Egona Spura fotogrāfijās (cikls “Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajonos”, 1975–1988) ar kompozicionāli izsvērtiem necilas vides portretējumiem nedaudz sirreālā, eksistenciāli nospriegotā toņkārtā. Šo ievirzi 80. gados turpināja t. s. grupa “A” (Inta Ruka, Valts Kleins, Mārtiņš Zelmenis, Andrejs Grants un Gvido Kajons), tematiskos ciklos fiksējot vēlīnās padomju īstenības izšķirošos mirkļus “tiešās fotogrāfijas” (straight photography) garā. Portreta jomā izceļama I. Ruka, kas pievērsusies dažādu sabiedrības slāņu pārstāvju atainojumam bez sociālkritiska patosa, bet ar antropocentriski iejūtīga vērotāja pieeju (cikli “Mani lauku ļaudis”, 1983–20. gs. 90. gadi; “Amālijas iela 5”, 2005; un citi).

20. gs. pēdējā dekādē un 21. gs. sākumā fotogrāfija kļuvusi par laikmetīgās mākslas procesu sastāvdaļu, savukārt digitālo tehnoloģiju iespējas ir pavērušas nebijušu pēcapstrādes iespēju spektru. Šajā virzienā aktīvie fotogrāfi (Arnis Balčus, Kaspars Goba, Alnis Stakle, Iveta Vaivode, Romans Korovins, Vilnis Vītoliņš u. c.) izmanto gan arhivējoši dokumentējošu pieeju, gan visdažādākos tehniskos paņēmienus, pievēršoties atšķirīgām sabiedriski un personiski aktuālām tēmām. Kopš 2014. gada Rīgā notiek starptautiskais fotogrāfijas festivāls “Rīgas fotomēnesis”, bet kopš 2016. gada – Rīgas fotogrāfijas biennāle, rīkojot izstādes, darbnīcas, lekcijas u. c. nozares popularizēšanas pasākumus un izceļot tuvāko reģionu procesus fotogrāfijā. Kopš 1993. gada darbojas Latvijas Fotogrāfijas muzejs, kas piedāvā iepazīt fotogrāfijas vēsturi Latvijā, kā arī regulāri rīko latviešu un ārzemju fotogrāfu izstādes.

Ārpus Latvijas Padomju Krievijā 20. gs. 20.–30. gados darbojās konstruktīvists, fotomontāžas principa ieviesējs Gustavs Klucis, kurš savos novatoriskajos plakātos izmantoja fotogrāfiju kā izejmateriālu mākslinieciski iedarbīgu aģitācijas tēlu radīšanai.