Roberts Johansons ir viens no sava laika redzamākajiem fotogrāfiem; Latviešu fotogrāfiskās biedrības (LFB) un Fotogrāfu biedrības loceklis. Viņš visu mūžu ar labiem panākumiem strādāja kā salona fotogrāfs, bet paralēli ikdienas darbam darbojās mākslas jeb piktoriālās fotogrāfijas jomā, bija arī aktīvs dokumentālists. Gan ar mākslas, gan dokumetālajiem un aroda uzņēmumiem regulāri piedalījās vietējās izstādēs, tāpat arī eksponējās ārzemēs. Ir vairāku, par hrestomātiskiem kļuvušu mākslinieku (Vilhelms Purvītis, Voldemārs Irbe, Aleksandrs Apsītis, Ludolfs Liberts u. c.) portretu autors. Mūsdienās pieejamais R. Johansona darbu mantojums ir viens no būtiskākajiem avotiem piktoriālisma izpētē Latvijā. Viss viņa veikums kopumā ļauj viņu dēvēt par vienu no kanoniskākajām figūrām Latvijas fotogrāfijas vēsturē 20. gs. 1. pusē.
Roberts Johansons
Saistītie šķirkļi
Roberts Johansons. 1949. gads.
Satura rādītājs
R. Johanons piedzima zemnieku Ernesta un Annas Johansonu ģimenē. Viņa izglītošanās sākotnēji noritēja mājās vispirms vecmāmiņas, bet vēlāk kāda izbijuša skolotāja vadībā, kurš pie bērniem nāca no Skrīveru nespējnieku nama un mācīja viņiem rakstīt un rēķināt. Izglītība tika turpināta Aizkraukles draudzes skolā. 1896. gadā R. Johansons pārcēlās uz Rīgu un uzsāka mācekļa gaitas pie vācu izcelsmes fotogrāfa Antona fon Bilinska (Anton von Bylinski) darbnīcā Dzirnavu ielā 67. Obligātās fotogrāfa amata apmācības notika trīs gadus. To noslēgumā iegūtā meistara apliecība nodrošināja iespēju nākotnē dibināt pašam savu fotosalonu. 1899. gadā R. Johansons devās papildināt zināšanas uz Pēterburgu, uz Aleksandra Štiglica Valsts mākslas industriālo akadēmiju (Санкт-Петербургская государственная художественно промышленная академия им. А. Л. Штиглица). Audzēkņu pieteikumos un sarakstos R. Johansona vārds gan neparādās, kas ļauj izteikt minējumu, ka viņš, visticamāk, tur apmeklējis zīmēšanas kursus kā brīvklausītājs. Šādas prasmes fotogrāfa arodā bija noderīgas augstvērtīgai retušas darbu veikšanai.
1902. gadā R. Johansons apprecējās ar Latu Mariju Ozoliņu (mūža otrā pusē abu laulība tika šķirta). Viņiem piedzima divas meitas – Elvīra Emma (mirusi agrā bērnībā) un Valija Leontīne. R. Johansona darbības laikā fotogrāfu ģimenes locekļi bieži strādāja viņu darbnīcās, asistējot, veicot kādus tehniskus darbus vai fotografējot. R. Johansona sieva un vēlāk arī meita V. Johansone (pēc laulībām Vilciņa) bija R. Johansona salona darbinieces.
Johansonu ģimenes portrets – Roberts Johansons, meita Valija Johansone un sieva Late Johansone. 1909. gads.
Pēc aroda apliecības iegūšanas R. Johansons profesionālās darba gaitas turpināja vispirms retušētāja amatā Pēterburgas fotoateljē Rentz & Schrader. Tur viņš strādāja no 1901. līdz 1902. gadam un arī vēlāk – vismaz laikā no 1903. līdz 1904. gadam. Drīz pēc tam fotogrāfs ar sievu īsu laiku dzīvoja Ņižņijnovgorodā, kur strādāja pie fotogrāfa Prozerovska (Прозеровский). 1908. gadā R. Johansons atgriezās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā. Līdz 1909. gadam, tāpat kā Vilis Rīdzenieks, viņš strādāja pie fotogrāfa Mārtiņa Lapiņa. 1910. gadā jaunais fotomeistars atvēra savu darbnīcu Aleksandra ielā 104 (mūsdienās Brīvības iela 118). Savās atmiņās R. Johansons rakstīja, ka 1910. gadā iestājās LFB, taču viņa vārds ar biedrību saistītās publikācijās parādās jau ātrāk. LFB izstāžu apskatos R. Johansons minēts kopš 1908. gada, kad viņš piedalījās biedrības 2. savstarpējā jeb iekšējā fotogrāfiskajā izstādē Siguldā.
Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gadā, R. Johansons kopā ar ģimeni evakuējās uz Maskavu. Šī paša gada beigās viņš tika uzņemts par Krievu fotogrāfiskās biedrības (Русское фотографическое общество) biedru. Pirmās darba gaitas Maskavā R. Johansonam bija pie fotogrāfa Georgija Trunova (Георгий Васильевич Трунов), bet jau 1916. gadā Zacepskij val (Зацепский Вал) ielā 3 viņš atvēra pats savu fotosalonu “Venera” (Венера). No 1916. līdz 1924. gadam viņš piedalījās vairākās Krievu fotogrāfiskās biedrības izstādēs. No 1923. līdz 1924. gadam R. Johansons bija Viskrievijas fotogrāfu biedrības (Всероссийское общество фотографов) loceklis.
Latvijā R. Johansons atgriezās 1924. gada aprīlī, kur šajā pašā gadā atvēra fotosalonu Vaļņu ielā 14. 20. gs. 30. gadu sākumā tika atvērts arī otrs salons Krišjāņa Barona ielā 3, kur galvenokārt strādāja R. Johansona znots Herberts Vilciņš. Tāpat 1924. gadā R. Johansons bija viens no Fotogrāfu biedrības dibinātājiem un kādu brīdi arī lektors Rīgas amatnieku skolas rīkotajos fotokursos. No 1925. līdz 1933. gadam viņa darbi regulāri tika publicēti žurnālā “Atpūta”, kurā viņš bija viens no līdzstrādniekiem.
1945. gada maijā R. Johansons līdz ar Vaļņu ielas salonu pievienojās Invalīdu kooperatīva savienības jauktajam artelim “Raznoprom” (Разнопром). 1947. gada augustā viņu pārcēla uz invalīdu arteli “Bitovik” (Бытовик), kas gan nemainīja faktisko darba vietu – Vaļņu ielas salonu. No 30.03.1948. līdz 1949. gada beigām viņš bija arteļa “Bitovik” fotodarbnīcas vadītājs. 1950. gada vasarā pēc paša lūguma fotogrāfs tika norīkots uz arteļa darbnīcu tagadējā Brīvības ielā 49. Turpmākajos gados viņš periodiski veica jaunpieņemto fotogrāfu apmācību, tomēr galvenokārt nodarbojās ar retušas darbiem. R. Johansons turpināja strādāt profesijā līdz 1957. gadam.
Roberta Johansona portrets. 1910. gads.
Bērni ziemā ar ragaviņām. Krievija, 1916.–1924. gads.
No kreisās: Late Johansone, Valija Vilciņa (dz. Johansone) ar dēliem un vīru Herbertu Vilciņu. 1949. gads.
"Akts". 20. gs. pirmā desmitgade.
"Aizkraukles ainava". 20. gs. sākums.
"Kalējs". 1912. gads.
“Akla sirmgalvja portrets”. 1928. gads.
Ludolfa Liberta portrets. 1927. gads.
Vilhelma Purvīša portrets. 1938. gads.
Voldemāra Irbes portrets. 1940. gads.
R. Johansons galvenokārt strādāja kā salona fotogrāfs, taču Latvijas fotogrāfijas vēsturē viņš ir iegājis ar savām mākslas fotogrāfijām un dokumentālo uzņēmumu sērijām. Kopumā R. Johansona radošā darbība aptver laika posmu no 20. gs. sākuma līdz 30. gadu vidum. Lielākoties viņa veidotie mākslas attēli iekļaujas piktoriālisma estētikā. Radošās darbības piemēros var redzēt plašu ar šo virzienu asociējamo pozitīvu izgatavošanas tehniku – gumiarābika (arī gumijdruka; vācu Gummidruck, angļu gum dichromate (arī bichromate) print), oglekļa nospieduma (arī pigmentdruka; vācu Pigmentdruckverfahren, angļu carbon print) un bromeļļas (vācu Bromöldruck, angļu bromoil process) – lietojumu. Gan 20. gs. sākuma, gan starpkaru perioda māksliniecisko attēlu klāstā ir daudz piemēru, kas, pateicoties šo procesu izmantošanai, drīzāk atgādina akvareļus vai rūpīgi veiktus zīmējumus. Tika uzskatīts, ka gleznainā stilistika ļāva veiksmīgāk akcentēt autora personisko redzējumu, nekā tas bija iespējams tiešā melnbaltā attēlā. Minēto paņēmienu izmantojums R. Johansona darbībā ir uzskatāms par ļoti nozīmīgu Latvijas fotomākslas vēstures kontekstā, ņemot vērā, ka šāda veida piktoriālo attēlu oriģinālu līdz mūsdienām ir saglabājies salīdzinoši maz. R. Johansons galvenokārt bija ainavists; viņu īpaši interesēja ziemas un agra pavasara atainojums fotogrāfijā. Starp R. Johansona mākslas darbiem ir sastopami portreti un atsevišķi akti, pie sadzīves žanra pieskaitāmi darbi, kas pamatā ir ainavas ar izteiksmīgu, skata noskaņu akcentējošu stafāžu. Starp viņa redzamākajiem piktoriālisma stila darbiem var minēt attēlus “Aizkraukles ainava” (20. gs. sākums), “Doles salā” (20. gs. sākums), “Akts” (1910), “Strautmalā” (1912), “Piekalnē” (1912), “Kalējs” (1912), “Akla sirmgalvja portrets” (1928) un citus.
"Doles sala". 1913. gads.
R. Johansona Maskavas perioda galvenais veikums ir Krievijas mākslinieku un kultūras darbinieku portretu sērijas izveidošana. Portretētās personības visbiežāk ir saistītas ar konkrētām apvienībām – galvenokārt Krievu mākslinieku savienību (Союз русских художников), ietverot arī Mākslas pasaules (Мир искусства), Ceļojošo mākslas izstāžu biedrības (Товарищество передвижных художественных выставок) izstāžu eksponentus un Krievu mākslinieku savienības popularizēto ideju turpinātājas – grupas "Makovecs" (Маковец), arī "Pērļu saules" (Жемчужное солнце) dalībniekus. Visas simbolizē R. Johansonam saistošus mākslas strāvojumus, kas pārstāvēja nacionālā reālisma, simbolisma un impresionisma virzienus. Fotografēto Krievijas mākslinieku vidū ir tādas personības kā Nikolajs Andrejevs (Николай Андреевич Андреев), Konstantīns Juons (Константин Фёдорович Юон), Nikolajs Krimovs (Николай Петрович Крымов), Konstantīns Korovins (Константин Алексеевич Коровин), Mihails Ņesterovs (Михаил Васильевич Нестеров), Leonīds Pasternaks (Леонид Осипович Пастернак), Viktors Vasņecovs (Виктор Михайлович Васнецов) un daudzi citi gan pazīstami, gan mazāk zināmi autori. Turpmākajos gados sērija tika papildināta ar Latvijas mākslinieku portretiem. Krievu mākslinieku uzņēmumi tapuši Maskavā no 1920. līdz 1924. gadam, un Krievijas kultūras vēstures kontekstā ir uzskatāma par vienu no apjomīgākajām šāda veida viena autora veidotām portretu sērijām.
R. Johansons aktīvi strādāja arī dokumentālās fotogrāfijas jomā, un šādi uzņēmumi mūsdienās veido viņa mantojuma apjomīgāko daļu. Pamatā veikums attiecas uz starpkaru gadiem. Tie ir arhitektūras, pilsētu un lauku vides, Latvijas iedzīvotāju portretējumi. Visvairāk R. Johansons ir fotografējis Rīgu – gan centrālos objektus, gan nomaļākas vietas. Attēlos, kuros redzami Latvijas iedzīvotāji, pārsvarā ir zemnieki un darbaļaudis, kas fotogrāfam likušies interesanti kā cilvēku tipāži. Šādus attēlus R. Johansons dēvēja par vēsturiskām fotogrāfijām vai dokumentiem. R. Johansona Latvijas ainavas un lauku darbu uzņēmumi ir sastopami gan laikrakstos, gan iekļauti, piemēram, tādos izdevumos kā “Rīga kā Latvijas galvas pilsēta” (1932), “Latvijas zeme, daba un tauta” (1937), “Dzintarzeme-dzimtene: Latvijas dabas un kultūras vērojumi” (1938), “Latvijas pilsētas valsts 20 gados” (1938) un citos. Nozīmīga R. Johansona aizraušanās bija arī sporta fotogrāfija. Viņa darbu arhīvā ir atrodami vairāki savā laikā pazīstamu smagatlētu un cīņas sporta pārstāvju uzņēmumi.
R. Johansona piktoriālie attēli un dokumentālās fotogrāfijas ir nozīmīgs materiāls Latvijas fotogrāfijas izpētē un tās ievietošanā pasaules fotogrāfijas vēstures kontekstā. Viņa apjomīgākais darbu krājums glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Līdzīgi kā V. Rīdzenieka gadījumā, tas ir viens no svarīgākajiem pieejamajiem 20. gs. 1. puses foto arhīviem, kas reprezentē viena autora, profesionāla fotogrāfa, darbību tik plašā daudzveidībā. Īpaši uzsverams tas ir tieši mākslas fotogrāfijas kontekstā. Tāpat R. Johansona arhitektūras uzņēmumi, galvenokārt Rīgas ēku un vides fotogrāfijas, ir nenovērtējams avots lokālās arhitektūras un pilsētvides izpētē. R. Johansona darbu paliekošo vērtību apliecina arī fakts, ka pēc nāves viņa mākslas un dokumentālie uzņēmumi vairākkārt tikuši eksponēti gan Latvijā, gan ārpus tās robežām, parādot viņu kā vienu no sava laika kanoniskākajām figūrām Latvijas fotogrāfijā. Viņa Latvijas skati regulāri tiek publicēti kā ilustratīvais materiāls publikācijās presē un dažādos tematiskos izdevumos, piemēram, “Latviešu tradicionālā piensaimniecība” (1998), “Metropole Rīga” (2001), “Arhitektūra un māksla Rīgā” (2004), “Leģendārais Rīgas Centrāltirgus” (2005), “Atmiņu Daugava” (2013) un daudzos citos.
R. Johansons savas dzīves laikā vairākkārt ieguva apbalvojumus par izstādēs eksponētajiem darbiem; īpašu ievērību guva tieši viņa piktoriālie attēli. Nozīmīgākās atzinības vietējā izstāžu darbībā attiecas uz 20. gs. sākumu, piemēram, 1908. gadā LFB 2. savstarpējā jeb iekšējā fotogrāfiskajā izstādē Siguldā R. Johansonam tika piešķirta otrā godalga. 1910. gadā viņš piedalījās Rīgas fotogrāfu biedrības (Photographische Gesellschaft zu Riga) rīkotajā Starptautiskajā foto ekspozīcijā, kur ieguva bronzas medaļu. Šajā gadā notika arī LFB Pirmā vispārējā latviešu fotogrāfiskā izstāde, kas notika Rīgā un bija plašākai publikai atvērts notikums. Tajā R. Johansons ieguva zelta medaļu. 1911. gadā viņa darbi bija aplūkojami Lauksaimniecības un rūpniecības izstādē Jaunjelgavā, kur nodaļā “Daiļkrāsotāju darbi un fotogrāfijas” iegūta 2. godalga un bronzas medaļa. 1912. gadā Krievu fotogrāfiskās biedrības izdevuma “Fotogrāfiskie jaunumi” (Фотографические новости) rīkotajā 2. fotogrāfijas izstādē Pēterburgā par žanra un ainavu uzņēmumiem piešķirta bronzas medaļa. Kā vienu no lielākajiem panākumiem pats R. Johansons ir atzīmējis savu darbu eksponēšanu Amerikas piktoriālo fotogrāfu starptautiskajā salonā (International Salon of the Pictorial Photographers of America) Ņujorkā 1923. gadā. Pēc izstādes fotogrāfs saņēma no Ņujorkas vēstuli ar lūgumu atstāt foto muzejam (konkrēts nosaukums nav minēts) kādu no izstādei sūtītajiem darbiem, taču tas nerealizējās. R. Johansons arī piedalījās Vimbldonas Starptautiskajā fotoizstādē (Wimbledon Camera Club Exhibition, 1928) un 1. Starptautiskajā fotomākslas biennālē (1a Biennale Internazionale d‘Arte fotografica, 1932) Romā, kurā ieguva goda diplomu.
Multivide
Roberts Johansons. 1949. gads.
Roberta Johansona portrets. 1910. gads.
Johansonu ģimenes portrets – Roberts Johansons, meita Valija Johansone un sieva Late Johansone. 1909. gads.
Bērni ziemā ar ragaviņām. Krievija, 1916.–1924. gads.
No labās: Valijas Johansones un Lates Johansones portrets. 1930. gads.
No kreisās: Late Johansone, Valija Vilciņa (dz. Johansone) ar dēliem un vīru Herbertu Vilciņu. 1949. gads.
"Akts". 20. gs. pirmā desmitgade.
"Aizkraukles ainava". 20. gs. sākums.
"Doles sala". 1913. gads.
"Kalējs". 1912. gads.
“Akla sirmgalvja portrets”. 1928. gads.
Aleksandra Apsīša portrets. 1927. gads.
Ludolfa Liberta portrets. 1927. gads.
Vilhelma Purvīša portrets. 1938. gads.
Voldemāra Irbes portrets. 1940. gads.