Fotogrāfija kā jauns vizuālās realitātes reproducēšanas veids Latvijā ienāca 19. gs. vidū, tomēr māksliniecisku funkciju tai iespējams piedēvēt ap 19.–20. gs. miju. Tad sāka veidoties fotogrāfu biedrības (Rīgas fotogrāfiskā biedrība, 1890; Latviešu fotogrāfiskā biedrība, 1906 u. c.), kas rīkoja vietējās izstādes un arī sūtīja darbus izstādīšanai Rietumeiropā un Krievijā. Foto entuziasta Mārtiņa Buclera foto piederumu veikals, viņa izdotās rokasgrāmatas un fotogrāfijā specializētais žurnāls “Stari” (1906–1914) sekmēja nozares attīstību. Tajā sāka darboties arī citi vēlāk atzīti meistari – Jānis Rieksts, Roberts Johansons, Vilis Rīdzenieks un citi. Fotogrāfijā, līdzīgi kā glezniecībā un grafikā, svarīgs bija neoromantisku noskaņas kults, atsakoties no nebūtiskām detaļām un banālas idealizācijas. Tika izcelta neasuma estētika, glezniecisks kopiespaids, ko panāca ar monokļa objektīviem, matēta stikla ievietošanu fotokasetē, nelīdzenu fotopapīru u. c. paņēmieniem. Fotogrāfijās, kas pamatā zināmas pēc reprodukcijām periodikā, dominēja brīvās dabas motīvi – koki, ūdeņi, mākoņi, strauti utt.; nenoliedzama interese bija par dažādiem apgaismojuma un atmosfēras stāvokļiem. Portretos tika meklētas psiholoģiskas nianses, savukārt sadzīves žanrā dominēja zemnieku vai zvejnieku darba ainas, balansējot uz robežas ar etnogrāfisku dokumentāciju. Latvijas neoromantiskā modernisma fotogrāfija ir uzskatāma par pasaulē pazīstamās piktoriālisma tradīcijas interpretāciju.
Jānis Rieksts. “Ziemas ēnas”. Ne vēlāk par 1906. g. Fotogrāfija. 11,5 x 15,3 cm.
