Vilis Rīdzenieks ir viena no nozīmīgākajām personām Latvijas foto vēsturē. Mūsdienās viņa atpazīstamības pamatā galvenokārt ir fakts, ka viņš ir Latvijas Republikas proklamēšanas notikuma vienīgās fotogrāfijas autors. Tomēr Latvijas fotogrāfijas vēstures kontekstā nozīmīgs ir viss viņa mūža devums kopumā, kas ietver salona fotogrāfiju, mākslas fotogrāfiju un nozīmīgas dokumentālo uzņēmumu sērijas. V. Rīdzenieks bija arī aktīvs foto dzīves organizētājs un fotogrāfijas pasniedzējs ar tālejošu ietekmi Latvijas fotogrāfijas attīstībā.

Topošais fotogrāfs piedzima Krišjāņa un Dores Rīdzenieku ģimenē, uzauga no Žagares netālu esošajā Mežmuižā (mūsdienās – Augstkalne). K. Rīdzenieks bija pārdevējs dzelzslietu tirgotavā, tāpat kādu laiku pelnīja iztiku kā dieninieks. V. Rīdzenieks mācījās pagastskolā, ko pabeidza 1898. gadā. 1900. gadā pašmācības ceļā nokārtoja 4. klases eksāmenu Šauļu Jūliusa Janoņa ģimnāzijā (Šiaulių Juliaus Janonio gimnazija). Vēlāk turpināja izglītošanos, iestājoties par mācekli pasta-telegrāfa kantorī. Ar fotogrāfiju amatiera līmenī sāka nodarboties ap 1903./1904. gadu, kad strādāja par lietvedi Žagares muižā. Pašmācības ceļā iegūtās prasmes vēlāk tika pilnveidotas Pēterburgā, kur V. Rīdzenieks uzturējās no 1906. līdz 1908. gadam. Tur viņš strādāja kādā no lielpilsētas foto ateljē, kur paralēli darba uzdevumiem apguva arī pirmās iemaņas fotogrāfa arodā svarīgajā retušēšanā. Vēlāk V. Rīdzenieks strādāja salonā pie fotogrāfa Pāvela Aleksejeva (Павел Николаевич Алексеев), kur ieguva nepieciešamo profesionālo kvalifikāciju, lai turpmāk varētu atvērt pats savu foto uzņēmumu. 1908. gadā viņš atgriezās Rīgā.

1909. gadā Liepājā, kur tolaik strādāja, V. Rīdzenieks iepazinās ar savu nākamo sievu, konditori Mariju Vāveri. Pāris oficiāli apprecējās 1927. gadā. M. Rīdzeniecei bija liela nozīme vīra karjerā līdz pat viņas nāvei 1935. gadā. Ar savu otro sievu – Olgu Ošu –  V. Rīdzenieks salaulājās 1940. gadā. 1942. gadā viņš adoptēja sievas meitu Atālu. O. Rīdzeniece pēc fotogrāfa nāves kļuva par viņa plašākās darbu kolekcijas mantinieci. No mātes šīs tiesības pārņēma A. Rīdzeniece. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas abas ģimenes sievietes savas dzīves laikā ļoti rūpīgi sekoja V. Rīdzenieka darbu autortiesību ievērošanai, kas nereti apgrūtināja viņa fotogrāfiju reproducēšanu.

Ap 1903. gadu V. Rīdzenieks iestājies sociāldemokrātiskā organizācijā, kuras uzdevumā izplatīja nelegālo literatūru un organizēja pagrīdes sanāksmes. 1905. gada augustā V. Rīdzenieks tika apcietināts un ieslodzīts Bukaišu muižas pagrabos, vēlāk pārvests uz Šauļu cietumu. Pamatojoties uz 30.10.1905. Krievijas imperatora Nikolaja II izsludināto Oktobra manifestu (Октябрьский манифест), tika atbrīvots. Pēc ieslodzījuma turpināja nodarboties ar revolucionāro aģitāciju. Draudot jaunām represijām par politisko darbību, 1906. gadā ar jaunu identitāti – Aleksandrs Mednis – viņš devās bēgļu gaitās uz Sanktpēterburgu. Par Vili Rīdzenieku viņš atkaļ kļuva tikai 1921. gadā, kad Latvija tika atzīta de iure. Fotogrāfs visu mūžu atbalstīja sociāldemokrātu idejas.

Pēc atgriešanās no Sanktpēterburgas V. Rīdzenieks strādāja pie fotogrāfa Mārtiņa Lapiņa. 1909. gadā viņš pieņēma fotogrāfa Ābrama Leiboviča uzaicinājumu kļūt par viņa darbnīcas vadītāju Liepājā. 1910. gadā V. Rīdzenieks uzsāka darbu fotosalonā “Konkurencija” Ventspilī. Šajā laikā fotogrāfs sāka piedalīties izstādēs. 1915. gadā viņš pārcēlās uz Rīgu un kopā ar dzīvesbiedri nodibināja foto salonu “Klio” Vaļņu ielā 19, kas ar labiem panākumiem darbojās līdz 1935. gadam.

Kā civilfotogrāfs V. Rīdzenieks ir fiksējis vairākas dokumentālas liecības par Pirmā pasaules kara laiku. 1919. gadā viņš darbojās kā Latvijas armijas Latgales divīzijas štāba fotogrāfs, kā rezultātā tapa nozīmīgs fotogrāfiju mantojums par Latvijas Neatkarības kara notikumiem. Starpkaru gados V. Rīdzenieks aktīvi piedalījās vietējās fotodzīves organizēšanā. Pēc viņa ierosmes 26.11.1920. tika sasaukta pirmā Latviešu fotogrāfiskās biedrības (LFB) pēckara sanāksme. No 1921. līdz 1923. gadam viņš bija biedrības priekšnieks. V. Rīdzenieka vadībā no 20.11.1921. līdz 16.12.1921. notika pirmā vērienīgā LFB izstāde pēc Pirmā pasaules kara. Izstādē bija īpaša Eduarda Gaiķa ieteikta sadaļa “Karš un dzīve uz drupām”. V. Rīdzenieks bija Fotogrāfu biedrības vadītājs no tās dibināšanas 1924. gada nogalē līdz 1932. gadam. Šīs biedrības interešu lokā bija ar profesionālo fotogrāfu darbību saistīti jautājumi. No 1937. līdz vismaz 1943. gadam arodnieciskā fotogrāfija bija Rīgas Amatnieku biedrības fotogrāfu sekcijas pārraudzībā, kur V. Rīdzenieks arī bija aktīvs biedrs.

Fotogrāfs ir arī autors vairākiem īsrakstiem un plašākiem apcerējumiem par fotogrāfiju, kas publicēti specializētajos nozares žurnālos “Fotogrāfijas Mēnešraksts” un “Objektīvs”. Cieša sadarbība V. Rīdzeniekam bija ar izdevumu “Ilustrēts Žurnāls”, kurā 20. gs. 20. gados regulāri parādījās gan viņa dokumentālie uzņēmumi, gan portreti un mākslinieciskās fotostudijas, gan arī mākslas darbu reprodukcijas. 20. gs. 20. gados un 30. gadu sākumā V. Rīdzenieka darbi tika aktīvi publicēti vienā no tā laika nozīmīgākajiem ilustrētajiem izdevumiem – žurnālā “Atpūta” –, kā arī citos preses avotos un izdevumos.

Nozīmīgu vietu starpkaru gados fotogrāfa karjerā ieņēma pasniedzēja darbs. Līdz ar citiem kolēģiem viņš apmācīja jaunos profesionāļus un amatierus LFB un Fotogrāfu biedrības rīkotajos kursos. 20. gs. 30. gados V. Rīdzenieks bija Rīgas Tautas augstskolas fotostudijas vadītājs līdz iestādes likvidācijai 1934. gadā. No apmēram 1938. līdz 1940. gadam viņš strādāja par lektoru Krišjāņa Barona Tautas augstskolā. No aptuveni 1936. līdz pat 1941. gadam V. Rīdzenieks pasniedza arī individuāli rīkotus fotoamatnieku kursus. Vēl pie V. Rīdzinieka veiktā izglītojošā darba pieskaitāmi priekšlasījumi par fotogrāfijas vēsturi un jomas aktualitātēm biedrību sanāksmēs un citos interesentiem paredzētos pasākumos. 1940.–1941. gadā V. Rīdzenieks vadīja savu fototirgotavu ar līdzās ierīkotu fotolaboratoriju Audēju ielā 14, Rīgā.

Pēc Otrā pasaules kara V. Rīdzenieks savu dokumentālo uzņēmumu dēļ bija nokļuvis drošības iestāžu uzmanības lokā. Viņam bija grūti atrast darbu savā profesijā. Tomēr tas izdevās, un no 1941. līdz 1948. gadam V. Rīdzenieks bija Mednieku biedrības fotogrāfs; arī pats bija aktīvs mednieks. Laikā no 1949. gada līdz pat aiziešanai pensijā 1962. gadā V. Rīdzenieks strādāja Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Zinātņu akadēmijas Mežsaimniecības problēmu institūta fotolaboratorijā.

Latvijas vēstures un kultūras kontekstā viss fotogrāfa mantojums – salonportreti, mākslas un dokumentālās fotogrāfijas – ir vienlīdz vērtīgs un izceļams. V. Rīdzenieka zināmākais darbs ir lielformāta fotogrāfija (119 × 158 cm) “Latvijas Republikas pasludināšana 1918. gada 18. novembrī”, kurā uzņemts Latvijas valsts pasludināšanas brīdis pašreizējā Latvijas Nacionālajā teātrī. Tā ir vienīgā notikuma vizuālā liecība, kas ir kļuvusi par nozīmīgu valsts relikviju. Pie atpazīstamākajiem darbiem ir minama fotogrāfija “Sv. Pētera baznīcas degšana 1941. gada 29. jūnijā”. No mākslas fotogrāfijām kanoniskākā ir darbs “Māte” (komponista Emīla Dārziņa māte), kas 1928. gadā ieguva zelta medaļu Vimbldonas starptautiskajā fotoizstādē (Wimbledon Camera Club Exhibition).  

V. Rīdzenieka pieejamās fotogrāfijas un negatīvi aptver periodu no aptuveni 1910. gada līdz pat 20. gs. 50. gadiem. Plašākais uzņēmumu skaits attiecas uz starpkaru posmu. Lielu daļu Ventspils periodā un varbūt arī agrāk tapušo attēlu V. Rīdzeniekam konfiscēja Kurzemes vācu okupācijas laikā (1915); pēc viņa nāves drošības apsvērumu dēļ O. Rīdzeniece daudzus uzņēmumus sadedzināja.

V. Rīdzenieka mākslinieciskā darbība iekļaujas piktoriālisma (pictorialism) virzienā. Mākslas fotogrāfijās visizteiksmīgāko atainojumu ir guvusi dzimtenes ainava. Lielākoties tās ir dažādas impresijas vai dabas vērojumi, kas variē no rāmi harmoniskiem ainavisku stūrīšu vai vides un atspulgu saspēles uzņēmumiem līdz ekspresīviem stihiju tvērumiem. Ir pieejams salīdzinoši neliels aktu skaits, arī daži veltījumi kara tematikai, pilsētvides skati, sadzīves ainas. No piktoriālisma estētikai raksturīgajiem fotogrāfiju izgatavošanas paņēmieniem V. Rīdzenieka iecienītākais ir bijis īpaši gleznainais bromeļļas process (vācu Bromöldruck, angļu bromoil process).

V. Rīdzenieka salona portreti mūsdienās galvenokārt piesaista kā nozīmīgs fotodokumentu arhīvs. Salonā “Klio” tika iemūžināti gan sava laika spožākie, gan mazāk pazīstami sabiedrības pārstāvji no visdažādākajām darbības jomām: mākslinieki, aktieri, literāti, mūziķi, valstsvīri, militāristi, ārsti, zinātnieki, skolotāji un citi. Portretu krājums ir ļoti plašs. Fotogrāfs ir pratis izteiksmīgi izcelt portretējamo raksturus. Darbi ir estētiski augstvērtīgi un arī demonstrē piktoriālisma virziena ietekmes.

Dokumentālajās fotogrāfijas fiksēto tēmu loks ir ārkārtīgi plašs: no redzamākajiem vēstures notikumiem līdz pat etnogrāfiskiem lauku darba uzņēmumiem. Īpaši izceļami ir Kurzemes bēgļu, Ložmetējkalna un Nāves salas uzņēmumi. Vienā no estētiski spilgtākajām sērijām V. Rīdzenieks ir dokumentējis bermontiādes graujošās sekas Rīgas pilsētvidē. Izsmeļošas fotoreportāžas atspoguļo Pagaidu valdības sagaidīšanu 18.07.1919., kritušo kareivju apbedīšanu Brāļu kapos tajā pašā gadā, Satversmes sapulces sasaukšanas dienu 01.05.1920., parādes, tautas gājienus un citus jaundibinātās valsts pastāvēšanas pirmos gadus raksturojošus notikumus. Viena no mūsdienās visvairāk izceltajām V. Rīdzenieka dokumentālo uzņēmumu sērijām ir veltīta Raiņa un Aspazijas pārbraukšanai no trimdas 04.1920. 20. gs. 20. gadu otrajā pusē un 30. gados V. Rīdzenieka kamera fiksējusi dažādus valstiskas nozīmes pasākumus: ārzemju amatpersonu vizītes, valsts svētkus un tā tālāk. Plaša reportāža atspoguļo Brīvības pieminekļa atklāšanu 1935. gadā. Nozīmīgs veikums starpkaru gados ir arī Rīgas uzņēmumi, kas variē no ielu skatu impresijām un arhitektūras fotogrāfijām līdz izvērstām sērijām, kā, piemēram, Daugavmalas tirgus un dažādu tirdzniecības, mācību, rūpniecības u. c. iestāžu uzņēmumu gadījumā.

V. Rīdzenieka atstātais mantojums, kura apjomīgākā daļa mūsdienās glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, ir nenovērtējams materiāls Latvijas valsts vēstures un kultūras pētniecībā. Viņa mākslas fotogrāfiju kolekcija ir viena no retajām, kas ir pieejama tik plašā apjomā (vairāki simti attēlu), līdz ar to tā ir būtiska arī Latvijas fotogrāfijas vēstures ainas veidošanā. Pats fotogrāfs dzīves laikā bija atzīts gan salona, gan mākslinieciskās un dokumentālās darbības dēļ, kas ļauj viņu izcelt kā kanonisku fotogrāfu. Dokumentālās fotogrāfijas laukā viņš bija spilgs reportāžas pārstāvis, kas ļauj skatīt viņa darbus Latvijas foto žurnālistikas attīstības kontekstā.

Par nopelniem valsts labā V. Rīdzenieks 1930. gadā tika apbalvots ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1938. gadā viņam tika piešķirts piektās šķiras Atzinības krusts.