Kultūras pieminekļu aizsardzībai attīstoties, arvien vairāk uzmanība tiek veltīta, lai izprastu kultūras mantojumu, izzinātu tā vēsturi un nozīmi, panāktu profesionālu restaurāciju un pastiprinātu tā nozīmes apzināšanos, no atsevišķu simbolisku vērtību glabāšanas virzoties uz kultūrvēstures vides saglabāšanu un no šaura speciālistu loka – uz visas sabiedrības iesaisti. Mantojuma jēdziens mūsdienās attīstījies, sasniedzot jaunu izpratni: kultūras mantojums sastāv no uzkrātu resursu kopuma, kas saņemti mantojumā no pagātnes un kas neatkarīgi no piederības indivīdu un sabiedrības uztverē tiek uzskatīti par vērtību, pārliecības, zināšanu, tradīciju atspoguļotājiem un paudējiem. Tas ietver arī vidi, kas izveidojusies cilvēku un vietu mijiedarbībā. Kultūras mantojuma vērtību veido tā simboliskā, estētiskā, vēsturiskā, autentiskuma, sociālā, garīgā un praktiskā lietojuma nozīme. Kultūras pieminekļi ietver vērtību kopumu, kustamo, nekustamo kultūras mantojumu un vidi, kā arī ar to tieši saistīto nemateriālā kultūras mantojuma daļu. Latvijas kultūras mantojums ir ievērojami cietis un visvairāk iznīcināts 1905. gada revolūcijā, Pirmajā pasaules karā un Otrajā pasaules karā, padomju sistēmas saimniekošanas rezultātā.

Kultūras pieminekļu aizsardzības idejas pirmsākumi ir 1666. gads, kad Zviedrijas karalis Kārlis XI izdeva rīkojumu par pieminekļu saglabāšanu un aizsardzību (visi pieminekļi pakļauti karaļa gādībai), kas attiecināms arī uz Vidzemi. 1686. gadā baznīcas likums aizliedza Vidzemes mācītājiem nodot privātpersonām baznīcas vēsturiskās mantas. Latvijā jau 1818. gadā Kurzemes literatūras un mākslas biedrība nodibināja Kurzemes provinces muzeju. 1880. gadā Rīgas vācbaltiešu presē tika izvirzīta ideja par Baltijas provinču kultūrvēstures izstādes sarīkošanu, to atklāja 1883. gadā Lielajā Ģildē. 1888. gadā tāda paša veida izstādi sarīkoja Jelgavā, radot priekšnoteikumus pieminekļu aizsardzības darba aktivizēšanai Baltijā. Kultūras vērtību apzināšanas un vākšanas darbu Latvijā sekmēja Krievijas Ģeogrāfijas biedrība, kuras etnogrāfiskā sekcija 1846. gadā organizēja pirmo ekspedīciju uz Vidzemes un Kurzemes guberņu, arvien vairāk pievēršot uzmanību kultūras vērtību izzināšanai. 1894.–1895. gadā dažādos Latvijas novados notika 10 ekspedīcijas, kurās ieguva apmēram 6 000 priekšmetu. 1896. gadā Rīgā tika organizēts 10. Viskrievijas arheologu kongress, kura laikā 1.08.–15.09. notika plaša etnogrāfiska izstāde, ko var uzskatīt par Latvijas etnogrāfiskā brīvdabas muzeja idejisko priekšteci. Kultūras mantojuma, jo īpaši pilskalnu, apzināšanā nozīmīga bija 1922. gadā Latvijā nodibinātā Senatnes pētītāju biedrība.

Latvijas teritorijā nopietnu kultūras mantojuma aizsardzības sistēmu izveidoja un tās darbību uzsāka tūlīt pēc neatkarīgas nacionālas valsts izveidošanas. Atbilstoši tā laika izpratnei Latvija iekļāvās Eiropas attīstītāko valstu pieminekļu aizsardzības sistēmu principos. 1923. gadā Latvijā pieņēma Likumu par pieminekļu aizsardzību un nodibināja Pieminekļu valdi. 1924. gadā Pieminekļu valde pieņēma lēmumu par Brīvdabas muzeja dibināšanu, 1928. gadā sāka uzstādīt pirmo senceltni – Rizgu riju, un 1932. gadā muzeju atvēra apmeklētājiem. Kultūras vērtību apzināšanā daudz palīdzēja 1920. gadā dibinātais Kultūras fonds.

Padomju okupācijas laikā kultūras pieminekļu aizsardzības centieni tika pakļauti Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) režīmam, kultūrvēstures ainava tika degradēta, vērtīgas vēsturiskas ēkas pamestas vai tika nepiemēroti izmantotas, tomēr šo laiku nevar vērtēt tikai kā padomju režīma izpausmi. Ievērojamu lomu pieminekļu aizsardzībā noteica iepriekš iegūtā izpratne, tradīcijas un nozarei uzticīgi speciālisti. Padomju sistēmai politiskos nolūkos vajadzēja rādīt, ka tā rūpējas par vēstures un kultūras mantojumu. Laikā, kad vēstures atspoguļojums kļuva neobjektīvs, tika meklēti politiskās sistēmas ienaidnieki, bija apdraudēti atsevišķi pieminekļu veidi. Iesaistīto speciālistu spēja pamatot rūpes par pieminekļiem daudzviet no bojāejas izglāba unikālas kultūrvēstures vērtības. 01.10.1940. pieminekļu valdes funkcijas pārņēma Izglītības tautas komisariāta Muzeju un pieminekļu aizsardzības daļa. 29.10.1948. Latvijas Padomju Sociālistiskā Republikas (LPSR, Latvijas PSR) Ministru padome pieņēma lēmumu par kultūras pieminekļu aizsardzības uzlabošanu un uz Latviju attiecināja PSRS nolikumu par pieminekļu aizsardzību. Kopš 1956. gada sākās aktīvāks pieminekļu aizsardzības darbs, tika pieņemts lēmums “Par memoriālo māju aizsardzību”, 1958. gadā – “Par arheoloģijas pieminekļu norobežošanu dabā”, 1959. gadā – “Par dabas un vēstures biedrības dibināšanu pie LPSR Zinātņu akadēmijas” (1960. gadā pirmais tās kongress, kopš 1970. gada LPSR Ministru padomes vadībā Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība). 29.10.1976. PSRS Augstākā padome pieņēma likumu par vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzību un izmantošanu. Atbilstoši padomju laika praksei 29.12.1977. LPSR Augstākā padome pieņēma likumu par vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzību un izmantošanu, kas pēc būtības bija PSRS likuma kopija, bet tomēr būtiski ietekmēja kultūras mantojuma saglabāšanu Latvijā. Vienlaicīgi notika arī pieminekļu aizsardzības darba politizācija, tika pieņemti valdības lēmumi: 1979. gadā “Par pieminekļu celtniecības un memoriālo plākšņu uzstādīšanas kārtību Latvijas PSR teritorijā”, 1979. gadā “Par padomju karavīru un partizānu kapu kopšanas kārtību LPSR teritorijā”. 13.11.1982. LPSR Ministru padome pieņēma detalizētāku kultūras mantojuma jomas normatīvo aktu – lēmumu “Par vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzību un izmantošanu”. Pēc speciālistu iniciatīvas tika virzīti arī ļoti pragmatiski kultūras vērtību saglabāšanas pasākumi, piemēram, 1982. gadā “Par pirmām kārtām veicamiem Vecrīgas remonta, restaurācijas un labiekārtošanas pasākumiem”.

Padomju laikā kultūras pieminekļu aizsardzībā darbojās vairākas atbildīgās institūcijas: LPSR Kultūras ministrijas Muzeju, tēlotājas mākslas un pieminekļu aizsardzības pārvalde, sabiedriski konsultatīva Kultūras pieminekļu aizsardzības zinātniski metodiskā padome, Kultūras ministrijas pakļautībā Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniski pētnieciskā padome (dibināta 1968. gadā), izpētes un projektēšanas jomā Kultūras pieminekļu restaurēšanas projektēšanas kantoris (izveidots 1965. gadā), vēlāk Restaurācijas institūts, savukārt praktisko restaurācijas darbu izpildē – Zinātniskā restaurēšanas pārvalde (pirmsākumi 1951. gadā). Rajonu novadpētniecības muzejos darbojās kultūras pieminekļu aizsardzības sektori (kopš 1973. gada rajonu inspektori) un Rīgas arhitektūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (izveidota 1968. gadā).

Padomju okupācijas laikā Latvijā vispārēju vēsturisku vērtību iznīcināšanas apstākļos entuziasma vadīti speciālisti spēja politiski ierobežotā situācijā nepazaudēt izcilākās vērtības. Tādu objektu kā Rundāles pils, Turaidas pils, Brīvības piemineklis, Rīgas Brāļu kapi, Pētera baznīca, Vecrīga, Kuldīga u. c. atjaunošanas darbi un arheoloģiskās izpētes organizēšana HES būvniecības laikā Daugavas krastos nebija padomju sistēmas nopelns, bet tā laika speciālistu māka restaurācijas un izpētes nepieciešamību pasniegt politiskam režīmam pieņemamā argumentācijā.

30.09.1988. – laikā, kad Latvijas sabiedrībā aktivizējās neatkarības centieni, tika izveidota Valsts vēstures un kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, kas 1992. gadā tika pārveidota par Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, kopš 2018. gada – Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (NKMP), kas ir kultūras ministra padotībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, kas īsteno valsts kontroli kultūras pieminekļu aizsardzībā, veic kultūras mantojuma apzināšanu, izpēti un pieminekļu uzskaiti. 12.02.1992. Latvijā – pirmajā no postpadomju valstīm – pieņēma likumu “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, kas ar jauniem papildinājumiem ir spēkā joprojām. Kultūras pieminekļu aizsardzības tiesiskais regulējums balstās uz septiņām starptautiskām konvencijām, kurām Latvija ir pievienojusies, 15 likumiem, 21 Ministru kabineta noteikumu, trīs Augstākās padomes lēmumiem un trīs Ministru kabineta rīkojumiem, kas tieši skar kultūras mantojuma saglabāšanas darbu, kā arī citiem vispārīgiem normatīviem aktiem – vairāk nekā 70 starptautiskām hartām, deklarācijām, rezolūcijām, rekomendācijām u. c. starptautiskiem dokumentiem. Kopš 1993. gada, kad notika plašas starptautiskas speciālistu diskusijas par Rīgas jūgendstila vērtībām, Latvijā regulāri tiek organizētas starptautiskas konferences, semināri un dažādi sadarbības projekti. NKMP iesaistījusies Eiropas Padomes, UNESCO, Starptautiskās pieminekļu un ievērojamu vietu padomes (International Council on Monuments and Sites, ICOMOS) u. c. starptautisku institūciju darbībā, attīstīta sadarbība ar ārvalstu ekspertiem. Pirmais veiksmīgākais starptautiskais sadarbības rezultātā attīstītais projekts bija “Abavas ielejas aizsardzības un attīstības programma” (1994), kur kultūras pieminekļu un ainavu saglabāšana tika sasaistīta ar mūsdienu vides mākslu. Darbojoties Eiropas Padomes Kultūras mantojuma komitejā, Latvijā tika attīstīti vairāki tehniskās sadarbības projekti Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanā, normatīvās bāzes pilnveidošanā, Daugavas ielejas kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanā, amata prasmju apmācībā. Kultūras mantojuma filozofijas iedzīvināšanai nozīmīgas bija Eiropas kultūras mantojuma dienas, kuras Latvija organizē kopš 1995. gada. Katru gadu tiek izvēlēta tēma, kura kļūst par zināmu prioritāti visā kultūras mantojuma saglabāšanas darbā. 06.12.1997. Rīgas vēsturiskais centrs tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. 2000. gadā, kad uz kultūras mantojumu sākās ekonomiskais spiediens, vairākas kultūrvēsturiskas vietas Latvijā kļuva apdraudētas. Vislielākajam apdraudējumam tika pakļauts Rīgas vēsturiskais centrs. Lai izvērtētu un starptautiski vienotos par Baltijas valstu vienotu nostāju autentiskuma izpratnē, 24.10.2000. reģionālā konferencē, piedaloties UNESCO un Starptautiskā kultūras vērtību saglabāšanas un restaurācijas pētniecības centra (International Centre for the Study of the Preservation and Restoration of Cultural Property, ICCROM) pārstāvjiem, tika pieņemta “Rīgas harta par autentiskumu un vēst. objektu atjaunošanu kultūras mantojuma kontekstā”. Kultūras vērtību aizsardzībā iesaistās arī nevalstiskās organizācijas. 28.03.2001. Vides aizsardzības klubs iesniedza Rīgas domē 10 000 sabiedrības locekļu parakstītu protestu un panāca Rīgas vēsturiskā centra zaļo zonu, skvēru un parku apbūvēšanas aizliegumu. Ņemot vērā UNESCO statusu, NKMP ierosināja speciāla Rīgas kā pasaules mantojuma vietas aizsardzības un attīstības likuma izstrādi, kas tika pieņemts 29.05.2003. Tas Rīgas vēsturiskajam centram devis konstruktīvu saglabāšanas un attīstības darbu, lēmumu konsultēšanai izveidota speciāla profesionāla padome (Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome), nodrošināta atklāta lēmumu apspriešana un pieņemšana, vairāk iesaistīta sabiedrība, izstrādāts detalizēts saglabāšanas un attīstības plāns, novērstas tālākas kultūrvēsturisku vērtību degradējošas darbības.

Kultūras pieminekļi ir valsts tiesiskajā sistēmā noteiktā kārtībā reģistrēta kultūrvēsturiskā mantojuma daļa – kultūrvēsturiskas ainavas un atsevišķas teritorijas (senkapi, kapsētas, parki, vēsturisku notikumu un ievērojamu personu darbības vietas), ēku grupas un atsevišķas ēkas, mākslas darbi, iekārtas un priekšmeti, kuriem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska vai citāda kultūras vērtība un kuru saglabāšana nākamajām paaudzēm atbilst valsts, kā arī starptautiskām interesēm. Par kultūras pieminekļiem atzīstami gan savā sākotnējā izskatā saglabājušies objekti, gan atsevišķas to daļas un fragmenti. Kultūras pieminekļus atbilstoši to izmantošanas un saglabāšanas tiesiskajam regulējumam iedala nekustamajos un kustamajos kultūras pieminekļos un tipoloģiskajās grupās (arheoloģijas, arhitektūras, mākslas, vēsturiskais, industriālais un zemūdens mantojums). No 1924. līdz 1943. gadam pastāvēja Pieminekļu valdes valsts aizsargājamo pieminekļu saraksts, kurā bija iekļauti 2434 objekti. Tas bija vienots, katru gadu papildināts Latvijas nozīmīgāko kultūrvēsturisko objektu saraksts. Padomju okupācijas laikā tika pieņemti vairāki pieminekļu saraksti: 1952. gadā Latvijas PSR valsts aizsargājamo arhitektūras pieminekļu saraksts; 1954. gadā Republikāniskās nozīmes vēstures, arheoloģisko un mākslas pieminekļu saraksts; 1959. gadā Kultūras pieminekļu saraksts Latvijas PSR teritorijā; 1967. gadā Latvijas PSR Kultūras pieminekļu saraksts ar 3229 objektiem; 1983. gadā Latvijas PSR Vēstures un kultūras pieminekļu saraksts ar 4571 objektu. Padomju laika saraksti bija daļēji politizēti un atkarīgi no valdošās ideoloģijas. Kopš 1993. gada Latvijā atjaunots vienots, regulāri papildināts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksts. 2018. gadā valsts aizsardzībai pakļauti 2523 arheoloģijas, 3494 arhitektūras, 46 pilsētbūvniecības, 2740 mākslas, 145 vēstures un 27 industriālā mantojuma objekti. Objektu iekļaušana valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā notiek pēc vispusīga apzināšanas un izvērtēšanas procesa, kam seko konsultācijas ar nozares ekspertiem, īpašniekiem un pašvaldībām. Kultūras pieminekļus saglabāt un aizsargāt nozīmē kontrolēt un vadīt notiekošās pārmaiņas, nepieļaujot oriģinālās substances un autentiskuma zaudēšanu, piemēram, no iznīcināšanas pasargātas Rīgas Doma torņa 16. gs. konstrukcijas, kur pieminekļu aizsardzības sistēma panāca, ka tiek saglabātas nozīmīgas kultūras vērtības un piemineklis atjaunots autentiskā stāvoklī. Konkrētas kultūras pieminekļu aizsardzības prasības nosaka NKMP, katram objektam izdodot norādījumus. Lai nodrošinātu kultūras pieminekļu apkārtējās vides saglabāšanu un vizuālo uztveri, nekustamajiem kultūras pieminekļiem nosaka aizsardzības zonas. Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saglabātības stāvokļa uzraudzība un kontrole ietver aktuālas informācijas komplektēšanu par objektiem, objektu apsekošanu un pārbaudi dabā. Kultūras pieminekļu saglabāšanai svarīga ir to regulāra kopšana un aprūpe, kas atkarīga no objekta saimnieka ieinteresētības, izpratnes, zināšanām un prasmēm. Konstatētu pārkāpumu gadījumos paredzēta atbilstoša sodīšana. Valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi nav sastinguši, tie noveco, nolietojas, kā arī cilvēka dzīves kvalitāte prasa veikt konkrētus saglabāšanas pasākumus un dažkārt arī pārveidošanas darbus. NKMP izvērtē kultūras pieminekļu remonta, konservācijas, restaurācijas u. c. pārveidojumu pieļaujamību, kā arī sniedz nepieciešamās konsultācijas, saskaņojumus projektu dokumentācijai un atļaujas. Kultūras mantojumu izpētei un pieminekļu glābšanai paredzēts valsts budžeta finansiāls atbalsts, kā arī pieejams starptautisks finansējums. Latvijā darbojas restauratoru kvalifikācijas novērtēšanas sistēma. Kultūras mantojuma aizsardzībā svarīga ir mākslas un antikvāro priekšmetu nelegālas aprites ierobežošana. NKMP veic arī mākslas un antikvāro priekšmetu izvešanas kontroli uz ārvalstīm – novērtē priekšmetus un izsniedz atļauju, komplektē informāciju par zagtiem un zudušiem valsts aizsargājamiem kultūras pieminekļiem. Pieminekļu aizsardzības darbam nozīmīgs ir Pieminekļu dokumentācijas centrs, kurā glabājas vērtīgi materiāli, kopš tika izveidota pieminekļu aizsardzības sistēma. NKMP struktūrā darbojas neliels Arhitektūras muzejs. NKMP ir izvietota ēku kompleksā “Trīs brāļi”, kas pieminekļu aizsardzības darbam kalpo jau vairāk nekā 60 gadus un arvien vairāk veidojas par nozares kompetenču centru.

Kultūras mantojums no ekskluzīvas muzejiskas funkcijas arvien vairāk kļūst par cilvēka ikdienas dzīves telpas lietojamu kvalitāti. Latvijas kultūras pieminekļu aizsardzības sistēmas darbība ir orientēta uz dialogu starp oriģinālu un autentisku kultūrvēsturisku vērtību saglabāšanu un kvalitatīvu mūsdienu arhitektūru, dizainu un ērtu telpiskās vides lietojumu. Kultūras pieminekļu aizsardzība Latvijā cieš no Latvijas valstī nepietiekamā apjomā atvēlētā finansējuma un pārāk birokratizētas valsts administratīvā procesa sistēmas. Tāpēc atbilstoši jaunai kultūras mantojuma nozares attīstības stratēģijai uzsākta kultūras pieminekļu aizsardzības darba pārkārtošana, vairāk orientējoties uz konsultācijām, padomiem, labas prakses piemēriem, informācijas pieejamību un plašu sabiedrības iesaisti. Kultūras pieminekļu aizsardzības sistēmas darbību valstī raksturo saglabātais kultūras mantojuma apjoms, tā uzturēšanas un atjaunošanas kvalitāte un izmantošanas iespējas sabiedrībai. Latvijas kultūras pieminekļu aizsardzību atspoguļo Rietumu kultūrai piederīgā kultūrainava, Rīgas vēsturiskais centrs ar saglabāto viduslaiku, jūgendstila, koka arhitektūru, siluetu un mantojuma kopuma radīto noskaņu, Kuldīgas, Cēsu u. c. mazpilsētu vēsturiskie centri, Rundāles pils atjaunošana, kas ir konsekvents ilgtermiņa zinātniskās pētniecības un restaurācijas piemērs Eiropā, Rīgas pils, Turaidas pils, Bauskas pils, citas viduslaiku pilis un muižu ēkas, atjaunotās lauku baznīcas, viensētas, pilskalni u. c. arheoloģiskās senvietas, Brīvības piemineklis un Rīgas Brāļu kapi, vēsturiskie interjeri un mākslas priekšmeti, atsevišķi modernisma laika un pat jaunāki pieminekļi.