Bezmugurkaulnieki ir sugām bagātākā dzīvnieku valsts daļa pasaulē un arī Latvijā. Latvijā zināmo sugu skaits pārsniedz 14 000, no kuriem lielākā daļa ir kukaiņi. Vairumam raksturīgs niecīgs ķermeņa izmērs, taču liels īpatņu skaits, kas ir pamats bezmugurkaulnieku ievērojamai lomai ekosistēmu funkcionēšanā. Daudzi bezmugurkaulnieki dzīvo simbiozē ar mikroorganismiem un ir galvenie detrīta noārdītāji. Augstās auglības un vairošanās intensitātes dēļ daudzas kukaiņu, ērču un nematožu sugas ir bīstami kaitēkļi lauksaimniecībai. Kukaiņi un ērces var pārnēsāt arī augu un dzīvnieku slimību ierosinātājus. Plaši izplatīts ir parazītisms. Plēsīgās un parazītiskās sugas ir nozīmīgi citu bezmugurkaulnieku skaita regulētāji. Kukaiņi ir galvenie ziedaugu apputeksnētāji. Bites ir senākie domesticētie kukaiņi. Bezmugurkaulnieki ir perspektīvi olbaltumvielu iegūšanai, piemēram, Latvijā audzē sliekas biohumusa iegūšanai. Bezmugurkaulnieku fauna ir dinamiska laikā. Pastāv viedoklis, ka boreālās sugas mūsdienās pakāpeniski atkāpjas uz ziemeļiem un to vietā ienāk mērenā klimata sugas.
bezmugurkaulnieki Latvijā
Saistītie šķirkļi
Medicīnas dēle (Hirudo medicinalis). Nesaules ezers, 2007. gads.
Satura rādītājs
No sūkļiem (Porifera) Latvijā sastopami saldūdens sūkļi, no kuriem biežāk sastopams parastais krūmsūklis (Spongilla lacustris). Ausainā aurēlija (Aurelia aurita) ir raksturīgs jūras zarndobumaiņu (Cnidaria) pārstāvis. Saldūdeņos bieži sastop garkāta hidru (Hydra oligactis). Plakantārpi (Platyhelminthes) var būt brīvi dzīvojoši, piemēram, baltā planārija (Dendrocoelum lacteum), taču lielākā daļa – lenteņi un trematodes – pieaugušā stadijā ir mugurkaulnieku endoparazīti. Nematodes (Nematoda) ir gan brīvi dzīvojošas, gan rizofāgas, gan parazītiskas un plēsīgas; tās ir no dažām milimetra daļām līdz dažus centimetrus garas. Brīvi dzīvojošās barojas ar atmirušām augu atliekām, dzīvnieku līķiem. No rizofāgajām sugām pazīstama kaitīgā kartupeļu zeltainā nematode (Globodera rostockiensis).
Virpotāji (Rotifera) ir mikroskopiski, līdz dažiem milimetriem gari ūdens vai slapjas augsnes apdzīvotāji. Vairums brīvi dzīvojoši. Tie barojas ar ūdenī suspendētām daļiņām – detrītu, baktērijām, vienšūņiem, aļģēm. Kāšgalvji (Acanthocephala) ir nelieli parazīti; vairums sugu pieaugušā stadijā parazitē zivīs, starpsaimnieki var būt vēžveidīgie; bieži sastopama suga ir Acanthocephalus lucii. Posmtārpus (Annelida) pārstāv jūras daudzsartārpi, sliekas un dēles. Latvijas piekrastē jūrā sastopama nereīda (Hediste diversicolor) un invazīvā suga (Marenzelleria viridis). Latvijā ir 13 slieku sugas, no tām pazīstamāka – dižslieka (Lumbricus terrestris). Sliekas izalo augsni, noārda augu atliekas, veido ekskrementus – koprolītus, tādējādi palielinot augsnes auglību un uzlabojot tās struktūru. Latvijā ir vairāk nekā 20 dēļu sugas. Pārsvarā tās ir plēsīgas, barojas ar ūdens bezmugurkaulniekiem. Aizsargājamā medicīnas dēle (Hirudo medicinalis) un zivju dēle (Piscicola geometra) ir ektoparazīti.
Gauskāji (Tardigrada) ir sīki, dažas milimetra daļas gari; sastopami visos saldūdens un sauszemes biotopos; lielāks populācijas blīvums konstatēts ekstrēmos mikrobiotopos, piemēram, sūnās uz akmeņiem un jumtiem. Gliemji (Mollusca) apdzīvo sauszemes un ūdens biotopus; Latvijā pārstāvēti ar 161 gliemežu un 33 gliemeņu sugām. Gliemeži ir saprofāgi, noārda augu atliekas, sēnes, aļģes, ķērpjus; var būt fitofāgi un pat kanibāli. Dažām sugām ekonomiska nozīme kā lauksaimniecības kaitēkļiem, piemēram, kailgliemežiem. Latvijā ievazātas arī invazīvas sugas, piemēram, Spānijas kailgliemezis (Arion lusitanicus). Gliemjus izmanto biotopu – mežu, kaļķainu zāļu purvu, ūdensteču - kvalitātes bioindikācijā. Sauszemes gliemežiem maza iespēja pārvietoties, tāpēc starp tiem liels aizsargājamo sugu skaits – 20 sugu, piemēram, pumpurgliemeži (Vertigo spp.). Gliemenes ir filtrētāji, sedimentē ūdenī esošās daļiņas; aizsargājamas sešas ūdeņu gliemeņu sugas, piemēram, biezā perlamutrene (Unio crassus) un ziemeļu upespērlene (Margaritifera margaritifera).
Daudzkājus (Myriopoda) Latvijā pārstāv plēsīgo simtkāju kārta (Chilopoda) ar vairāk nekā 13 sugām un saprofāgo tūkstoškāju kārta (Diplopoda) ar 31 sugu. No simtkājiem bieži sastopami zemesmīļi (Geophilus spp.) un kaulenes (Lithobius forficatus), no tūkstoškājiem – Ommatoiulus sabulosus. Vēži (Crustacea) apdzīvo visus Latvijā sastopamos biotopus, tomēr lielāka to sugu daudzveidība ir ūdenī. Sauszemi apdzīvo 20 saprofāgo mitreņu sugas; biežāk sastopama ir Trachelipus rathkii. Ūdenī dzīvojošos vēžus iedala planktoniskajos, kas apdzīvo ūdens masu, un bentiskajos, kas apdzīvo piegrunts slāni. No planktoniskajiem vēžiem galveno sugu daudzveidību un biomasu veido kladoceras (>80 sugu) un airkājvēži (>50 sugu). Planktoniskie vēži pārtiek no vienšūņu aļģēm, vienšūņiem, baktērijām un ūdenī suspendētām daļiņām. No piegrunts vēžiem saldūdeņos un jūrā izplatītas plēsīgās Gammarus ģints sānpeldes. Stāvošos un lēni tekošos saldūdeņos bieži sastopams vienādkājvēzis ūdens ēzelītis (Asellus aquaticus). Vienādkājvēžu lielāka daudzveidība ir jūrā. Sāļajiem ūdeņiem raksturīgi arī šķeltkājvēži, piemēram, mizīda (Mysis oculata), dūņu kumacejvēzis (Diastylis rathkei). Šie līdz 3 cm garie vēži var savairoties masveidā un būt nozīmīga zivju barība. Lielie (>3 cm) vēži ir bentiski. Saldūdeņus apdzīvo četras šo vēžu sugas, piemēram, aizsargājamais platspīļu vēzis (Astacus astacus). Jūrā lielo vēžu sugu vairāk, piemēram, smilšu garnele (Crangon crangon), kā arī ievesto krabju sugas, piemēram, Ķīnas cimdiņkrabis (Eriocheir cinensis). Lielie vēži ir visēdāji. Latvijā ievazātas vairākas vēžu sugas, piemēram, dzeloņvaigu vēzis (Orconectes limosus) saldūdeņos un Cercopagis pengoi jūrā.
Helicerāti (Chelicerata) ietver ērces, māņzirnekļus, zirnekļus un māņskorpionus. Ērces (Acari) pieder dažādām trofiskām grupām: saprofāgiem (bruņērces), plēsoņām (gamazīnērces, samtērces), fitofāgiem (maurērces, pumpurērces, pangērces, tīklērces), ektoparazītiem (gamazīnērces, ganību ērces). Augsnē dzīvojošās saprofāgās ērces noārda augu atliekas, tās ir būtiskas augu atlieku noārdītājas. Plēsīgās ērces uzbrūk sīkākiem augsnes un augāja apdzīvotājiem; tās izmanto bioloģiskajā augu aizsardzībā, piemēram, plēsējērci (Phytoseiulus persimilis). Fitofāgās ērces dabā bieži sastopamas; dažas sugas ir ekonomiski nozīmīgi kaitēkļi, piemēram, parastā tīklērce (Tetranychus urticae). Ektoparazītisko ērču upuri var būt kukaiņi, rāpuļi, putni un zīdītāji. Īpašu parazītisko un arī plēsīgo ērču grupu veido ūdensērces. Dažas sugas ir ekonomiski nozīmīgi kaitēkļi, piemēram, bišu ērce (Varroa). Ganību ērces, piemēram, suņa ērce (Ixodes ricinus) pārnēsā dzīvnieku un cilvēku slimības. Māņskorpioni (Pseudoscorpiones) sastopami visos sauszemes biotopos, īpaši uz koku stumbriem. Dobumu māņskorpions (Anthrenochernes stellae) ir aizsargājams. Māņzirnekļi (Opiliones) ir plēsoņas un sastopami visos sauszemes biotopos. Biežāk sastopamās sugas atklātās vietās ir Phalangium opilio, mežos – Rilaena triangularis. Zirnekļi (Aranea) ir plēsoņas, apdzīvo visus sauszemes biotopus, dažas sugas, piemēram, ūdenszirneklis (Argyroneta aquatica), pielāgojušās dzīvei ūdenī. Zirnekļiem ir divas medību taktikas, piemēram, parastais lēcējzirneklis (Salticus scenicus) neveido ķeramtīklu, bet upurim uzlec un to nogalina. Citi savukārt kukaiņu ķeršanai veido dažādas formas ķeramtīklus, piemēram, krusta zirneklis (Araneus diadematus). Kāpu vilkzirneklis (Arctosa cinerea) ir aizsargājams.
Kukaiņiem mūsdienās izstrādāta sistemātika, kas balstīta uz genoma analīzi – primāri bezspārnainos kukaiņus (Enthognatha) nodala atsevišķi no spārnotajiem kukaiņiem (Insecta), visus apkopojot posmkāju apakštipā seškāji (Hexapoda). Nišu sadalīšana starp dažādām attīstības stadijām ir viens no kukaiņu daudzveidības cēloņiem – piemēram, koksngraužu kāpuri apdzīvo atmirušu koksni, bet pieaugušie īpatņi barojas ziedos. Zvīņenes (Thysanura), diplūras (Diplura), protūras (Protura) un kolembolas (Collembola) ir primāri bezspārnu kukaiņi, augsnes un zemsedzes apdzīvotāji. Kolembolas barojas ar augu atliekām, sēnēm, baktēriju plēvēm, aļģēm un nodrošina to noārdīšanu. Viendienīšu (Ephemeroptera), spāru (Odonata), strauteņu (Plecoptera), dūņeņu (Megaloptera) un maksteņu (Trichoptera) kāpuri attīstās saldūdenī. Šie kukaiņi veido būtisku daļu no makrozoobentosa un tiek izmantoti ūdens kvalitātes noteikšanai, tiem būtiska loma arī zivju barībā. Viendienīšu, dūneņu, maksteņu kāpuri ir detritofāgi vai plēsoņas; pieaugušie nebarojas. Spāru kāpuri un imago ir plēsoņas. No šīs ekoloģiskās grupas kukaiņiem vairogviendienīte (Prosopistoma foliaceum), lielā dižmakstene (Semblis phalaenoides) un 11 spāru sugas ir aizsargājamas. Taisnspārņi (Orthoptera) var būt polifāgi, fitofāgi vai plēsoņas; apdzīvo galvenokārt atklātus biotopus – zālājus, purvus. Raksturīgs polifāgs ir zemesvēzis (racējcircenis), Gryllotalpa gryllotalpa, kurš dzīvo irdenā augsnē. No circeņiem Latvijā zināma sinantropā suga mājas circenis (Acheta domestica). Lielākā sugu daudzveidība ir fitofāgajiem siseņiem zālājos. Sienāži ir plēsoņas. Divas taisnspārņu sugas – īsspārnu sisenis (Podisma pedestris) un raibspārnu smiltājsisenis (Oedipoda coerulescens) - ir aizsargājamas.
Spīļastes (Demaptera) ir polifāgi. Bieži sastopama parastā spīļaste (Forficula auricularia). Prusaki (Blattoptera) ir polifāgi. Dabā bieži sastopams meža prusaks (Ectobius sylvestris), savukārt no trīs sinantropajām sugām biežāk sastopams virtuves prusaks (Blattella germanica). Ķērputis (Psocoptera) barojas ar ķērpjiem; sastopamas mežos un krūmājos. Dažas sugas, piemēram, grāmatu uts (Liposcelis divinatorius) ir sinantropas. Dzīvniekutis (Phthyraptera) pārstāv ektoparazītiskās grauzējutis (Mallophaga) un dūrējutis (Anoplura). Grauzējutis biežāk sastopamas uz putniem, barojas ar spalvām un ādas atliekām. Dūrējutis barojas ar putnu un zīdītāju asinīm. Augu sūcēji (Hemiptera) ir fitofāgi, retāk plēsoņas vai ektoparazīti. Tos pārstāv blaktis, cikādes, laputis, augu blusiņas, bruņutis, baltblusiņas. Ekonomiski nozīmīgas ir, piemēram, pupu laputs (Aphis fabae), siltumnīcu baltblusiņa (Trialeurodes vaporariorum). Plēsīgās blaktis, piemēram, ģints Anthocoris sugas, var izmantot augu aizsardzībā. Dažas sugas ir siltasiņu dzīvnieku ektoparazīti, piemēram, gultas blakts (Cimex lectularius). Dievlūdzēji (Mantodea) pārstāvēti ar vienu sugu – plēsīgo Eiropas dievlūdzēju (Mantis religiosa), kurš Latvijā konstatēts kopš 2008. gada. Blusas (Aphaniptera) ir ektoparazīti, tām pilnībā reducējušies spārni, antenas u. c. maņu orgāni. Plaši izplatīta putnu blusa (Ceratophyllus gallinae). Cilvēkam biežāk uzbrūk kaķu blusa (Ctenocephalides felis), bet cilvēka blusa (Pulex irritans) ir reta.
Tripši (Thysanoptera) ir sīki, līdz 1 mm gari, slaidi fitofāgi kukaiņi, kas specializējušies dzīvot graudzāļu makstīs; retāk plēsoņas; dažas sugas, piemēram, raibais siltumnīcu tripsis (Parthenothrips dracaenae), var būt ekonomiski nozīmīgas. Tīklspārņi (Neuroptera) ir plēsīgi. Raksturīgs kārtas pārstāvis ir zeltactiņas, piemēram, Chrysoperla carnea, kas barojas ar laputīm. Dažu tīklspārņu sugu kāpuri apdzīvo ūdeņus, piemēram, aizsargājamais upju tīklspārnis (Osmylus chrysops). Kamielīši (Raphidioptera) ir specializēti plēsoņas uz koku stumbriem. Skarpijmušas (Mecoptera) ir plēsoņas. Bieži sastopama parastā skarpijmuša (Panorpa communis). Tauriņi (Lepidoptera) ir daudzveidīga kukaiņu kārta. Vairumam kāpuri ir fitofāgi, nelielai daļai – saprofāgi. No dienas tauriņiem Latvijā ir 110 sugas; biežāk sastopams, piemēram, nātru raibenis (Aglais urticae). No naktstauriņiem biežāk sastopama, piemēram, linu krāšņpūcīte (Autographa gamma). 20 tauriņu sugas ir aizsargājamas, piemēram, skabiozu pļavraibenis (Euphydryas aurinia) un ošu pļavraibenis (Hypodryas maturna).
Vaboles (Coleoptera), pateicoties to ķermeņa aizsardzībai – hitīna “bruņām”, ir sugām bagātākā kukaiņu kārta. Sugām bagātākās ir lapgraužu, skrejvaboļu, īsspārņu, smecernieku dzimtas. Vaboles pēc barošanās veida ir plēsoņas, fitofāgi un saprofāgi. Vaboles apdzīvo arī iekšzemes ūdeņus, kur lielākās ir airvaboļu un ūdensmīļu dzimtas. 33 vaboļu sugas ir aizsargājamas, liela daļa no tām saistītas ar atmirušu koksni, piemēram, lielais dižkoksngrauzis (Ergates faber).
Lielais dižkoksngrauzis (Ergates faber). Slīteres Nacionālais parks, 2007. gads.
Saproksilās vaboles izmanto dabisko meža biotopu noteikšanai. Ievērojams skaits vaboļu ir ekonomiski nozīmīgi kaitēkļi, piemēram, egļu astoņzobu mizgrauzis (Ips typographus) vai kartupeļu lapgrauzis (Leptinotarsa decemlineata).
Strepsipteri (Strepsiptera) ir ektoparazīti uz dažādiem kukaiņiem, visbiežāk uz plēvspārņiem – bitēm, racējlapsenēm. Plēvspārņus (Hymenoptera) iedala auglapsenēs un iežmauglapsenēs. Auglapsenēm kāpuri pārsvarā ir augēdāji; nereti ekonomiski nozīmīgi kaitēkļi, piemēram, priežu rūsganā zāģlapsene (Neodiprion sertifer). Iežmauglapsenēm mātītēm ir dējeklis vai dzelonis. Pēc barošanās veida polifāgi (skudras un lapsenes), nektarofāgi (bites un kamenes), plēsoņas (racējlapsenes). Liela parazitoīdu sugu daudzveidība – šie plēvspārņi citā kukainī iedēj savu olu, un plēvspārņa kāpurs izēd savu upuri. Parazitoīdus plaši izmanto augu kaitēkļu populāciju ierobežošanai. Trīs sugas ir aizsargājamas, piemēram, garlūpas racējlapsene (Bembix rostrata). Divspārņus (Diptera) iedala mušveidīgajos un odveidīgajos. No mušveidīgajiem sugām bagātākās ir mušu, pamušu, kuprmušu, ziedmušu, kāpurmušu, trūdmušu, dejotājmušu dzimtas. No odveidīgajiem – garkājodu, trauslkājodu, sēņodu, pangodiņu dzimtas. Divspārņi pēc barošanās tipa daudzveidīgi; lielākā daļa – saprofāgi un nekrofāgi, nodrošinot augu atlieku, sēņu, trūdošas koksnes un dzīvnieku līķu sadalīšanos. Daļa divspārņu ir fitofāgi, piemēram, alotājmušas, stiebrmušas, raibspārnmušas, pangodiņi. Starp tiem ir nozīmīgi lauksaimniecības kaitēkļi, piemēram, melnā stiebrmuša (Oscinella frit). Neliela daļa ir plēsoņas, piemēram, laupītājmušas, dejotājmušas. Kāpurmušas ir parazitoīdi. Starp divspārņiem liela daļa ir asinssūcēji, piemēram, dzēlējodi, knišļi, dunduri, miģeles. Kuprainā celmmuša (Laphria gibbosa) ir aizsargājama.
Latvijā zināmo bezmugurkaulnieku lielie taksoni un sugu skaits tajos
Avots: Latvijas Entomoloģijas biedrība, 2018. gads. Autora veidota.
| Taksons latviski | Taksons latīniski | Sugu skaits |
| Sūkļi | Porifera | 5 |
| Zarndobumaiņi | Cnidaria | 7 |
| Plakantārpi | Platyhelminthes | >350 |
| Nematodes | Nematoda | >400 |
| Virpotāji | Rotifera | ~400 |
| Kāšgalvji | Acanthocephala | 14 |
| Posmtārpi | Annelida | ~120 |
| Gauskāji | Tardigrada | nav zināms |
| Gliemji | Mollusca | 194 |
| Daudzkāji | Myriapoda | 44 |
| Vēži | Crustacea | ~220 |
| Helicerāti, t.sk. | Chelicerata | |
| ērces | Acari | ~550 |
| māņzirnekļi | Opiliones | 16 |
| zirnekļi | Araneae | ~500 |
| kukaiņi | Insecta | >13 850 |
Latvijā zināmo kukaiņu kārtas un sugu skaits
Avots: Latvijas Entomoloģijas biedrība, 2018. gads. Autora veidota.
| Kārta latviski | Kārta latīniski | Sugu skaits |
| Zvīņenes | Thysanura | 2 |
| Diplūras | Diplura | 2 |
| Protūras | Protura | 1 |
| Kolembolas | Collembola | 194–199 |
| Viendienītes | Ephemeroptera | 51 |
| Spāres | Odonata | 57–58 |
| Strautenes | Plecoptera | 41 |
| Taisnspārņi | Orthoptera | 48 |
| Spīļastes | Dermaptera | 3 |
| Prusaki | Blattoptera | 55 |
| Ķērputis | Psocoptera | 45 |
| Dzīvniekutis | Phthyraptera | 77 |
| Augu sūcēji | Hemiptera | >1200 |
| Dievlūdzēji | Mantodea | 1 |
| Blusas | Siphonaptera | 41 |
| Tripši | Thysanoptera | 63 |
| Tīklspārņi | Neuroptera | 38 |
| Kamielīši | Raphidioptera | 4 |
| Dūņenes | Megaloptera | 3 |
| Skarpijmušas | Mecoptera | 7 |
| Makstenes | Trichoptera | 195 |
| Tauriņi | Lepidoptera | 2511 |
| Vaboles | Coleoptera | >3650 |
| Strepsipteri | Strepsiptera | 0 |
| Plēvspārņi, t.sk. | Hymenoptera | >2450 |
| divspārņi | Diptera | >3150 |
Parastais krūmsūklis (Spongilla lacustris). Zēņu dīķis, 2006. gads.
Ošu pļavraibenis (Hypodryas maturna). Slīteres Nacionālais parks, 2007. gads.
Multivide
Medicīnas dēle (Hirudo medicinalis). Nesaules ezers, 2007. gads.
Parastais krūmsūklis (Spongilla lacustris). Zēņu dīķis, 2006. gads.
Ošu pļavraibenis (Hypodryas maturna). Slīteres Nacionālais parks, 2007. gads.
Lielais dižkoksngrauzis (Ergates faber). Slīteres Nacionālais parks, 2007. gads.