Nosaukums veidojies no latīņu valodas vārda opilio, kas nozīmē ‘gans’.

Angļu valodā nosaukums (harvestmen) veidojies no ticējuma: ja nogalina māņzirnekli, tad tajā gadā būs slikta raža. 

Molekulārās analīzes ir noteikušas māņskorpionu vecumu, un tas ir 473 miljoni gadu. Māņzirnekļu fosilijas ir atrastas salīdzinoši maz, jo to mīksto, vāji sklerotizēto ķermeņu struktūra reti atstāj nospiedumus nogulumiežos. Vairums māņzirnekļu fosiliju ir atrastas dzintarā. Senākā zināmā fosilija ir 410 miljonus gadu veca – no devona perioda. Šī fosilija ir ļoti līdzīga mūsdienās dzīvojošajiem māņzirnekļiem. Lielāks skaits atradumu ir no jaunākiem nogulumiem. Labi saglabājušās 400 miljonus gadu vecas fosilijas ir atrastas Skotijā, 305 miljonus gadu vecas fosilijas – Francijā, kas līdzīgas mūsdienās dzīvojošajiem māņzirnekļiem. Māņzirnekļu atrašanās zirnekļveidīgo klasē joprojām ir apspriežama. Tiem tuvāk radniecīga grupa ir ērces, varbūt dažu grupu skorpioni, māņskorpioni un solpugas. Māņzirnekļi nav tuvu radniecīgi zirnekļiem.

Vairumam māņzirnekļu ķermenis nepārsniedz 1–7 mm, bet atsevišķām sugām sasniedz 1–2 cm garumu. Lielākajai daļai māņzirnekļu ķermenis ir dažādu toņu brūnā krāsā. Daļa sugu ir dienas dzīvnieki, kuri ir dzeltenos, zaļos un melnos toņos. Lielākā zināmā māņzirnekļu suga ir Trogulus torosus (Trogulidae); īpatņa ķermenis var sasniegt 2,2 cm garumu. Ķermenis māņzirnekļiem ir ciets, bet elastīgs. Māņzirnekļiem ķermeni veido galvkrūtis un vēders. Tie savienoti bez šauras iežmaugas un izskatās kā viena struktūra. Galvkrūtis sedz vairogs, kura priekšpusē redzams acu pāris. Šīs acis nespēj veidot attēlus. Izņēmums ir Cyphophthalmi, kuriem acis atrodas vairoga sānos blakus ozoporām. Dažām šīs grupas sugām acu nav, kā, piemēram, Caecobunus termitarum, kas dzīvo termītu mītnēs, vai Giupponia chagasi, kas apdzīvo alas. Māņzirnekļiem raksturīgas ozoporas – poras, kur atveras savdabīgas smaržas dziedzeru izvadi. Šādu smaržu māņzirnekļi izdala, ja ir iztraucēti vai apdraudēti. Vēders sastāv no 10 segmentiem, tā gals ir noliekts uz leju. Vairumam sugu no trim posmiem sastāvošās heliceras (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu pirmais pāris) ir nelielas, bet sugām, kuras medī moluskus (Molusca), tās ir garākas par ķermeni. Māņzirnekļiem helicerās nav indes dziedzeru. Pedipalpas (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu otrais pāris) var būt nelielas un atgādināt taustekļus (vai arī ir masīvas, ar nadziņiem un dzelkšņiem). Māņzirnekļiem visas kājas ir ar gariem posmiem. To plētums var sasniegt pat 16–34 cm. Kāju galos atrodas elastīgas ķepiņas. II pāra kājas ir garākās un darbojas kā sajūtu orgāni. Māņzirnekļi elpo ar labi attīstītām trahejām, kurām ir sarežģītas filtrācijas struktūras. Tās ar stigmām (atvere, ar kuru elpošanas sistēma atveras apkārtējā vidē; caur to veic ieelpu un izelpu) atveras pie IV kāju pāra pamatnes. Atšķirībā no citiem zirnekļveidīgajiem, māņzirnekļiem ir īpaša barošanās struktūra – stomatēka (stomotheca) –, kas tiem ļauj barībā izmantot šķidru un cietu barību.

Māņzirnekļu dzimuma atšķirības redzamas ķermeņa proporcijās, heliceru un pedipalpu uzbūvē un izmēros. Daļai sugu tēviņi ir mazāki par mātītēm. Dažu sugu tēviņiem uz kājām ir sekrēcijas struktūras – adenostīli (adenostyles) –, kuru loma nav zināma. Tēviņiem kopulācijas orgāns atrodas pie vēdera pamatnes. Atšķirībā no citiem zirnekļveidīgajiem, māņzirnekļiem ir tiešā kopulācija. Tiem nav raksturīgi pārošanās rituāli, bet bieži notiek tēviņu savstarpējās cīņas. Mātītēm ir dējeklis, kurš noslēgts ar vairodziņu, kad atrodas ķermenī. Visas sugas dēj olas. Olu dēšanas laikā dējeklis ievērojami pagarinās un var pārsniegt ķermeņa garumu. Olas dēj mitrā augsnē, lapās un sūnās. Dažas sugas veido ligzdas. Mātīte var izdēt līdz 600 olām vairākās reizēs. Dažām sugām ir raksturīga partenoģenēze. Pastāv sugas, kuru tēviņi sargā un tīra olas. Pēc olu izdēšanas kāpuri izšķiļas no 20 dienu līdz pusgada laikā. Mazuļi ir līdzīgi pieaugušajiem māņzinekļiem. Augšanas laikā tie iziet 4–8 nimfu stadijas, līdz sasniedz imago stadiju. Mērenajā joslā māņzirnekļi pārojas jūlijā un augustā. Pārziemo olas vai kāpuri. Vairums sugu dzīvo vienu gadu. Daļai māņzirnekļu sugu raksturīga uzturēšanās 200 līdz 70 000 īpatņu grupās. Māņzirnekļiem nav tīmekļa dziedzeru, tie neveido tīklus.

Māņzirnekļi veikli un ātri pārvietojas ar garajām kājām, kuras apdraudējuma gadījumā var viegli atdalīties no ķermeņa. Tas ir aizsardzības mehānisms, kā izvairīties no ienaidnieka. Daļa māņzirnekļu ir visēdāji, pārtiek no sīkiem posmkājiem, augu materiāla un sēnēm. Citi ir maitēdāji un pārtiek no mirušiem organismiem, putnu un dzīvnieku ekskrementiem. Māņzirnekļi ir jutīgi attiecībā pret izžūšanu.

Māņzirnekļu ienaidnieki ir zirnekļi, skorponi, abinieki, rāpuļi un daži mugurkaulnieki. Lai izvairītos no tiem, māņzirnekļi izmanto mīmikriju, autotomiju, tie var sastingt, izlikties par mirušiem, bēgt, izdarīt straujas un negaidītas kustības. Māņzirnekļiem nomestās ekstremitātes neataug. Nomestā kāja turpina kustēties līdz pat vienai stundai. 

Pasaulē zināmas ap 6650 māņzirnekļu Opiliones (Sundevall, 1833) sugas. Zinātnieki uzskata, ka kopējais skaits varētu būt ap 10 000 sugu. 

Tabulā sniegti dzimtu un ģinšu latīniskie nosaukumi. Atklājēju vārdi un atklāšanas gads ievietoti iekavās. Latīņu valodas nosaukumi, kā arī atklājēju vārdi (atšķirībā no starptautiski pieņemtās pieraksta sistēmas bioloģijā, bet saskaņā ar latviešu valodas pieraksta noteikumiem) ir slīpināti. 

Māņzirnekļi sastopami visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Tiem patīk mitras dzīvotnes; māņzirnekļi sastopami uz augsnes, zem akmeņiem, kritušiem kokiem un dažādām celtnēm. Vairums sugu ir nakts dzīvnieki. Dažas sugas ir apdraudētas vai aizsargājamas. 

Māņzirnekļi ir nozīmīgi barības ķēdēs kā plēsēji un maitēdāji. Derīgi kā plēsēji dārzos un citur. Tiem nav indes dziedzeru; māņzirnekļi nav bīstami.