Pirmās māņskorpionu fosilijas, nimfu Dracochela deprehendor kutikulas fragmentus, atrada pie Gilboas, Ņujorkā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 383 miljonus gadu vecās devona perioda nogulās. Sugas morfoloģija liecina, ka māņskorpioni laika gaitā ir salīdzinoši maz mainījušies, saglabājot lielāko daļu sākotnējo pazīmju. Tajā pašā laikā tie ir primitīvāki par mūsdienās dzīvojošajiem māņskorponiem. Triasa perioda nogulās atrastas 227 miljonus gadu vecas Archaeofeaella fosilijas Ukrainā. Šos māņskorpionus uzskata par dzimtas Feaellidae priekštečiem. Nākamās māņskorpionu atliekas atrastas 250 miljonus gadu vecā krīta perioda dzintarā. 

Māņskorpioni parasti ir 1–8 mm gari, saplacināti, gaiši dzeltenbrūni, pelēcīgi vai brūni ar ieapaļu bumbierveida ķermeni. Pēc ārējā izskata atgādina skorpionus bez astes. Lielākā māņskorpionu suga Garypus titanius sasniedz 12 mm garumu. Māņskorpionu heliceras (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu pirmais pāris) ir nelielas un ar ķemmveida iekšējām malām. Helicerās atveras tīmekļa izvadkanāli. Pedipalpas (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu otrais pāris) ir garas un ar lielām spīlēm; pedipalpu garums reizēm pārsniedz ķermeņa garumu. Māņskorpioniem uz pedipalpām ir sajūtu matiņi, kas palīdz satvert medījumu. Locheirata un daudzām citām māņskorpionu sugām pedipalpu spīļu kustīgajā pirkstā ir indes dziedzeris. Ar tā indi māņskorpioni paralizē medījumu. Māņskorpioniem raksturīga ārējā gremošana. Ar helicerām tie sadala medījumu, izdala gremošanas sulas un vēlāk uzsūc izveidojušos šķidrumu. Māņskorpioniem ir četri pāri ejkāju ar 5–7 segmentiem. Ķepiņas ir ar nagu pāri un piesūcekni, kas māņskorpioniem ļauj noturēties uz gludas virsmas. Parasti ir 2–4 acis (vai arī to nav). Vēders sastāv no 12 segmentiem. Katru segmentu sedz sternīti (vēderpuses hitīna plātnītes) un tergīti (mugurpuses hitīna plātnītes). Māņskorpioni elpo ar trahejām, kuras atveras ar stigmām (atveres, ar kurām elpošanas sistēma atveras apkārtējā vidē; caur tām veic ieelpu un izelpu) pie trešā un ceturtā sternīta sānu malām.

Daļa māņskorpionu sugu no tīmekļa veido vairošanās kokonus vai slēptuves. Māņskorpioniem ir sarežģītas uzbūves ārējie dzimumorgāni. Daļai māņskorpionu sugu raksturīgi vairošanās rituāli. Apaugļošanās notiek bez kopulācijas ar spermatoforu (paciņas ar sēklas šķidrumu) palīdzību. Tēviņš vibrējot tuvojas mātītei un izdala spermatoforu ar sēklas šķidrumu uz substrāta. Mātīte spermatoforu uztver ar savu dzimumatveri un sēklas uztvērēju. Olas ir 40–120 µ lielas. Mātīte olas nēsā speciālā bērnu somiņā, kas piestiprināta pie vēdera. Daļa sugu šajā laikā brīvi pārvietojas, bet citu sugu mātītes no tīmekļa veido slēptuves, kur sargā pēcnācējus, kamēr izšķiļas nimfas stadijas māņskorpioni. Dažu māņskorpionu sugu mātītes baro mazuļus, kamēr tie sasniedz imago stadiju. Novērotas dažas sugas, kuru barošanā līdzdarbojas arī tēviņi. Paratemnoides nidificator, sabiedriskai māņskorpionu sugai, kas apdzīvo koksni Brazīlijā, novērots, ka mātītes sevi ziedo mazuļu barībai. Tas notiek gadījumos, kad nav pieejams pietiekams daudzums barības. Apaugļotā olā embrijs pēc zināma laika novelkas, atbrīvojas no olas apvalka, bet paliek somiņā. Šajā stadijā embrijam veidojas ekstremitātes un daļa segmentu, kas aug no vēdera augšanas zonas. Tā ir sava veida anamorfoze (metamorfozes veids), kad embrijs ir izšķīlies, bet vēl patstāvīgi nedzīvo. Kāpurs šajā stadijā barību saņem no mātītes olnīcām. Kāpurs novelkas, sasniedz protonimfas stadiju un uzsāk aktīvi medīt. Māņskorpioniem ir vēl trīs novilkšanās reizes, sasniedzot deitonimfas, tritonimfas un imago stadijas. Katrai novilkšanās reizei māņskorpions veido ligzdu, kurā pavada aptuveni nedēļu. Parasti gadā ir 1–2 paaudzes, katrā izšķiļas 20–40 mazuļi. Vairāku gadu laikā mazuļi sasniedz imago stadiju. Pieauguši māņskorpioni dzīvo 2–3 gadus. Māņskorpioni pārsvarā ir vientuļnieki un dzīvo atsevišķi, bet ir daļa sugu, kuru pārstāvji dzīvo un medī kopienās.

Māņskorpioni ir plēsēji un pārtiek no sīkiem augsnes faunas pārstāvjiem un citiem bezmugurkaulniekiem, drēbju kožu kāpuriem, ādgraužiem, ērcēm (putekļu ērces ieskaitot), utīm, blusām un citiem. Iztraucēti māņskorpioni pārvietojas strauji un sāniski, līdzīgi kā to dara krabji. Daudzas sugas vienlīdz veikli pārvietojas gan uz priekšu, gan atmuguriski. Māņskorpioni forezē (pārvietojas ar citu organismu, neizmantojot to parazītiskos nolūkos) uz citiem posmkājiem, pieķeroties ar lielajām pedipalpu spīlēm. 

Māņskorpionus pirmoreiz atradis un aprakstījis Aristotelis (Ἀριστοτέλης). Savukārt Roberts Hūks (Robert Hooke) tos dēvējis par “sauszemes krabjiem” 1665. gada darbā “Mikrogrāfija” (Micrographia: or Some Physiological Descriptions of Minute Bodies Made by Magnifying Glasses. With Observations and Inquiries Thereupon). Zināmas vairāk nekā 3300 māņskorpionu Pseudoscorpiones (De Geer, 1778) sugas.

Tabulā sniegti dzimtu un ģinšu latīniskie nosaukumi. Atklājēju vārdi un atklāšanas gads ievietoti iekavās. Latīņu valodas Nosaukumi latīņu valodā, kā arī atklājēju vārdi (atšķirībā no starptautiski pieņemtās pieraksta sistēmas bioloģijā, bet saskaņā ar latviešu valodas pieraksta noteikumiem) ir slīpināti. 

Latvijā zināmas 10 sugas no Cheliferidae, Cheiridiidae, Chernetidae, Garypidae un Neobisiidae dzimtas.

Māņskorpioni sastopami visā pasaulē, un lielākā sugu daudzveidība ir subtropos un tropos. Tomēr daļa sugu sastopamas arī mērenajā joslā un aukstos apgabalos, piemēram Ontario (Kanāda) apkārtnē un Vaiomingas kalnos (ASV). Māņskorpioni apdzīvo lapu nobiras, augsnes virskārtu un sūnas, ir sastopami zem koku mizas, dobumos, zem akmeņiem, klinšu spraugās, plūdmaiņas zonā, dzīvnieku un cilvēku mājvietās. Vislabāk pazīstamais ir grāmatu māņskorpions Chelifer cancroides, kurš sastopams mājās vai bibliotēkās ar putekļainām grāmatām, kur barojas ar dažādiem sīkajiem posmkājiem. Mājokļos māņskorpioni nonāk, forezējot uz posmkājiem, vai arī tiek ienesti ar malku. Kanāriju salās ir 25 endēmiskas māņskorpionu sugas. Nelielo izmēru dēļ māņskorpionus bieži nepamana. 

Kā plēsējiem māņskorpioniem ir nozīme augsnes barības ķēdēs. Cilvēku mājokļos tie medī kožu kāpurus, grāmatu utis, skudras, ērces un blusas.