Nosaukums cēlies no grieķu valodas vārda ἀράχνη, aráchnē 'zirneklis'.

Senākās atrastās zirnekļveidīgo fosilijas datējamas ar silūra perioda skorpionu fosilijām, Trigonotarbida – no vēlā silūra perioda, Acariformes un Opiliones – no agrā devona perioda, Pseudoscorpiones – no vidējā devona perioda, Araneae, Uropygi, Amblypygi un Ricinulei – no akmeņogļu perioda. Uraraneida ir izmiruši zirnekļveidīgajiem līdzīgi posmkāji, kas atrasti devona un perma perioda nogulās pirms 385–275 miljoniem gadu. Tie varētu būt tuvu radniecīgi zirnekļiem (Araneae).

Zirnekļveidīgie ir viena no helicerātu (Chelicerata) klasēm un tiek uzskatīti par augstākajiem helicerātiem. Dažādu helicerātu grupu savstarpējās attiecības vēl joprojām ir strīdīgs jautājums. Pēc analīžu datiem, merostomātu klase (Merostomata), kas mūsdienās pārstāvēta ar zobenastēm (Xiphosura), iespējams, ir iekļaujama zirnekļveidīgo klasē.

Zirnekļveidīgajiem, atšķirībā no kukaiņiem (Insecta), nav antenu (taustekļu) un spārnu. Zirnekļveidīgo klasē ietilpst dzīvnieki, kuriem ir lapveida plaušas un trahejas, – orgāni, kas piemēroti atmosfēras gaisa elpošanai. Zirnekļveidīgo ķermeni klāj apvalks, kas sastāv no kutikulas, hipodermas un bazālās membrānas. Ārpusē atrodas lipoproteīna slānis, kas pasargā ķermeni no izžūšanas. Izturību kutikulai piešķir arī olbaltumvielas, kas inkrustējušas hitīnu. Epitēlija derivāti ir daži dziedzeri, arī indes dziedzeri (zirnekļiem, skorpioniem, pedipalpiem) un tīmekļdziedzeri (zirnekļiem, māņskorpioniem, dažām ērcēm).

Zirnekļveidīgo ķermenis sastāv no galvkrūtīm un vēdera. Ērcēm šīs daļas ir saplūdušas kopā. Zirnekļveidīgajiem ir “iekšējais skelets”. Tā ir skrimšļaudiem līdzīga struktūra, ko sauc par endosternītiem. Pie tiem ir piestiprināti muskuļi. Māņzirnekļiem šīs struktūras ir pārkaļķojušās.

Zirnekļveidīgajiem galvkrūtis parasti nav segmentētas, tomēr, piemēram, solpugām galvkrūšu aizmugurējā daļā ir divi līdz trīs patstāvīgi segmenti. Galvkrūtīm ir seši ekstremitāšu pāri. Pirmais pāris ir heliceras ar diviem vai trim posmiem, kuriem galā ir spīles vai nadziņam līdzīgs veidojums. Parasti heliceras izmanto, lai satvertu un nogalinātu laupījumu. Heliceru galā var būt indes dziedzera izvadkanāla atvere. Heliceras izmanto arī aizsardzības nolūkos. Otrā pāra ekstremitātes – pedipalpas – sastāv no vairākiem posmiem. Tām parasti ir taustes, ožas vai tvērējfunkcijas. Ir grupas, kur pedipalpas pilda vairošanās funkcijas. Pārējie četri ekstremitāšu pāri ir ejkājas. Mēdz būt arī dažādi piedēkļi, kas var izskatīties kā papildu ekstremitātes. Ērču un kapuczirnekļu kāpuriem ir tikai trīs kāju pāri. Tiem ceturtais kāju pāris veidojas, kad sasniegta pirmā nimfu attīstības stadija. Tomēr ir ērču sugas, kurām arī imago stadijā ir trīs vai divi kāju pāri. Zirnekļveidīgo vēders parasti ir posmots. Uz vēdera var atrasties ekstremitāšu rudimenti, jo senčiem pie vēdera pirmajiem segmentiem bija labi attīstītas kājas. Telsons jeb segmentēta aste ir raksturīgs skorpioniem, kur tas pārveidojies par dzeloni, kā arī šizomīdām, vicastaiņiem un taustekļskrējējiem.

Visiem zirnekļveidīgajiem raksturīga nervu mezglu koncentrācija. Centrālā nervu sistēma segmentēta skorpioniem, kas arī ārēji ir vislabāk segmentētā zirnekļveidīgo grupa, bet arī tiem ir daļēja nervu mezglu koncentrācija. Zirnekļiem un ērcēm ir izteikta centrālās nervu sistēmas koncentrācija – nervu mezgli ir saplūduši vienotā masā. Zirnekļveidīgajiem var būt 2–12 acis, kas atrodas galvkrūšu priekšējā daļā. Visas acis ir vienkāršas. Zirnekļveidīgajiem uz visa ķermeņa ir daudz maņu matiņu veidu. 

Gremošanas sistēmai raksturīga priekšzarna, kas veido paplašinājumu – rīkli ar spēcīgu muskulatūru, lai iesūktu šķidru barību. Priekšzarnā atveras “siekalu” dziedzeri. Šo dziedzeru un aknu sekrēts, ievadīts medījuma ķermenī, šķeļ olbaltumvielas un pārvērš šķidrā putriņā. Tā ir ārpuszarnas gremošana. Viduszarna veido garus izaugumus, kas palielina tās uzsūcējvirsmu. Zirnekļiem, ērcēm, māņzirnekļiem no viduszarnas uz ekstremitāšu pamatiem sniedzas dziedzeraini maisi. Aknas izstrādā gremošanas fermentus un uzsūc barības vielas, un notiek iekššūnas gremošana. 

Zirnekļveidīgajiem ir gan Malpīgija vadi, gan metanefrīdiji – koksālie dziedzeri. Parasti ir viens pāris koksālo dziedzeru, kas atrodas pie kāju pamatnes – koksām. Koksālais dziedzeris sastāv no centrālā maisiņa, novadkanāla, rezervuāra un izvadkanāla ar ārējo atveri. Gan pēc novietojuma un uzbūves, gan pēc koksālo dziedzeru attīstības tos uzskata par homologiem orgāniem tārpu metanefrīdijiem. Malpīgija vadi ir saistīti ir viduszarnu. Parasti to ir viens vai divi pāri.

Elpošanas sistēma zirnekļveidīgajiem ir lapveida plaušu vai traheju veidā. Tās ar ārējo vidi saista atvere, ko sauc par stigmu. Stigma ved priekštelpā, kur atrodas vairākas atveres, un to kabatās notiek gāzu apmaiņa. Uzskata, ka lapveida plaušas veidojušās, kad žaunu lapiņas iegrima ķermenī. Trahejas ir zarotas vai nezarotas caurulītes. Divplaušu zirnekļiem ir gan plaušas, gan trahejas.

Asinsrites uzbūve zirnekļveidīgajiem ir atšķirīga. Tās attīstības pakāpe ir saistīta ar elpošanas sistēmas atrašanās vietu, lielumu un arī ar ķermeņa posmojuma pakāpi. Ja elpošana ir stingri lokalizēta, kā tas ir, elpojot ar lapveida plaušām, tad asinsrites sistēma ir labi attīstīta. Asinsrites sistēma tomēr nekad nav slēgta. Zirnekļveidīgo grupām, kas elpo ar trahejām, asinsrites sistēma ir mazāk sazarota. Vissarežģītākā asinsrites sistēma ir skorpioniem un zirnekļiem. Vienkārša asinsrites sistēma ar maisveida sirdi un vienu ostiju pāri raksturīga ērcēm. Ērcēm asinsrites sistēma var arī nebūt attīstīta.

Zirnekļveidīgie ir šķirtdzimuma dzīvnieki, un tiem pārsvarā raksturīga iekšējā apaugļošanās. Dzimumorgānu sistēma atrodas vēderā un atveras ar ārēju atveri vēdera otrajā segmentā. Olnīcas un sēklinieki var būt pāra vai nepāra skaita. Olvadi un sēklvadi ir pāra skaitā, bet atveras uz āru ar nepāra atveri. Vairums zirnekļveidīgo dēj olas, bet ir arī dzīvdzemdētāji, piemēram, skorpioni, māņskorpioni vai dažas ērču sugas. Postembrionālā attīstība notiek bez pārvēršanās. Izņēmums ir ērces, kurām attīstība notiek ar pārvēršanos.

Vairums zirnekļveidīgo ir plēsēji, bet daļa ir parazīti (ērces) vai augēdāji (ērces, daži zirnekļi). Tie pārtiek no sīkiem bezmugurkaulniekiem. Izņēmums ir skorpioni un lielie zirnekļi, kas uzbrūk arī lielākiem dzīvniekiem. Kad upuris ir notverts un nogalināts, tā audos ievada gremošanas sulu. Kad mīkstie audi ir sagremoti, šķidrumu izsūc.

Zirnekļveidīgo (Lamarck, 1801) klasē pašreiz zināmas un aprakstītas aptuveni 112 000 sugas, kas pieder pie 11 apakšklasēm:

1. skorpioni (Scorpiones);
2. vicastaiņi (Uropygi vai Thelyphonida);
3. šizomīdas (Schizomida);
4. vickājaiņi (Amblypygi);
5. zirnekļi (Araneae) – 47 000 sugas;
6. taustekļskrējēji (Palpigradi);
7. māņskorpioni (Pseudoscorpiones);
8. solpugas (Solifuga);
9. māņzirnekļi (Opiliones);
10. kapuczirnekļi (Ricinulei);
11. ērces (Acari). 

Vairums mūsdienu zirnekļveidīgo ir sauszemes dzīvnieki, tomēr ir sastopami arī saldūdens un jūru iemītnieki. Zirnekļveidīgie sastopami visos kontinentos, izņemot Antarktīdu, daudzveidīgos biotopos. Tie ir nozīmīga plēsēju grupa, kas barojas ar kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem. Daļa zirnekļveidīgo ir parazīti (daļa ērču) vai augēdāji (daļa ērču, daži zirnekļi).

Latvijā sastopamas četras apakšklases: ērces, zirnekļi, māņzirnekļi un māņskorpioni. Kopumā aptuveni 1500 sugas.

Vairums zirnekļveidīgo ir plēsēji, kas barojas ar kukaiņiem un citiem sīkiem bezmugurkaulniekiem. Vairākās apakšklasēs ir arī augēdāji un parazīti. Dažas ērču sugas ir dzīvnieku un cilvēka asinssūcēji vai ādas un iekšējo orgānu parazīti. Atsevišķas ērču sugas izraisa alerģiskas slimības, astmu, siena drudzi un ekzēmu. Daļa ērču sugu ir būtiski augu kaitēkļi, bet ir plēsīgo ērču sugas, kuras izmanto bioloģiskajā augu aizsardzībā. Skorpionu un zirnekļu indi izmanto medicīnā dažādu slimību ārstēšanai.