Pirmos zirnekļveidīgo novērojumus Latvijas teritorijā 18. gs. veica Augusts Hupels (August Wilhelm Hupel); īsi pēc viņa dzīvo dabu Latvijas teritorijā sistemātiski apskatīja Jakobs Fišers (Jacob Benjamin Fischer), aprakstot ērces, zirnekļus un māņzirnekļus, bet vairāk uzmanības viņš pievērsa biežāk sastopamajām un acīm redzamākajām sugām (izņēmums – kašķa ērce). Turklāt J. Fišers attiecīgos dzīvniekus pieskaitīja pie kukaiņiem. Nepilnu gadsimtu vēlāk jau pilnīgāku sarakstu par zirnekļveidīgajiem publicēja Ādolfs Grūbe (Adolf Eduard Grube), iekļaujot tajā ērces, zirnekļus, māņzirnekļus un māņskorpionus Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā.
Viktors Eglītis savā darbā “Latvijas PSR augsnes fauna” (Фауна почв Латвийской ССР, 1954) aprakstīja trīs sugas. Vilhelms Tumšs 1963. gadā izdeva pilnīgāku māņzirnekļu sugu sarakstu ar atradnēm Latvijā – kopā 14 sugas. Visbeidzot 2008. gadā Voldemārs Spuņģis publicē pēdējo māņzirnekļu sugu sarakstu – kopā 16 sugas.
V. Tumšs pētīja arī māņskorpionus, bet pēc viņa publikācijas “Ziņas par māņskorpionu faunu Latvijā” (Beitrag zur Kenntnis der Pseudoscorpionenfauna Lettlands) 1934. gadā jaunāki sugu apkopojoši dati par māņskorpioniem Latvijā nav pieejami.
Laikā no 1954. gada līdz 1989. gadam ērču izpētē ieguldījumu devuši V. Eglītis, Andrejs Grīnbergs, Sergejs Kuzņecovs un Vladimirs Petrovs, aprakstot gan jaunas sugas, gan dažu sugu ekoloģiju, gan sugu kopas atsevišķos biotopos. Vislielāko ieguldījumu šajā laikā posmā tieši mezostigmātu ērču kārtas sugu izpētē devusi Ilga Lapiņa.
Aktīva zirnekļu izpēte notika laikā no 1974. gada līdz 1998. gadam, kad Māris Šternbergs pētījumos aprakstīja jaunas zirnekļu sugas Latvijā, kā arī publicēja Latvijā sastopamo zirnekļu sugu sarakstu pa dzimtām. Daļa no viņa publicētajiem darbiem ir saistīti ar Latvijas Universitātes studentu diplomdarbiem, bakalaura un maģistra darbiem. 21. gs. sākumā V. Spuņģis aprakstījis jaunu sugu Latvijā – Argiope bruennichi, kā arī kopā ar lietuviešu pētniekiem Mariju Biteniekīti (Marija Biteniekyte) un Vīgandu Relīsu (Vygandas Relys) veica pētījumu par zirnekļu faunas atjaunošanos pēc purva degšanas.
Nozīmīgu devumu ne tikai arahnoloģijas, bet arī entomoloģijas attīstībā Latvijā devis norvēģu profesors Embriks Strands ((Embrik Strand), Latvijas Universitāte, 1923–1947). Viņš aprakstīja zinātnei jaunas sugas (vairāk par 800), pētīja zirnekļveidīgo un dažu kukaiņu kārtu sistemātiku, kā arī 1929. gadā radīja Latvijas Universitātes zinātnisko žurnālu Folia Zoologica et Hydrobiologica (kā redaktors līdz 1943. gadam). Profesors E. Strands tiek uzskatīts par Latvijas zooloģijas skolas aizsācēju.