Vispārīgs raksturojums Visi Latvijā sastopamie zirnekļi ir sauszemes bezmugurkaulnieki. Izņēmums ir ūdenszirneklis Argyroneta aquatica, kurš lielāko daļu dzīves pavada zem ūdens speciāli izveidotā gaisa ligzdā. Ūdenszirneklis apdzīvo stāvošas un lēni tekošas ūdenstilpes.
Latvijā dzīvojošie zirnekļi ir polifāgi plēsēji. Par barības objektiem tiem kalpo dažādi kukaiņi – divspārņi, taureņi, plēvspārņi (kamenes, skudras), taisnspārņi un citi posmkāji (kolembolas jeb lēcastes). Latvijā sastopami arī kanibālzirnekļi (Mimetidae), kas pārtiek no citiem zirnekļiem. Izmērā lielāki zirnekļi (Dolomedes ģints sugas) spēj pārvietoties pa ūdens virsmu un noķert pat zivis (mugurkaulniekus).
Latvijā sastopamo zirnekļu ķermeņa izmēri variē. Mazākais zirneklis ir ap 1 mm garš, lielākais – 2 cm garš. Zirnekļu garumu mēra no galvkrūšu priekšpuses līdz vēdera galam, neņemot vērā kāju garumu. Starp zirnekļiem novērojams dzimumdimorfisms – mātītes un tēviņi ir atšķirīga izmēra. Visbiežāk mātītes ir lielākas par tēviņiem, jo tām jārūpējas par jauno zirnekļu radīšanu. Pēc pārošanās daļa tēviņu aiziet bojā, savukārt mātītes, atšķirībā no sugas, var rūpēties vai nerūpēties par oliņām/mazuļiem. Vilkzirnekļiem (Lycosidae) raksturīga kokonu un mazuļu nēsāšana uz vēdera. Māņkrabjzirnekļu (Philodromidae) mātītes ar savu ķermeni apklāj kokonu un īsi pirms mazuļu izšķilšanās aiziet bojā, tā kļūstot par pirmo barību mazuļiem. Daļa labirintzirnekļu (Theridiidae) un garkājmaiszirnekļu (Euthichuridae) veido graudzāļu skaras sakopojumu, kurā paslēpj kokonu. Pats zirneklis sēž klāt pie kokona un to aizsargā.
Pēc izšķilšanās jaunie zirnekļi meklē jaunas apdzīvojamās vietas. Pavasarī un vasaras sākumā šķīlušies zirnekļi kļūst pieauguši tajā pašā gadā, bet rudens pusē izšķīlušies zirnekļi var pārziemot un kļūt pieauguši tikai nākamajā gadā. Arī kokoni ar visām oliņām ir spējīgi pārziemot. Segzirneklis Leptotrix hardyi ir aktīvs gada vēsākajos mēnešos; tam novēro pārošanos un vairošanos arī vēlu rudenī vai pat ziemā.
Zirnekļi apdzīvo dažādus biotopus un dažādus veģetācijas slāņus. Cilvēka acij pamanāmākie ir tie, kas veido tīklus, kā arī tie, kas aktīvi pārvietojas pa virsmu cilvēkiem redzamā vietā. Augsnes slānī atrodami zirnekļi no segzirnekļu (Linyphiidae), vilkzirnekļu, labirintzirnekļu, lēcējzirnekļu (Salticidae) un sīkzirnekļu (Hahniidae) dzimtām. Sūnu, lakstaugu, krūmu un koku stāvos sastopami dažādu dzimtu pārstāvji – gan tie, kas veido tīklus, gan tie, kas medī pasīvi. Zirnekļu blīvums atkarīgs no barības pieejamības un vides – jo piemērotāka vide, jo vairāk tajā varētu būt zirnekļu.
Vairākas sugas saistītas ar cilvēka mājokļiem. Visbiežāk cilvēki mājās novēro dižo mājas zirnekli Tegenaria domestica, jo tas ir liels, aktīvs naktī un tam raksturīgs piltuvveida tīkls, kas parasti izvietots kādā paslēptuvē. Mājās var atrast arī mājas garkājzirnekli Pholcus phalangoides un neīstās atraitnes Steatoda bipunctata, S. castanea, Steatoda grossa. Rudens pusē mājās var iemaldīties (tikt nejauši ienests ar malku, zāļu tējām, ziediem) arī savvaļā mītošas sugas, piemēram, riteņzirnekļi. Tos var uzskatīt par maldu viesiem, bet ne par sinantropiem zirnekļiem.
Zirnekļi ir barības avots arī citiem dzīvniekiem, visbiežāk putniem, abiniekiem, rāpuļiem, dažkārt arī zīdītājiem. Zirnekļi tiek izmantoti arī kā barības avots smilšlapseņu (Pompilidae) kāpuriem. Smilšlapsene iedzeļ zirneklim, padarot to kustēties nespējīgu, tad iedēj zirneklī olu un pārvieto to uz smiltīs izraktu alu, no kuras tas netiek laukā. Augošais smilšlapsenes kāpurs pārtiek no zirnekļa mīkstajiem audiem, līdz sasniedz kūniņas stadiju un tā barības avots (zirneklis) aiziet bojā.
No Latvijā sastopamajiem zirnekļiem cilvēkam sāpīgi var iekost lielie zirnekļi – daži riteņzirnekļi (Araneus ģints, Argiope bruennichi), lielākie īpatņi no Cheiracanthium ģints, dižais mājas zirneklis, ūdenszirneklis, zaļais medniekzirneklis Micrommata virescens, arī reti sastopamais mārīšzirneklis Eresus sandaliatus. Koduma izraisītās sekas var būt atšķirīgas – no vieglām, lapsenes dzēlienam līdzīgām sāpēm, apsārtumam un uzpampumam koduma vietā līdz pat galvas reiboņiem, stiprām sāpēm un sliktai dūšai. Zirnekļi cilvēkam visbiežāk kož pašaizsardzības nolūkos.
Zirnekļu populācijas lielums dabā ir mainīgs un atkarīgs no pieejamā barības daudzuma un ziemošanas apstākļiem. Arahnologi dabā parasti novērtē zirnekļu sugu daudzveidību attiecīgajā biotopā, bet mazāk vērtē populācijas lielumu.