Latvijā samtzirnekļu dzimtu Eresidae pārstāv viena ģints Eresus un viena suga Eresus sandaliatus (Martini, Goeze, 1778). Lietuvā šobrīd ir atrastas divas sugas, otra ir Eresus kollari. 

Samtzirnekļu dzimtā Latvijā sastopama tikai mārīšzirnekļu ģints Eresus un suga – Eiropas mārīšzirneklis Eresus sandaliatus. Pasaulē samtzirnekļu dzimtā ir deviņas ģintis ar 109 sugām. Lielākā daļa sugu sastopamas Eirāzijas un Āfrikas daļā, dažas sugas atrodamas Dienvidamerikā. Eiropā no šīs dzimtas sastopamas piecas ģintis ar 38 sugām. 

Ķermenis samtzirnekļiem ir drukns, krāsojums – specifisks. Lai gan samtzirnekļi izmēros nav lieli, to izskats nosaka piederību dzimtai. Ķermenis ir klāts ar bieziem, īsiem matiņiem. Galvkrūtis ir kvadrātveida, uz tām priekšpusē astoņas acis ir novietotas divās rindās, no kurām pirmā (tuvāk helicerām) novietota taisnā līnijā, bet otrā – stipri liektā līnijā, turklāt vidējās acis atrodas tuvu viena otrai (abās rindās). Vēdera kaudālajā galā atrodas tīmekļa kārpas. Kājas ir īsas un druknas. Eiropā sastopamas piecas ģintis no samtzirnekļu dzimtas, Latvijā sastopama tikai viena suga no mārīšzirnekļu Eresus ģints.

Mārīšzirnekļu ģints tēviņi parasti ir divkrāsaini (melni ar sarkanu vēderu un melniem punktiem uz tā), mātītes – melnas. Novērojams dzimumdimorfisms arī izmērā. Par mārīšzirnekļiem šī ģints tiek dēvēta tādēļ, ka tēviņu vēdera krāsojums atgādina mārīti (kukaini, vaboli).

Latvijā sastopamā Eiropas mārīšzirnekļa tēviņa ķermeņa garums ir 6–11 mm, mātītes – 8–20 mm. Tēviņam ir sarkans vēders ar melniem punktiem vēdera virspusē – četri no tiem ir lielāki, divi – mazāki. Mātītes ir melnas un nosakāmas vienīgi pēc epigīnas (mātītes dzimumorgānu atveres, kas atrodas vēdera apakšpusē) uzbūves. Aktīvāk pārvietojas tikai tēviņi, it īpaši pārošanās sezonas laikā maijā un jūnijā. Abi dzimumi veido apmēram 10 cm dziļas alas, kas nosegtas ar tīmekļa pavedienu un augsnes daļiņu jumtu. Mātīte alā pavada visu dzīvi. Pārošanās notiek mātītes alā. Pēc mazuļu izšķilšanās tie pirmo gadu pavada mātītes izveidotajā alā. Sākumā mātīte baro jaunos zirnekļus ar šķidrumu, ko izdala no sava ķermeņa (sašķidrina iekšējos orgānus), vēlāk pati kļūst tiem par barību. Šāda veida rūpes par mazuļiem un to izdzīvošanu zirnekļu vidū novērojamas ļoti reti. Pieauguši zirnekļi barojas ar citiem zirnekļiem, skudrām un vabolēm. Dzimumgatavību sasniedz otrajā vai trešajā dzīves gadā. Tēviņi dzīvo divus vai trīs gadus, savukārt mātītes – līdz pieciem gadiem. Citviet Eiropā (Latvijā vēl nav) novērots, ka zirnekļi veido kolonijas, – vienuviet atrastas vairākas zirnekļu veidotas alas, kas ir apdzīvotas.

Eiropas mārīšzirneklis un citi mārīšzirnekļi tiek uzskatīti par retiem un apdraudētiem. Daudzviet Eiropā tie tiek arī aizsargāti, jo apdzīvo tikai noteiktus, reti sastopamus biotopus.

Suga sastopama virsājos, saulainās nogāzēs, sūnās, zālē vai ķērpjos ar atklātiem smilšu laukumiem, arī smilšainos un akmeņainos laukumos. Latvijā konstatēta vienu reizi virsājā, atkārtoti suga nav novērota. Pēc Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (International Union for Conservation of Nature, IUCN) kritērijiem suga tiek vērtēta kā stipri apdraudēta (endangered, EN).

Eiropas mārīšzirneklis ir spējīgs pārkost cilvēka ādu un ievadīt tajā toksīnus. Šie toksīni cilvēkam var izraisīt drudzim līdzīgus simptomus: galvassāpes, reiboni, sāpes koduma vietā, paātrinātu sirdsdarbību (dažas stundas pēc koduma) un palielinātu jutību koduma apvidū. Simptomi pāriet dažu stundu vai dažu dienu laikā.