Augstākie zirnekļi ir jaunākā infrakārta no visiem līdz šim zināmajiem zirnekļiem uz Zemes. Infrakārtā iekļautas vairāk nekā 100 zirnekļu dzimtas, ap 49 000 sugu. Tās ir dažādas gan formas, gan krāsas, gan izmēra ziņā. Augstākie zirnekļi spēj veidot tīklu barības iegūšanai vai arī to neveido vispār. 

Augstāko zirnekļu infrakārta varētu būt radusies paleozoja beigās vai mezozoja sākumā. Filoģenētiskie pētījumi norāda uz triasa periodu pirms 215–265 miljoniem gadu. Sākotnēji zirnekļi nebija spējīgi veidot tīklus, jo tiem nebija attīstījušies tīmekļa dziedzeri, bet, palielinoties zirnekļu barības daudzveidībai, evolūcijas ceļā tiem attīstījās tīmekļa dziedzeri un vēlāk arī tīklu dažādība lidojošo kukaiņu ķeršanai. Pirmie tīklus veidojošie zirnekļi zināmi no krīta perioda smilšakmens izrakumiem Spānijā (pirms 140 miljoniem gadu). 

Augstāko zirnekļu ķermeni veido galvkrūtis un vēders, astoņas ejkājas un divas pedipalpas. Tēviņiem pedipalpu galos atrodas kopulācijas orgāni. Galvkrūšu priekšā ir divas heliceras, to galā zobi ir novietoti cits pret citu vai krusto viens otru. Infrakārtai raksturīgs tas, ka heliceras (labidognath chelicerae) un to galos esošos zobus zirnekļi var kustināt līdzīgi kā šķēres – uz sāniem. Heliceru un zobu kustības ļauj zirneklim noķert par sevi lielāku medījumu, piemēram, krastu medniekzirneklis Dolomedes plantarius ir 2 cm garš (galvkrūšu un vēdera virzienā) un spēj noķert 8 cm lielu zivi. Galvkrūšu priekšpusē atrodas acis, kopskaitā sešas vai astoņas. Divas ir priekšējās, pārējās – sekundārās acis. Alās dzīvojošiem zirnekļiem acu var arī nebūt. Redze ir no vāji attīstītas līdz pat labi attīstītai krāsu redzei (Saltcidae dzimtas zirnekļiem); ārvidi zirnekļi uztver arī ar taustes palīdzību, kuru nodrošina uz kājām esošie taustes mati.

Vēdera galā atrodas tīmekļa kārpas (trīs pāri), kas formas ziņā var atšķirties dažādu dzimtu starpā. Vēdera iekšpusē atrodas tīmekļa dziedzeri. Tie ir dažādu veidu, jo arī tīmekļa pavedieni var būt dažādi un atšķirīgs ir arī pielietojums, piemēram, tīkla pamatkonstrukcijas veidošanai, lidošanai, kokona veidošanai. Vēdera ventrālajā pusē atrodas mātītes dzimumorgāns – epigīna. Uz vēdera atrodas arī trahejas, kas nodrošina gāzu apmaiņu zirnekļu organismā; ir arī viens pāris lapveida plaušu, kuras daļai zirnekļu ir izzudušas.

Augstākie zirnekļi barojas ar dažādiem bezmugurkaulniekiem, pamatā ar kukaiņiem. Ir sastopami arī kanibālzirnekļi, kas pārtiek no citiem zirnekļiem. Pasaulē ir atrasti arī augus ēdošie zirnekļi – pētījumos atklājies, ka 60 zirnekļu sugas barībā var izmantot arī augu izcelsmes produktus, tostarp nektāru.

Vairošanās notiek pavasarī, vasarā vai rudenī. Dažu dzimtu mātītes rūpējas par jauno paaudzi, savukārt tēviņi var kļūt par mātītes barību uzreiz pēc pārošanās.

Dzīves ilgums lielākajai daļai augstāko zirnekļu ir viens gads.

Augstākajiem zirnekļiem ir vislielākā formu un krāsu daudzveidība. Tie veido dažādas formas tīklus vai arī tos neveido vispār. 

Infrakārtu pārstāv 49 000 zināmo sugu, kuras ir sadalītas vairāk nekā 100 dzimtās. Paralēli pastāv zirnekļu dalījums grupās. Joprojām notiek pētījumi par zirnekļu dzimtu dalījumu grupās (kladistiku), pamatojoties gan uz zirnekļu morfoloģiskajām pazīmēm, gan uz ģenētiskajām analīzēm. 

Augstākajiem zirnekļiem ir liela nozīme kukaiņu skaita regulācijā, arī kaitēkļu apkarošanā. Gan zirnekļu tīkls, gan inde tiek pētīti, lai tos pielietotu medicīniskiem nolūkiem. Daudzas sugas ir iekļautas pasaules apdraudēto sugu sarakstā pēc Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (International Union for Conservation of Nature, IUCN) izstrādātajiem kritērijiem, jo ir reti sastopamas un endēmas noteiktam reģionam.