Mezostigmātu ērces ir 0,2–4 mm lielas. Tām ir labi attīstīti ķermeņa hitīna vairogi, kas ir viendaļīgi vai sadalīti vairākos vairodziņos atkarībā no sistemātiskās piederības. Parasti ķermenis ir vēdera–muguras virzienā saplacināts, no blāvi dzeltenīgas līdz tumši brūnai, sarkanīgai krāsai. Peritrēmas atrodas vēdera daļas sānos un sniedzas uz ķermeņa priekšdaļu. Ūdens tuvumā dzīvojošajām ērcēm peritrēmas ir pielāgotas plastronai elpošanai. Viens pāris stigmu vairumam sugu atrodas vēdera pusē otro līdz ceturto koksu līmenī. Aptuveni otrā kāju pāra līmenī ķermeņa vēderpusē atrodas krūšu vairogs. Tā priekšpusē ir raksturīgs tritosternums, kuru parasti veido pamata daļa un divi vai trīs izaugumi. Dažām sugām novērota tritosternuma dalība šķidras barības uztveršanā un pārvietošanā uz vaigu dobumiem. Uz leju no krūšu vairoga atrodas dzimumatveres. Mātītēm tās parasti ir spraugas veidā, ko nosedz vārsts. Tēviņiem dzimumatvere ir piltuves veida. Pārstāvēti pāra sēklinieki, bet dažām sugām tas var būt arī nepāra orgāns. Mātītēm ir dzemde. Uz mezostigmātu ērču ķermeņa, ekstremitātēm, helicerām un pedipalpām atrodas matiņi, kuru skaits, forma un izvietojums ir būtisks sugu noteikšanā. Mezostigmātu ērcēm nav trihobotriju. Kājas ir labi sklerotizētas, parasti sastāv no 6–7 posmiem. Dažām sugām uz pirmā kāju pāra pulvilārās membrānas ir gaismas jutīgi punkti. Tāpat uz pirmā kāju pāra atrodas matiņi, kas pilda ožas funkcijas. Heliceru pirksti ar vai bez zobiņiem (vai arī tie var būt pārveidojušies). Heliceru forma norāda uz ērču barošanās veidu. Lielākā daļa kārtas sugu barojas ar šķidru barību. Piemēram, ērces ar īsiem heliceru pirkstiem un gariem zobiņiem pārsvarā barojas ar nematodēm. Ērces ar gariem, slaidiem heliceru pirkstiem barojas ar citām ērcēm vai kolembolām. Parazītiskajām un augēdājām sugām raksturīgi dažādo heliceru pārveidojumi, to pirkstu saplūšana, stileta formas veidošanās, ar kura palīdzību pārdur augu vai dzīvnieku šūnapvalku un sūc šūnas šķidrumu. Dažu sugu tēviņiem heliceras ir pārveidojušās (uz heliceras kustīgā pirksta izveidojies spermodaktils), lai nodrošinātu spermas pārvietošanu uz mātītes ģenitālo atveri. Pedipalpas sastāv no viena līdz pieciem posmiem. Pedipalpu pēdējam posmam raksturīgs dakšiņveida matiņš. Acu mezostigmātu ērcēm nav, bet uz idiosomas ir atsevišķi, gaismas jutīgi punkti.
Mezostigmātu ērcēm dominējošā ir klasiskā apaugļošanās, kad no apaugļotas olas attīstās mātītes un tēviņi. Daļai sugu raksturīga partoģenētiska vairošanās, arhenotokija (no neapaugļotas olas attīstās tikai haploīdi tēviņi) un teilotokija (no neapaugļotas olas attīstās tikai mātītes). Mezostigmātu ērcēm ir piecas attīstības stadijas: ola, kāpurs, protonimfa, deitonimfa, pieaudzis īpatnis (imago). Vairumā gadījumu mātītes dēj olas, bet ir sugas, kurām raksturīga kāpuru, protonimfu vai deitonimfu dzīvdzemdēšana. Olas dēj augsnes spraugās, uz augiem un to saknēm. Dažas parazītiskās sugas dzemdē kāpurus. Brīvi dzīvojošajām sugām kāpurs ir vāji attīstīts, nav noformējušies vairogi. Nav attīstīti mutes orgāni, un kāpurs nebarojas. Dažām sugām nebarojas arī protonimfa un deitonimfa, piemēram, Uropodina un parazītisko ērču sugu deitonimfas. Kāpuriem ir tikai trīs kāju pāri, un to ķermeņa vairogi nav pilnībā attīstījušies.
Liela daļa parazītveida ērču pieder pie kārtas Mesostigmata. Tās ir kosmopolītiskas ērces, kas sastopamas visos kontinentos un visās klimatiskajās joslās, ir pielāgojušās dzīvot visdažādākajos apstākļos. Vairums mezostigmātu ērču sugu ir brīvi dzīvojošas plēsējas un/vai visēdājas ērces. Tās apdzīvo augsni, zemsedzi, zemsegu, trūdošas organiskās atliekas, kā arī sabiedrisko kukaiņu, putnu un zīdītāju ligzdas un alas. Šīs sugas barojas ar augsnes bezmugurkaulniekiem. Dzimtu Parasitidae, Ascidae, Ologamasidae, Ameroseiidae, Laelaptidae un citu deitonimfas un pieaugušie īpatņi izmanto citus dzīvniekus pārvietošanās nolūkos (forēze). Tas ir būtiski sugām, kuras apdzīvo īslaicīgas vai gadījuma rakstura dzīvotnes, piemēram, trūdošus dzīvniekus, dzīvnieku mēslus. No forēzes un dzīvošanas dzīvnieku ligzdās un alās daļa mezostigmātu ērču sugu evolucionējušas par bezmugurkaulnieku un mugurkaulnieku pastāvīgiem vai fakultatīviem asinssūcējiem parazītiem, ekto- un endoparazītiem. Mezostigmātu ērcēm nav ūdenī dzīvojošu sugu, tomēr ir dažas grupas, kuras sastopamas plūdmaiņas zonā un kuras kādu laika brīdi var atrasties ūdenī. Dažas sugas barojas ar sēņu sporām un hifām, ar putekšņiem un nektāru (Phytoseiidae).
Latvijā pašreiz zināmas 25 mezostimātu ērču dzimtas un aptuveni 370 sugas.