Latvijā par akaroloģijas aizsākumiem uzskatāmas pirmās rakstiskās ziņas par ērcēm, kas atrodamas 18. gs. vācu publicista Augusta Vilhelma Hupela (August Wilhelm Hupel) 1777. gada darbā “Līvzemes un Igaunijas topogrāfiskie jaunumi” (Topographishe Nachrihten von Lief – und Ehstland), kurā ir minētas septiņas ērču sugas, starp tām arī ganību ērce Acarus ricinus (mūsdienās – Ixodes ricinus). Rīgā dzimušais un vēlāk pie Kārļa Linneja (Carl Linnaeus) studējušais dabas pētnieks Jākobs Benjamins Fišers (Jakob Benjamin Fischer) 1778. un 1791. gada darbos “Pārskats par Līvzemes dabu” (Versuch einer Naturgeschichte von Livland) ir pieminējis astoņas ērču sugas. Zviedru pētnieks Johans Jākobs Ferbers (Johann Jacob Ferber) 1784. gadā publicēja darbu “Kurzemes apraksti ar J. B. Fišera pielikumiem no viņa Līvzemes dabas vēstures izpētes novērojumiem” (Anmerkungen zur physischen Erdbeschreibung von Kurland, nebst J. B. Fischers Zusätzen zu seinem Versuch einer Naturgeschichte von Livland, Riga), kur minēta viena ērču suga.

19. gs. jau daudz plašāks ir vācu zoologa Ādolfa Eduarda Grūbes (Adolph Edouard Grube) darbs “Līvzemes, Kurzemes un Igaunijas zirnekļveidīgo saraksts” (Verzeichniss der Arachnoiden Liv-, Kur- und Ehstlands), kas publicēts 1859. gadā, un tajā minētas 86 ērču sugas Latvijas teritorijā.

20. gs. akaroloģijas jomā pētījumus aizsāka vairāki pētnieki. Biologs Viktors Eglītis pētīja Latvijas augsnēs dzīvojošās ērces. Sava darba rezultātus viņš publicēja rakstā “Latvijas oribatīdu ērču fauna” (Material zur Oribatidenfauna Lettlands, 1943), kur minētas 52 ērču sugas, un grāmatā “Latvijas PSR augsnes fauna” (Фауна почв Латвийской ССР, 1954). Šajā grāmatā viņš sniedza ērču dzimtu aprakstus un ir piemienējis ap 200 sugām. V. Eglītis pētījis arī augēdājas ērces. Voldemāra Vīksnes disertācijā par pļavu, ganību, krūmāju un mežu bruņērcēm “Oribatīdu ērču fauna, izplatība un dinamika Latvijas PSR” (Фауна, распространение и сезонная динамика орибатидных клещей в Латвийской ССР, 1959) ir minētas 89 sugas. 1963. un 1973. gadā Eduards Ozols publicēja datus par lauksaimniecības kultūrām kaitīgajām ērcēm grāmatās “Lauksaimniecības entomoloģija ar papildinājumiem par augiem kaitīgām nematodēm, ērcēm, simtkājiem, gliemjiem un mugurkaulniekiem”. Savukārt Amands Rupais ir sniedzis ziņas par kokiem un krūmiem kaitīgajām ērcēm vairākos izdevumos, piemēram, “Dekoratīvajiem kokaugiem kaitīgās pangērces” 1964. gadā un “Kokaugu kaitēkļu sugu noteicējs pēc bojājumiem augļu dārzos un apstādījumos” 1999. gadā. Arī Artūrs Priedītis, Tamāra Čakstiņa, Elga Plīse pētījuši augiem kaitīgās ērces Latvijā. Nikolajs Kuzņecovs (Николай Николаевич Кузнецов) un Vladimirs Petrovs (Владимир Михайлович Петров) 1984. gadā publicēja grāmatu “Baltijas plēsīgās ērces” (Хищные клещи Прибалтики). Arī 1974. gadā izdotajā grāmatā “Latvijas dzīvnieku pasaule” (entomologa Zanda Spura redakcijā) ir aprakstītas ērces. 

Mūsdienās Latvijas akarologi veic ekoloģiskus pētījumus, pētījumus saistībā ar vides piesārņojumu un klimata pārmaiņām, izmantojot ērces kā vides stāvokļa indikatorus, veic faunistiskus un sistemātiskus pētījumus, atsevišķus pētījumus bioloģiskās augu aizsardzības jomā, kā arī epidemioloģiskus pētījumus.

20. gs. otrajā pusē plašus un nozīmīgus pētījumus par mezostigmātu ērcēm Latvijas Universitātes (LU) Bioloģijas institūtā (BI) veica Ilga Lapiņa. Viņas darba rezultāti apkopoti monogrāfijā “Latvijas gamazīnu ērces” (Гамазовые клещи Латвии, 1988), kas uzskatāma par līdz šim vērienīgāko un ar informāciju par ērcēm bagātāko izdevumu Latvijā. Mesostigmata ērču ekoloģiju un faunistiku kopš 1992. gada LU BI turpina pētīt Ineta Salmane. Viens no nozīmīgākajiem darbiem ir raksts “Mesostigmata ērču (Acari, Parasitiformes) sugu saraksts un izplatība Latvijā” (Species list and habitat preference of Mesostigmata mites (Acari, Parasitiformes) in Latvia). No 1967. līdz 2009. gadam Valentīna Petrova LU BI nodarbojās ar tīklērču un plēsējērču citoloģiju, bioloģiju, ekoloģiju un augu aizsardzību. 20. gs. otrajā pusē Latvijas bruņērces un dažādas noslodzes antropogēnā piesārņojuma ietekmi uz tām pētīja Voldemārs Spuņģis LU BI. Viņa darbu no 2007. gada pārņēma Uģis Kagainis. Viens no nozīmīgākajiem darbiem ir 2011. gada raksts “Latvijas Oribatida ērču (Acari: Oribatida) sugu saraksta revīzija ar piezīmēm par agrākajiem pētījumiem un Latvijas faunai jaunās sugas” (Revision of the Checklist of Latvian Oribatid Mites (Acari: Oribatida) with Notes on Previous Studies and New Species for the Fauna of Latvia). Andrejs Grīnbergs nodarbojās ar Ixodidae ērču izpēti, rezultātus publicējis 1966. gadā darbā “Zooparazitoloģiskie faktori ērču encefalīta epidemioloģijā Latvijas PSR”. Viņš arī pētīja parazītiskās Mesostigmata ērces un sīko grauzēju ektoparazītiskās ērces. Ilgstoši strādāja Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Veselības aizsardzības ministrijas Republikāniskajā sanitāri epidemioloģiskajā stacijā. Pašlaik viņa darbu zināmā mērā turpina Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs (Valentīna Čapligina) un Slimību profilakses un kontroles centrs (Antra Bormane), pētot Ixodidae ērces un to pārnēsātos slimību ierosinātājus. Pēdējos gados Voldemārs Spuņģis sadarbībā ar uzņēmumu “BIOR” ir veicis pētījumus par ornamentēto pļavērču Dermacentor reticulatus izplatību un blīvumu Latvijā. Arturs Stalažs Dobeles “Dārzkopības institūtā” ir veicis maurērču pētījumus. Par tēmu “Cecidophyopsis ģints pumpurērču sugu sastāvs, izplatība un to loma Ribes ģints augu vīrusslimību pārnešanā Latvijā” 2015. gadā viņš ieguva doktora grādu agronomijā.

Latvijā nav atsevišķas akaroloģijas biedrības, vēsturiski Latvijas akarologi ir piesaistīti Latvijas Entomoloģijas biedrībai.

Kopš 1958. gada rakstus par ērcēm publicē Latvijas Entomologs (Latvijas Entomoloģijas biedrība). Arī žurnāli Proceedings of the Latvian Academy of Sciences: Section B (Latvijas Zinātņu akadēmija) un Experimental and Environmental Biology (LU) publicē rakstus par ērcēm.