Mūsdienās pasaulē zināmas vairāk nekā 60 000 ērču sugu. Tā ir sugām bagātākā un daudzveidīgākā zirnekļveidīgo klases grupa. Pēc zinātnieku uzskatiem, vēl vismaz 0,5–1 miljonam jaunu sugu varētu atklāt un aprakstīt tuvākajā nākotnē. Ērces ir brīvi dzīvojošas, parazītiskas vai īslaicīgi saistītas ar saimniekorganismu. Tās sastopamas ūdenī, augsnē, uz augiem, dzīvniekiem un cilvēka.

Ērces ir ekonomiski nozīmīga grupa. Pārnēsāto (cilvēkam un dzīvniekiem bīstamo) slimību skaita ziņā Ixodida ērces apsteidz kukaiņus, izņemot vienīgi odus. Šo ērču organismā vienlaikus var atrasties vairāki slimību ierosinātāji, kurus piesūcoties nodod saimniekorganismam. Ixodida ērces pārnēsā vismaz trīs vīrusu slimību ierosinātājus (plašāk izplatītā baktērija ir Borrelia burgdorferi, kas izraisa Laima boreliozi), 22 bakteriālo slimību ierosinātājus (plašāk izplatīts ērču encefalīts) un vairākas protozoju infekcijas. Daļa Parasitiformes ērču ir mājdzīvnieku/cilvēka parazīti, piemēram, mājputniem sastopama mājputnu ērce Dermanyssus gallinae, žurku ērce Ornithonyssus sylviarum, medus bitēm – Varroa destructor, no Astigmata ērcēm – kašķa ērces Sarcoptes scabiei. Savukārt putekļu ērces (Pyroglyphidae) var izraisīt alerģiju. Daļa ērču ir fitofāgi – barojas ar augiem. Īpaši jāatzīmē tīklērces (Tetranychoidea) – ap 300 augu sugu kaitēkļi. Eriophyidae dzimtas fitofāgās ērces ir vienīgās līdz šim zināmās ērces, kuras pārnēsā augu vīrusus. Augēdājas ērces izmanto nezāļu apkarošanā. Būtiska ir plēsīgo un saprofāgo ērču loma augsnes veidošanā un ekosistēmu funkcionēšanā. Saprofāgās ērces veic atmirušo organisko atlieku noārdīšanu, augsnes veidošanu un vielu apriti dabā. Plēsīgās ērces barojas ar citām ērcēm, kukaiņiem, tārpiem. Visā pasaulē augu kaitēkļu bioloģiskajā kontrolē plaši izmanto Phytoseiidae, Anystis u. c. plēsīgās ērces.

Daudzām ērču sugām raksturīga uzturēšanās noteiktos dzīves vides apstākļos, tādēļ tās izmanto kā vides stāvokļa indikatorus, piemēram, ekoloģiskajos pētījumos vai kriminālistikā.

Daļa ērču izplatīšanās nolūkos izmanto citus dzīvniekus – forezē, piemēram, uz kukaiņiem. 

Akaroloģija ir arahnoloģijas apakšnozare. Angļu valodā ērcēm ir iedalījums divās grupās – mite un tick, kurām abām latviešu valodā ir nozīme ‘ērce’. Mite ietver ļoti daudzveidīgas sugas: brīvi dzīvojošas, ūdens, augsnes un parazītiskās ērces. Tick ietver tikai Ixodida kārtas eksoparazītiskas ērces, kas barojas ar cilvēku un dzīvnieku asinīm.

Pēc pētījuma mērķa iedala pielietojamo (lauksaimniecības, medicīnisko, veterināro u. c.) akaroloģiju – pēta ekonomiski nozīmīgas sugas, un vispārīgo akaroloģiju – pēta ekonomiski nenozīmīgas ērču sugas.

Galvenās akaroloģijas teorijas saistītas ar ērču daudzveidīgo lomu dabā: nozīmi vielu apritē vidē un ekosistēmu funkcionēšanā, lomu medicīnā, veterinārmedicīnā.

Ērces ir daudzveidīga grupa, tādēļ to pētniecības metodes atšķiras. Ixodida ērces ievāc ar karoga vilkšanas metodi vai, līdzīgi kā citas parazītiskās ērces, manuāli nolasot no saimniekorganisma. Uz augiem dzīvojošās ērces ievāc ar purināšanas metodi, augsnē dzīvojošās – ar augsnes paraugiem. Ūdens ērces ievāc ar ķeramajiem tīkliņiem.

Ievāktā materiāla apstrāde un sugu noteikšana saistīta ar attiecīgo ērču ķermeņa izmēriem: sugu nosaka ar atstarojošās gaismas mikroskopu (ērce > 3 mm) vai pagatavo mikroskopēšanas preparātus un izmanto caurstarojošās gaismas mikroskopu (ērce < 3 mm). Tikai nedaudzas sugas var noteikt ar neapbruņotu aci. Pēdējos gadu desmitos ērču noteikšanai izmanto arī dezoksiribonukleīnskābes (DNS) sekvencēšanu.

Ērces uz Zemes bijušas sastopamas jau pirms kukaiņiem, un daudzas sugas 400 miljonu gadu laikā ir maz mainījušās. Vecākās fosilās ērces datējamas ar devona periodu pirms apmēram 376–379 miljoniem gadu. Zināmas divas senākās dzintarā ieslēgtās ērču sugas – Triasacarus fedelei un Ampezzoa triassica no triasa perioda pirms apmēram 230 miljoniem gadu. Pirmā rakstveida liecība par ērcēm rodama senās Ēģiptes papirusos ap 1500. gadu p. m. ē. ērču drudža sakarā. Homērs (Ὅμηρος) minējis iksodīdas uz suņiem ap 850. gadu p. m. ē. Tāpat ērces minējis Aristotelis (Ἀριστοτέλης), Hipokrats no Kosas (Ἱπποκράτης ὁ Κῷος), Plīnijs Vecākais (Gaius Plinius Secundus) un citi.

Viduslaikos un renesanses laikā ērces sauca par “utīm”, “briesmonīšiem” un “mazajiem kukainīšiem”. Termins “ērces” veidojies ap 1650. gadu, akaroloģija kā zinātne – 18. gs., kad Karls fon Linnejs (Carl von Linné) 1735. gadā pirmoreiz minēja ģints Acarus nosaukumu pirmajā darba “Dabas sistēma” (Systema Naturae) izdevumā, aprakstīdams pirmo ūdens ērču sugu Acarus aquaticus. Čārlza de Gīra (Charles de Geer af Lövsta) darbā “Kukaiņu attīstības apskats” (Mémoires pour servir à l'histoire des insectes, 1736) tika aprakstīta 1466 kukaiņu sugu bioloģija un ekoloģija. Akaroloģijas attīstību arī veicināja Džovanni Kanestrini (Giovanni Canestrini) ar darbu “Itālijas ērču pārskats” 8 sējumos (Prospetto Dell’Acarofauna Italiana, 1885–1899) un Antonio Berlēse (Antonio Berlese) ar darbu 101 sējumā “Ērces, daudzkāji un skorpioni Itālijā” (Acari, Myriapoda et Scorpiones hucusque in Italie reperta, 1882–1903). Renē Antuāns Feršo de Reomīrs (René Antoine Ferchault de Réaumur) pirmais ierosināja zirnekļveidīgos un kukaiņus izdalīt atsevišķās grupās. R. A. Reomīra sekotāji bija Žans Baptists Lamarks (Jean-Baptiste Lamarck) un Pērs Andrē Latreills (Pierre-Andre Latreille). R. A. Reomīru uzskata par bioloģiskās kontroles dibinātāju. Viņš aprakstīja vairākas uz kailgliemežiem parazitējošas ērču sugas un ieteica tās izmantot augu aizsardzībā. Vairāki zinātnieki, piemēram, Antonijs Eudemanss (Anthonie (Antoon) Cornelis Oudemans) darbā "Akaroloģijas vēsturisks pārskats” (Kritisch Historisch Overzicht der Acarologie, 1926–1937), Fransuā Granžāns (François Grandjean) septiņu sējumu darbā "Pilnīgs akaroloģijas pārskats” (Oeuvres acarologiques complètes, 1936–1972), kā arī Ivars Oskars Hermanis Tregords (Ivar Oscar Herman Trägårdh), publicējuši daudzus darbus par ērču un kukaiņu anatomiju, morfoloģiju, sistemātiku, ekoloģiju. Pētnieks Harijs Hugstrāls (Harry Hoogstraal) tiek raksturots kā “visu laiku lielākā autoritāte ērču (tick) un to pārnēsāto slimību pētījumos”. Makss Sellniks (Max Sellnick) sarakstījis 1200 darbus par ērcēm, viņš arī aprakstījis 70 sugas Eocēna perioda Baltijas dzintarā. 

Mūsdienu akaroloģijas attīstībā zināmas grūtības saistītas ar lielo sinonīmu skaitu un pētāmās grupas daudzveidību. Jaunu sugu aprakstīšana izraisa iepriekš izveidoto taksonu revīziju un jaunu diagnostisku instrumentu meklējumus. Pētījumi akaroloģijā cieši saistīti ar ekoloģijas, dabas aizsardzības, molekulārās bioloģijas attīstību.

Ērču pētniecība galvenokārt koncentrējusies universitātēs un muzejos: Ohaio Universitātes Akaroloģijas laboratorija (Ohio State Acarology Laboratory, Ohio State University) Kolumbusā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV); Londonas Dabas vēstures muzejs (Natural History Museum) Lielbritānijā; Berlīnes Brīvā universitāte (Freie Universität Berlin) un Dabas vēstures muzejs (Museum für Naturkunde) Vācijā; Maskavas A. N. Severcova Ekoloģijas un evolūcijas institūts (Института проблем экологии и эволюции имени А.Н. Северцова) Krievijā; I. I. Šmalhauzena Zooloģijas institūts (Інститут зоології ім. І. І. Шмальгаузена Національної академії наук України) Kijevā, Ukrainā; Medicīnisko pētījumu institūta Akaroloģijas nodaļa (Bahagian Akarologi, Institut Penyelidikan Perubatan, Division of Acarology, Institute for Medical Research) Malaizijā; A. Mickeviča Poznaņas Universitātes Bioloģijas fakultātes Dzīvnieku taksonomijas un ekoloģijas departaments (Zakład Taksonomii i Ekologii Zwierząt, Uniwersytet im. Adama Mickiewicza w Poznaniu) Poznaņā, Polijā. 

Pasaulē kopumā ir 16 akaroloģijai veltīti periodiskie izdevumi. No tiem mūsdienās aktīvi ir 12 žurnāli: Journal of Entomological and Acarological Research (kopš 1928. gada; sākotnēji ar nosaukumu Bollettino di Zoologia Agraria e di Bachicoltura; Milano Istituto di entomologia agraria dell'Università di Milano); Acarologia (kopš 1959. gada; Institut national de la recherche agronomique); Experimental and Applied Acarology (kopš 1985. gada; Springer); International Journal of Acarology (kopš 1974. gada; Taylor & Francis); Journal of the Acarological Society of Japan (kopš 1992. gada; WordPress); Acarina (kopš 1993. gada; Tyumen State University); Systematic and Applied Acarology (kopš 1996. gada; Systematic & Applied Acarology Society); Systematic and Applied Acarology Special Publications (kopš 1997. gada; Systematic & Applied Acarology Society); Acari Bibliographia Acarologica (kopš 2001. gada; Senckenberg Gesellschaft für Naturforschung); Acarines (kopš 2007. gada; The Journal of the Egyptian Society of Acarology); Ticks and Tick-born Diseases (kopš 2010. gada; Elsevier); Persian Journal of Acarology (kopš 2012. gada; Acarological Society of Iran).

Nozīmīgi mūsdienu akarologi ir Džordžs Vārtons (George W. Wharton), kurš ir akaroloģijas kā zinātnes disciplīnas dibinātājs ASV, Donalds Džonstons (Donald E. Johnston), kurš Ohaio Universitātes Akaroloģijas laboratorijā veicis plašus pētījumus par mezostigmātu ērcēm, Džeralds Krancs (Gerald W. Krantz), kurš ir triju “Ērču rokasgrāmatas” (Manual of Acarology) izdevumu autors, Deivids Volters (David Evans Walter), kurš aprakstījis jaunas ērču sugas, pētījis ērču ekoloģiju, sarakstījis grāmatu “Ērces: ekoloģija, evolūcija un uzvedība” (Mites: ecology, evolution and behaviour).