Ixodida ērču priekšteči nodalījušies no pārējām ērču grupām un attīstījušies par patstāvīgu grupu pirms daudziem miljoniem gadu. Pastāv uzskats, ka pirmās Ixodida ērces dzīvojušas akmensogļu periodā, pirms 65–146 miljoniem gadu, bijušā Gondvanas kontinenta teritorijā. Īpaši tas tiek uzsvērts par ganību ērču dzimtas Ixodidae izcelsmi, bet ir iespējams, ka attiecas uz visu ganību ērču kārtu. Daži pētījumi norāda uz īpaši izteiktu Amblyomma ģints saistību ar Antarktīdu un Dienvidāfrikas dienvidu daļas teritoriju. 

Ixodida ērces sastopamas gan tropos un subtropos, gan mērenajā joslā un tundrā. Ganību ērču kārtas ērces ir veterināri un medicīniski nozīmīga grupa, tāpēc tās salīdzinājumā ar citām ērcēm ir labāk izpētītas. Ixodida bez izņēmuma ir asinssūcēji parazīti, kuru mutes orgāni ir pielāgojušies attiecīgā saimniekorganisma ādas pārgriešanai un asiņu uzņemšanai. Ixodida barojas ar zīdītāju, rāpuļu un putnu asinīm. Neēdušas tās ir 3–5 mm lielas, bet, pabeigušas barošanos, var sasniegt pat trīs centimetru garumu. Ixodida ērces slēpņos gaida saimniekorganismus – mugurkaulniekus –, lai tiem varētu pieķerties. Argasīdas (Argasidae), tās sauc arī par mīkstajām ērcēm (angļu soft ticks), galvenokārt sastopamas vietās ar sausu un karstu klimatu, arī tuksnešos, un bieži vien ir aktīvas naktī. Tās pārsvarā gaida saimniekorganismus noteiktās vietās, kur tie periodiski atgriežas (ligzdas, alas, dzīvnieku novietnes). Pielāgojušās ilgstošiem badošanās apstākļiem, piestiprinoties pie saimniekorganisma, tās salīdzinoši ātri uzņem nepieciešamo asins daudzumu. Argasīdām raksturīgas daudzas īsas barošanās reizes. Dažas sugas var neēdušas izdzīvot 10–11 gadus. Nuttalliellidae un Ixodidae ir cietās ērces (angļu hard ticks). Ixodidae ērces sastopamas vēsākos klimatiskajos apstākļos. Tās pārvietojas lēnām. Mātītes barojas ar saimniekorganisma asinīm vairākas diennaktis, ievērojami palielinot savus izmērus. Tēviņi barojas reti. Dažām Ixodes ģints sugām tēviņi nebarojas nemaz. Neēdušas ērces var izdzīvot vismaz 2–3 gadus, uzbrukt savas sugas īpatņiem un sūkt hemolimfu vai asinis no paēdušām ērcēm. Katrai attīstības stadijai raksturīgs cits saimniekorganisms, un katra attīstības stadija barojas tikai vienu reizi uz katra saimniekorganisma. Ir sugas, kas barojas tikai uz viena saimniekorganisma. Ixodida ērcēm izšķir olas, kāpura, nimfas un imago attīstības stadijas. Mātītes var izdēt līdz pat 18 000 olu, bet parasti 2000–8 000. Vienīgā Nuttalliellidae dzimtas ērču suga atrasta Dienvid- un Dienvidrietumāfrikā un Tanzānijā, dažādu putnu un sīku zīdītāju apdzīvotās vietās.

Ixodida ērcēm raksturīgs ovāls, uz priekšu sašaurināts ķermenis bāli dzeltenos, pelēkos, reizēm melnos toņos. Ķermeņa apvalki ir ādaini. Ganību ērču dzimtas ērcēm izteikts muguras vairogs. Tēviņiem tas sedz visu ķermeņa mugurpusi, mātītēm un nimfām – tikai muguras priekšējo daļu. Daļai sugu arī uz vēdera puses ir nelieli vairogi. Argasīdām nav ķermeņa vairogu. Tie konstatēti tikai dažu sugu kāpuriem. Ixodida ādainie ķermeņa apvalki ir krokoti un elastīgi, tā ļaujot ķermenim palielināties apmēros asins uzņemšanas laikā. Ixodidae ērcēm stigmas ir lielas un atrodas aiz ceturtā kāju pāra, bet Argasidae tās ir nelielas. Peritrēmu nav. Dažām ganību ērču dzimtas sugām muguras vairoga sānos atrodas nelielas acis. Argasīdām acu nav. Gnatosomā esošie mutes orgāni ir apvienoti snuķītī, kas dzimtai Ixodidae labi redzams no augšas, bet Argasidae tas atrodas zem ķermeņa malas un no augšas nav saskatāms. Snuķīti veido pedipalpu pamata posmi un hipostoms, zem kura atrodas heliceras. Hipostoms ir plakans, ar daudziem maziem, atpakaļ vērstiem zobiņiem. Kad ērce ir pārgriezusi saimniekorganisma ādu, tā ievada snuķīti brūcē, un šie atskabargām līdzīgie hipostoma zobiņi palīdz tai ciešāk noturēties. Heliceras ir garas, un to galos atrodas atpakaļ atliekti āķveida zobi. Tos ērces izmanto, lai pārgrieztu ādu. Miera stāvoklī tie ir ievilkti ādas somiņās. Saimniekorganisma klātbūtni (smaržu) Ixodida ērces uztver ar Hallera orgāna palīdzību, kas atrodas uz pirmā kāju pāra ķepiņām. Hallera orgāns ir padziļinājums, kurā atrodas matiņi, kas uztver ķīmiskus kairinājumus, gaisa temperatūras un mitruma, ogļskābās gāzes līmeņa izmaiņas. Kad Ixodida ērces ievada snuķīti brūcē, siekalu dziedzeri izdala sacementējošu vielu, kas izplūst gar ērces mutes orgāniem, ieplūst brūcē, tā noturot ērces pie saimniekorganisma barošanās laikā. Siekalu dziedzeri satur arī antikoagulantu, kas barošanās laikā nonāk brūcē un saimniekorganismā, lai novērstu asins sarecēšanu.

Dzimumu atšķirības Ixodidae ir labi izteiktas. Argasidae tās izpaužas tikai dzimumatveres formā un ķermeņa iekšējā uzbūvē. Visām Ixodida ērču sugām raksturīgs liels skaits olu, kas tiek izdētas vienā reizē. Kāpuriem nav stigmu un ir trīs kāju pāri. Nimfām un imago ir stigmas un četri kāju pāri. Nav krasi izteiktu morfoloģisku atšķirību starp nepieaugušajām ērču stadijām un imago.

Latvijā sastopamas 11 Ixodida sugas.

Kārtā ir četras dzimtas, viena no tām izmirusi:

1) ganību ērču dzimta Ixodidae – 13 ģintis, aptuveni 750 sugas;

2) argasīdu dzimta Argasidae – piecas ģintis, aptuveni 220 sugas;

3) Nuttalliellidae – viena ģints ar vienu sugu Nuttalliella namaqua. Sugai raksturīgas Ixodidae un Argasidae ērču pazīmes. Tās sistemātiskais stāvoklis joprojām nav skaidri zināms, jo līdz šim ir aprakstītas tikai mātītes;

4) Deinocrotonidae – izmirušu ērču dzimta, kuras divas sugas ir atrastas Birmas dzintarā no akmensogļu perioda vidus. Pieejamās pazīmes liecina, ka tā ir bijusi tuvu radniecīga ar Nuttalliellidae. Dzintarā vienlaicīgi ar Deinocrotonidae ērcēm atrastas dinozauru spalvas, kas liek domāt, ka tās parazitējušas uz dinozauriem.

Ixodida ērces kodums un piesūkšanās saimniekorganismam var radīt ādas iekaisumu; piesūcoties lielā skaitā, arī asins zudumu, inficēšanos ar vīrusiem, baktērijām, riketsijām, spirohetām, helmintiem un vienšūņiem. Inficēšanās var notikt caur koduma vietu ādā vai ērces organisma šķidrumiem nonākot uz savainotas saimniekorganisma ādas. Tāpat ir novērots, ka šīs ērces var izraisīt kustību paralīzi dzīvniekiem un cilvēkam. Tas var notikt, ērcei barošanās laikā brūcē ievadot neirotoksīnus.

Argasidae ir mazkustīgākas, tādēļ tām ir mazāka nozīme slimību izplatīšanā nekā Ixodidae ērcēm, tomēr arī tās pārnēsā slimību izraisītājus – vīrusus, baktērijas un riketsijas –, kurus asins sūkšanas procesā var nodot saimniekorganismam.

Biežāk izplatītās slimības ir Laima slimība jeb Laima borelioze un ērču encefalīts, kā arī ērlihioze, granulocitārā anaplazmoze, babezioze, Klinšaino kalnu plankumainais drudzis, tularēmija.

Efektīvu ganību ērču kārtas pārstāvju apkarošanas metožu nav. Līdz šim pasaulē zināmas divas lapsenīšu sugas, Ixodiphagus hookeri un Ixodiphagus texanus (Hymenoptera, Encyrtidae), kuras parazitē Ixodida ērcēs. Pasaulē veikti pētījumi par Ixodida ērču bioloģisko kontroli ar šo lapsenīšu palīdzību, tomēr pārliecinoši rezultāti līdz šim nav iegūti. Ar Ixodida ērcēm barojas putni un daži citi dzīvnieki. Ixodida skaitu netieši ietekmē to saimniekorganismu skaita izmaiņas, piemēram, sīko grauzēju skaita palielināšanās vai samazināšanās.