Ērču gnatosomai ir salīdzinoši maz kopīga ar kukaiņu galvu. Gan pie vienas, gan otras ir piestiprināti mutes orgāni, bet ērcēm smadzenes atrodas idiosomā, un acis, ja tās ir, atrodas uz propodosomas. Gnatosomas dorsālo virsmu sauc par epistomu (epistome). Gnatosomas sienas un tās apakšējo daļu subkapitulumu (subcapitulum) veido saplūdušas un palielinājušās pedipalpu pamata daļas. Sānu lūpas kopā ar saistītajiem elementiem veido hipostomu (hypostome), gnatosomas dorsālo virsmu sedz tektums (tectum). Virs mutes dobuma atrodas pāra heliceras. Parasti tās sastāv no trīs segmentiem, bet ganību ērču helicerām ir divi, ērčveida ērcēm var būt pieci segmenti. Dažādām ērču grupām heliceru uzbūve būtiski atšķiras. Galvenās to funkcijas ir caurduršana, sūkšana vai smalcināšana. Heliceru galaposms ir spīles kustīgais pirksts, bet otrā segmenta izaugums ir heliceru spīles nekustīgais pirksts.

Pedipalpām parasti ir viens vai divi brīvi posmi (Astigmata un Prostigmata ērcēm), trīs vai četri – ganību ērcēm un pieci brīvi posmi – mezostigmātu un Oribatida ērcēm. Pedipalpām ir raksturīgi dažādi sajūtu matiņi, kas palīdz atrast barības objektus un orientēties vidē. Plēsīgās ērces pedipalpas izmanto medījuma satveršanai, noturēšanai un pievirzīšanai pie mutes dobuma. Parazītiskās ērces pedipalpas izmanto, lai piestiprinātos un noturētos pie saimniekorganisma. Pedipalpu matiņu izvietojums ir sugām specifisks, un to izmanto sugu noteikšanā.

Mutes dobums atrodas zem helicerām un atveras barības vadā, kas apakšējā daļā robežojas ar hipostomu, bet mugurpusē – ar lūpu (labrum). Barības vads darbojas līdzīgi sūknim – tas uzsūc šķidro barību. Siekalu dziedzeri var atrasties idiosomas priekšējā daļā un atvērties ar diviem kanāliem gnatosomas mutes dobumā. Šie siekalu dziedzeri izdala dažādus gremošanas fermentus. Ixodes ērcēm tie izdala cementam līdzīgu vielu, ar ko ērces piestiprinās pie saimniekorganisma. Mutes dobumā atveras arī citu dziedzeru sekrēti, kas, piemēram, veido zīdam līdzīgu pavedienu. Tritosternums (tritosternum), kas atrodas idiosomas ventrālās daļas priekšpusē, dažām ērču grupām piedalās šķidrās barības virzīšanā uz muti. Gnatosomai ir sugām specifisks matiņu izvietojums, ko izmanto sugu noteikšanā. Gnatosomu no idiosomas atdala elastīgs kutikulas starpposms – gnatosomas šuve (circumcapitular suture). Dažos pētījumos gnatosomu sīkāk iedala priekšējā un aizmugurējā daļā, kas atbilst ērču ķermeņa pirmajam un otrajam segmentam. 

Gnatosoma ir veidojusies, saplūstot trīs pirmo segmentu ventrālajām daļām. Pirmajam (preorālajam) segmentam nav piedēkļu, otrajam segmentam ir heliceras, trešajam ir pedipalpas. Gnatosoma parasti ir izvirzīta uz priekšu, bet, piemēram, Uropodina, Cryptostigmata ērcēm tā atrodas īpašā padziļinājumā kamerostomā (camerostome). Smaridiidae ērcēm (Prostigmata) gnatosoma var izvirzīties uz priekšu uz gara, kātveida pamata.

Dažādām ērču grupām heliceru uzbūve ir atšķirīga. Vācu akarologs Volfgangs Kargs (Wolfgang Siegfried Karg) konstatēja saistību starp heliceru izskatu un mezostigmātu ērču barības objektiem. Ērces ar īsām heliceru spīlēm un lieliem zobiem barojas ar nematodēm (Nematoda), bet ērces ar garām, slaidām spīlēm un maziem zobiem barojas ar citām ērcēm un lēcastēm (Collembola). Augēdājām vai parazītiskajām ērcēm nekustīgais heliceras pirksts ir pārveidojies par stiloforu (stylophore) un kustīgais pirksts – par stiletu (stylet) vai dzelksni, lai varētu caurdurt augu vai dzīvnieku audus. Dažu grupu ērču tēviņiem heliceras ir pārveidojušās un pielāgojušās spermas pārvietošanai uz mātītes dzimumorgāniem. Ganību ērcēm pedipalpas ar sajūtu orgānu palīdzību atrod piemērotāko barošanās vietu uz saimniekorganisma. Tad ērce ar helicerām izveido brūci un ievada tajā hipostomu. Tas ir klāts ar atskabargām līdzīgiem zobiņiem, kas ļauj ērcei nostiprināties izvēlētajā vietā. Hipostomam ir dorsāla rieva, kas novada ērces siekalas uz brūci un asins plūsmu – no saimniekorganisma uz ērces gremošanas traktu.