Ērču sistemātika, daudzveidība Ērču sistemātikā būtiskas pazīmes ir pedipalpu un heliceru daļu, maņu orgānu, stigmu, mutes orgānu, ķermeņa matiņu u. c. veids un izvietojums. Ērces iedala trīs virskārtās: Opilioacariformes, Parasitiformes un Acariformes. Opilioacariformes ērces pēc izskata līdzinās māņzirnekļiem (Opiliones) un ir primitīvākā ērču virskārta. Tajā ietilpst viena dzimta Opilioacaridae ar 20 sugām. Parasitiformes virskārtas ērces iedala trīs kārtās: Holothyrida, Mesostigmata un Ixodida. Kārta Holothyrida ir slikti izpētīta – tajā aprakstītas tikai ap 30 sugām. Mesostigmata kārtas ērces ir Parasitiformes virskārtas lielākā un daudzveidīgākā grupa – tajā zināmas vairāk nekā 70 dzimtas. Liela daļa šo ērču ir brīvi dzīvojošas, pārējās ir parazīti. Zināmas gandrīz 1000 Ixodida kārtas ērču sugu, un tās visas ir parazīti, kas barojas ar mugurkaulnieku asinīm. Acariformes virskārta apvieno vairāk nekā 40 000 sugu. Tā ir visdaudzveidīgākā virskārta ar divām kārtām – Sarcoptiformes un Trombidiformes –, un parafilētisku primitīvo ērču grupu Endeostigmata.
Ērces ir sasniegušas tādu daudzveidību un specializāciju, kādas nav nevienai citai zirnekļveidīgo grupai. No plēsīgajām ērcēm lielākā grupa ir augsnes ērces. Tās sastopamas augsnes augšējos slāņos, sūnās, citu dzīvnieku vielmaiņas galaproduktos, kur barojas ar sīkiem posmkājiem, to olām, nematodēm (Nematoda), sīksliekām (Enchytraeidae), citām ērcēm. Plēsīgās ērces ir Mesostigmata, Rhagidiidae, Cheyletidae sugas, kā arī citas. Plēsīgās ērces izmanto kaitīgu organismu ierobežošanā, piemēram, Macrochelidae, Parasitus ērces barojas ar mušu olām dzīvnieku mēslos, Phytoseiidae ērces izmanto augēdāju ērču Tarsonemidae, Eriophyoidea kontrolei, Hypoaspis – trūdodiņu, nematožu ierobežošanai lauksaimniecībā.
Daudzas augsnē dzīvojošas ērces ir saprofāgi – tās barojas ar atmirušajām organiskajām atliekām, veicinot vielu apriti dabā (piemēram, sūnērces Oribatida). Daļa ērču sugu dzīvo citu dzīvnieku ligzdās un barojas ar tur esošajām organiskajām atliekām, nekaitējot saimniekiem. Dzimtas Trombidiidae pieaugušās ērces ir plēsīgas un dzīvo augsnē, bet to kāpuri parazitē uz bezmugurkaulniekiem, sūcot to hemolimfu. Daļa ērču ir sekundāri ūdens dzīvnieki. Ūdensērces Hydrachnidia parasti sastopamas saldūdeņos. Tās ir plēsīgas un pārtiek no sīkiem vēžveidīgajiem un kukaiņiem. Mātītes olas dēj uz ūdens augiem. Kāpuri parazitē uz ūdens kukaiņiem.
Ērces var būt arī dzīvnieku (izņemot zivju) parazīti. Plašāk izplatītas un ar lielāku epidemioloģisko nozīmi ir ektoparazītiskās Ixodida ērces. Pie tām pieder divas dzimtas: cietās ērces (hard ticks) Ixodidae un mīkstās ērces (soft ticks) Argasidae. Šīs ērces pārnēsā cilvēka un dzīvnieku slimību ierosinātājus (baktērijas, vīrusus, vienšūņus, spirohētas), piemēram, ērču encefalīta, Laimas slimības, babeziozes, tularēmijas, piroplazmozes, ērču izsituma tīfa, ērču atguļas tīfa un citu slimību ierosinātājus. Šīm ērcēm dzīves cikla pilnai iziešanai un jaunās paaudzes radīšanai nepieciešams baroties ar asinīm. Slimību izraisītājus ērces saņem, barojoties ar inficētām asinīm. Ērcēm barojoties uz vairākiem saimniekiem, ir nodrošināta slimību ierosinātāju cirkulācija dabā. Dzīvniekiem dabiskos apstākļos, ilgstoši saskaroties ar slimību ierosinātājiem, izstrādājas imunitāte pret attiecīgo slimību. Dažas sugas, kas nepieder pie Ixodida ērcēm, ir starpsaimnieki slimību ierosinātāju pārnešanā uz dzīvniekiem, cilvēkiem un augiem.
Vairāku dzimtu ērces (Lobalgidae, Myocoptidae, Psoroptidae, Sarcoptidae, Rhyncoptidae, Atopomelidae, Chirodiscidae, Listrophoridae) dzīvo uz dzīvnieku ādas, spalvām un matu folikulās. Plaši izplatītas ir kašķa ērces Sarcoptes scabies, parazītiskās ādas ērces Demodex folliculorum. Ērces no dzimtām Rhinonyssidae, Dermanyssidae, Gastronyssidae, Lemurnyssidae, Pneumocoptidae apdzīvo grauzēju, sikspārņu, putnu, primātu un citu dzīvnieku deguna dobumus, acu ābolus, plaušas, kuņģi. Šīs ērces barojas ar savu saimniekorganismu limfu, taukainiem audu izdalījumiem, audu šķidrumu un atsevišķos gadījumos ar asinīm. Pyroglyphidae, Glycyphagidae, Dermatophagoides putekļu ērces barojas ar cilvēka un dzīvnieku atmirušajiem audiem, sēnēm, baktērijām un augu putekšņiem. Tās uzturas galvenokārt paklājos, matračos, spilvenos, aizkaros, kur norit viss to dzīves cikls. Ieelpotas ērces vai to vielu maiņas galaprodukti var izraisīt astmu, rinītu, dermatītu.
Daļa ērču ir augēdājas un plaši izplatītas uz savvaļas un lauksaimniecības augiem. Augēdājas ir Eriophyidae, Tetranychidae, Penthaleidae, Tarsonemidae, Tenuipalpidae, Tuckerellidae un citu dzimtu ērces. Tās pārsvarā ir sīkas (85–800 µm garas), zaļos, dzeltenos, brūnos, baltos toņos, kas ļauj tām labi paslēpties no ienaidniekiem starp augiem un uz tiem esošajiem bojājumiem. Plaši izplatītas augēdājas ir parastās tīklērces Tetranychus urticae un augļkoku sarkanās tīklērces Panonychus ulmi.

Parastās tīklērces (Tetranychus urticae). 12.05.2011.
Fotogrāfs Aleksey Gnilenkov. Avots: flickr.com. Licences noteikumi: https://creativecommons.org/licenses/by/2.0/
Ērces sastopamas arī noliktavās uz pārtikas produktiem: Acaridae, Thiroglyphidae dzimtu ērces. Tyrophagus putrescentiae izplatīta visā pasaulē un sastopama uz dažādiem pārtikas produktiem, augu, dzīvnieku atliekām, sēnēm un citur. Cilvēkiem iespējamas alerģiskas reakcijas uz to izdalītajiem vielmaiņas galaproduktiem, kas var izraisīt ekzēmas, dermatītus, elpošanas ceļu slimības. Tās pārnēsā arī toksisku sēņu sporas, piesārņojot pārtikas produktus. Ērču darbība pārtikas glabātuvēs pazemina graudaugu dīgtspēju, pasliktina sanitāros apstākļus, pazemina produktu kvalitāti.