Ērces ir sīki, zirnekļiem (Araneae) līdzīgi bezmugurkaulnieki. Atšķirībā no zirnekļiem, ērcēm heliceras ir bez indes dziedzeriem, kā arī nav dziedzeru, kas veidotu tīmekli. Atšķirībā no kukaiņiem (Insecta), vairumam ērču sugu ir astoņas kājas un nav antenu un spārnu. Ērces sastopamas visos kontinentos un dzīvo gan augsnē, gan ūdenī, gan uz dzīvniekiem un cilvēka, kā arī to iekšējos orgānos. Ērces var būt brīvi dzīvojošas (plēsoņas, fitofāgi, saprofāgi) vai parazīti (asins sūcēji). Parazīti var pārnēsāt slimību izraisītājus. Ērcēm ir būtiska ekoloģiska un epidemioloģiska nozīme.

Daudzšūnu organismi, kas, iespējams, bijuši ērču priekšteči, ir konstatēti kembrija periodā apmēram pirms 530–550 miljoniem gadu. Ērces ir viena no senākajām fosilajām zirnekļveidīgo grupām. Apmēram pirms 380–400 miljoniem gadu devona periodā atrastas pirmās ērču fosilijas – 11 sugas, starp tām bruņērces (Oribatida) Devonacarus sellnicki Norton un Protochthonius gilboa Norton. Laika gaitā zinātnieki ir izvirzījuši dažadas teorijas par ērču evolūcijas gaitu. Mūsdienās ērces iedala trīs grupās – Opilioacariformes, parazītveida ērces un ērčveida ērces –, no kurām Opilioacariformes ir primitīvākā. Pirmās divas grupas uzskata par tuvāk radniecīgām, jo tām nav matiņos optiski aktīva aktinohitīna, un apvieno grupā Anactinotrichida, bet Acariformes – Actinotrichida.

Ērču uzbūve būtiski atšķiras no pārējiem posmkājiem. Tām nav no ķermeņa nodalīta galvas, kā tas raksturīgs citiem posmkājiem. Uztveres un barošanās funkcijas veic ķermeņa priekšējā daļa jeb prosoma. Pie mutes atveres atrodas heliceras un pedipalpas, ar kurām tiek satverta barība. Uz pedipalpām atrodas maņu orgāni. Gremošanas, vairošanās un vielmaiņas procesi lielākoties notiek ķermeņa aizmugurējā daļā jeb opistosomā. Ķermenis var sastāvēt no brīviem segmentiem (līdzīgi kā solpugām Solifugae) vai arī var nebūt posmots. Tas var būt “kails” vai biezi klāts ar matiņiem; salīdzinoši mīksts un viegli ievainojams vai arī pārklāts ar hitīna apvalku un dažādiem vairogiem. Vairums ērču elpo ar trahejām, bet dažas sugas elpošanas orgānus ir zaudējušas. Dažām sugām ir acis, tomēr redze ir vāja, – tās var atšķirt tikai tumsu no gaismas. Vairums sugu ir aklas un uztver vidi ar ķermeņa matiņiem vai citiem maņu orgāniem.

Vairumā gadījumu ērcēm raksturīga dzimumvairošanās. Mātītes apaugļošana notiek ar spermatoforu – kapsulu ar spermatozoīdiem. Daļai sugu tēviņiem ir īsts kopulācijas aparāts. Ērcēm raksturīga arī partenoģenēze, kad visas sugas pārstāves ir mātītes un olas tiek dētas bez apaugļošanas. Daļa ērču dēj olas, bet daļai sugu raksturīga dzīvdzemdēšana – kāpurs no olas izšķiļas jau mātes organismā. Tikai dažām sugām mātītes sargā un rūpējas par jauno paaudzi. Vienai mātītei var būt no dažiem desmitiem līdz vairākiem tūkstošiem olu. No olas izšķiļas kāpurs, kuram parasti ir trīs kāju pāri. Ērcēm, atkarībā no sugas, ķermeņa apvalks ir vairāk vai mazāk hitinizēts, tas nav elastīgs un, dzīvniekam augot, nestiepjas. Lai kāpurs varētu augt, tam jāmaina apvalks. Pēc pirmās apvalka nomaiņas veidojas protonimfa, kurai ir četri kāju pāri. Lielākoties ērcēm ir 2–3 nimfu attīstības stadijas. Protonimfai seko deitonimfas un tritonimfas stadijas. Tritonimfai nomainot apvalku, izveidojas pieaugusi ērce – imago. Ir izņēmumi, piemēram, vairumam mezostigmātu ērču sugu ir tikai divas nimfu attīstības stadijas, savukārt Argasidae ērcēm var būt līdz pat astoņām attīstības stadijām.

Ērces ir 0,1–30 mm lielas, visbiežāk ar neapbruņotu aci nepamanāmas. Vairums ērču sugu ir mazākas par 1 mm. Izņēmums ir parazītiskās ērces, kas var sasniegt pat 3,5 cm garumu. Ērces var būt dažādas formas un krāsas. Lielākā daļa ērču ir vientuļnieces un sastopas ar savas sugas īpatņiem tikai vairošanās periodā. Tomēr ir sugas, kas dzīvo kolonijās, piemēram, tīklērces. Ērces savā starpā sazinās galvenokārt ar taustes, smaržas un garšas palīdzību. Dzīves ilgums ērcēm var būt gads vai mazāk, nereti tikai dažas nedēļas. Tomēr ir sugas, kuras dzīvo vairākus gadus. Daļai sugu stadija (hypop) starp protonimfu un tritonimfu spēj pielāgoties nelabvēlīgiem dzīves apstākļiem, kad nimfa pārstāj baroties. Dažu grupu ērcēm raksturīgs savdabīgs pielāgojums – forēze, kad tās pārvietošanās nolūkos izmanto citus dzīvniekus, visbiežāk kukaiņus. Pārsvarā forēze „transporta” organismam ir nekaitīga, ja vien ērču uz dzīvnieka nav pārmērīgi daudz.

Ērču sistemātikā būtiskas pazīmes ir pedipalpu un heliceru daļu, maņu orgānu, stigmu, mutes orgānu, ķermeņa matiņu u. c. veids un izvietojums. Ērces iedala trīs virskārtās: Opilioacariformes, Parasitiformes un Acariformes. Opilioacariformes ērces pēc izskata līdzinās māņzirnekļiem (Opiliones) un ir primitīvākā ērču virskārta. Tajā ietilpst viena dzimta Opilioacaridae ar 20 sugām. Parasitiformes virskārtas ērces iedala trīs kārtās: Holothyrida, Mesostigmata un Ixodida. Kārta Holothyrida ir slikti izpētīta – tajā aprakstītas tikai ap 30 sugām. Mesostigmata kārtas ērces ir Parasitiformes virskārtas lielākā un daudzveidīgākā grupa – tajā zināmas vairāk nekā 70 dzimtas. Liela daļa šo ērču ir brīvi dzīvojošas, pārējās ir parazīti. Zināmas gandrīz 1000 Ixodida kārtas ērču sugu, un tās visas ir parazīti, kas barojas ar mugurkaulnieku asinīm. Acariformes virskārta apvieno vairāk nekā 40 000 sugu. Tā ir visdaudzveidīgākā virskārta ar divām kārtām – Sarcoptiformes un Trombidiformes –, un parafilētisku primitīvo ērču grupu Endeostigmata.

Ērces ir sasniegušas tādu daudzveidību un specializāciju, kādas nav nevienai citai zirnekļveidīgo grupai. No plēsīgajām ērcēm lielākā grupa ir augsnes ērces. Tās sastopamas augsnes augšējos slāņos, sūnās, citu dzīvnieku vielmaiņas galaproduktos, kur barojas ar sīkiem posmkājiem, to olām, nematodēm (Nematoda), sīksliekām (Enchytraeidae), citām ērcēm. Plēsīgās ērces ir Mesostigmata, Rhagidiidae, Cheyletidae sugas, kā arī citas. Plēsīgās ērces izmanto kaitīgu organismu ierobežošanā, piemēram, Macrochelidae, Parasitus ērces barojas ar mušu olām dzīvnieku mēslos, Phytoseiidae ērces izmanto augēdāju ērču Tarsonemidae, Eriophyoidea kontrolei, Hypoaspis – trūdodiņu, nematožu ierobežošanai lauksaimniecībā.

Daudzas augsnē dzīvojošas ērces ir saprofāgi – tās barojas ar atmirušajām organiskajām atliekām, veicinot vielu apriti dabā (piemēram, sūnērces Oribatida). Daļa ērču sugu dzīvo citu dzīvnieku ligzdās un barojas ar tur esošajām organiskajām atliekām, nekaitējot saimniekiem. Dzimtas Trombidiidae pieaugušās ērces ir plēsīgas un dzīvo augsnē, bet to kāpuri parazitē uz bezmugurkaulniekiem, sūcot to hemolimfu. Daļa ērču ir sekundāri ūdens dzīvnieki. Ūdensērces Hydrachnidia parasti sastopamas saldūdeņos. Tās ir plēsīgas un pārtiek no sīkiem vēžveidīgajiem un kukaiņiem. Mātītes olas dēj uz ūdens augiem. Kāpuri parazitē uz ūdens kukaiņiem.

Ērces var būt arī dzīvnieku (izņemot zivju) parazīti. Plašāk izplatītas un ar lielāku epidemioloģisko nozīmi ir ektoparazītiskās Ixodida ērces. Pie tām pieder divas dzimtas: cietās ērces (hard ticks) Ixodidae un mīkstās ērces (soft ticks) Argasidae. Šīs ērces pārnēsā cilvēka un dzīvnieku slimību ierosinātājus (baktērijas, vīrusus, vienšūņus, spirohētas), piemēram, ērču encefalīta, Laimas slimības, babeziozes, tularēmijas, piroplazmozes, ērču izsituma tīfa, ērču atguļas tīfa un citu slimību ierosinātājus. Šīm ērcēm dzīves cikla pilnai iziešanai un jaunās paaudzes radīšanai nepieciešams baroties ar asinīm. Slimību izraisītājus ērces saņem, barojoties ar inficētām asinīm. Ērcēm barojoties uz vairākiem saimniekiem, ir nodrošināta slimību ierosinātāju cirkulācija dabā. Dzīvniekiem dabiskos apstākļos, ilgstoši saskaroties ar slimību ierosinātājiem, izstrādājas imunitāte pret attiecīgo slimību. Dažas sugas, kas nepieder pie Ixodida ērcēm, ir starpsaimnieki slimību ierosinātāju pārnešanā uz dzīvniekiem, cilvēkiem un augiem.

Vairāku dzimtu ērces (Lobalgidae, Myocoptidae, Psoroptidae, Sarcoptidae, Rhyncoptidae, Atopomelidae, Chirodiscidae, Listrophoridae) dzīvo uz dzīvnieku ādas, spalvām un matu folikulās. Plaši izplatītas ir kašķa ērces Sarcoptes scabies, parazītiskās ādas ērces Demodex folliculorum. Ērces no dzimtām Rhinonyssidae, Dermanyssidae, Gastronyssidae, Lemurnyssidae, Pneumocoptidae apdzīvo grauzēju, sikspārņu, putnu, primātu un citu dzīvnieku deguna dobumus, acu ābolus, plaušas, kuņģi. Šīs ērces barojas ar savu saimniekorganismu limfu, taukainiem audu izdalījumiem, audu šķidrumu un atsevišķos gadījumos ar asinīm. Pyroglyphidae, Glycyphagidae, Dermatophagoides putekļu ērces barojas ar cilvēka un dzīvnieku atmirušajiem audiem, sēnēm, baktērijām un augu putekšņiem. Tās uzturas galvenokārt paklājos, matračos, spilvenos, aizkaros, kur norit viss to dzīves cikls. Ieelpotas ērces vai to vielu maiņas galaprodukti var izraisīt astmu, rinītu, dermatītu.

Daļa ērču ir augēdājas un plaši izplatītas uz savvaļas un lauksaimniecības augiem. Augēdājas ir Eriophyidae, Tetranychidae, Penthaleidae, Tarsonemidae, Tenuipalpidae, Tuckerellidae un citu dzimtu ērces. Tās pārsvarā ir sīkas (85–800 µm garas), zaļos, dzeltenos, brūnos, baltos toņos, kas ļauj tām labi paslēpties no ienaidniekiem starp augiem un uz tiem esošajiem bojājumiem. Plaši izplatītas augēdājas ir parastās tīklērces Tetranychus urticae un augļkoku sarkanās tīklērces Panonychus ulmi.

Ērces sastopamas arī noliktavās uz pārtikas produktiem: Acaridae, Thiroglyphidae dzimtu ērces. Tyrophagus putrescentiae izplatīta visā pasaulē un sastopama uz dažādiem pārtikas produktiem, augu, dzīvnieku atliekām, sēnēm un citur. Cilvēkiem iespējamas alerģiskas reakcijas uz to izdalītajiem vielmaiņas galaproduktiem, kas var izraisīt ekzēmas, dermatītus, elpošanas ceļu slimības. Tās pārnēsā arī toksisku sēņu sporas, piesārņojot pārtikas produktus. Ērču darbība pārtikas glabātuvēs pazemina graudaugu dīgtspēju, pasliktina sanitāros apstākļus, pazemina produktu kvalitāti.

Ērcēm raksturīgas izcilas pielāgošanās spējas. Tās ir sastopamas jebkurā dzīvotnē: augsnē, uz augiem, uz dzīvniekiem, alās, tuksnešos, ūdenī (saldūdeņos, jūrās), karstos avotos. Vislielākā ērču daudzveidība ir tropiskajos un subtropiskajos reģionos. Ērces sastopamas visos kontinentos, ieskaitot Antarktīdu, kur atrastas 50 sauszemes sugas. Ērces atrastas arī 5 000 m augstumā Everestā un 5 200 m dziļumā Klusajā okeānā. Vairums ērču brīvi pārvietojas, neveidojot sev patvērumu (ligzdas un citus). Līdzīgi kā daudzi sīki organismi, dažas ērču sugas ir atrastas brīvi pārvietojamies ar gaisa masām augšējos atmosfēras slāņos. Mūsdienās ir zināmas aptuveni 60 000 ērču sugu. Pēc zinātnieku aplēsēm, vēl ap 0,5–1 miljonu jaunu sugu varētu atklāt un aprakstīt nākotnē. Ērču vislielākā daudzveidība sastopama augsnē un lapu nobirās, kur dzīvojuši to priekšteči. No visiem augsnes dzīvniekiem lielākais skaits un daudzveidība pieder tieši ērcēm. Saujā augsnes var atrast vairākus desmitus ērču sugu. Ērces ir brīvi dzīvojošas vai parazītiskas: daļēji vai pilnībā saistītas ar saimniekorganismu. Ērces parazitē uz visiem dzīvajiem organismiem, kas lielāki par tām. Visvairāk parazītisko ērču sastopamas zīdītājiem un putniem.

Ērcēm ir būtiska ekoloģiska (veicina vielu apriti dabā) un epidemioloģiska (sūc asinis, pārnēsā slimības) nozīme.

Ir ļoti maz informācijas par ērču dzīves vidi, bioloģiju un lomu ekosistēmās. Izdalīt atsevišķas ērču sugas kā aizsargājamas ir sarežģīti. Iespējams izdalīt aizsargājamus biotopus vai mikrobiotopus, kur kopā ar citām retām un aizsargājamām sugām kompleksā dzīvo arī noteiktas ērču sugas, kas raksturīgas tikai šim konkrētajam biotopam.

Indīgu ērču sugu nav. Tomēr zinātnieki ir izpētījuši, ka, tieši pateicoties noteiktu bruņērču sugu lietošanai barībā, Centrālamerikas vardes (piemēram, dendrobati jeb bultindes vardes (Dendrobates)) ir indīgas. Tās savā organismā veido attiecīgās indes no alkaloīdiem, kas atrodami apēstajās ērcēs.