Vairumam Sarcoptiformes ērču sugu ir akaroīdais ķermeņa iedalījums proterosomā un histerosomā. Parazītiskajām formām, kuru ķermenim ir raksturīga spēja nepieciešamības gadījumā izstiepties, proterosoma un histerosoma ir saplūdušas. Daļa bruņērču Oribatida spēj ievilkt gnatosomu un kājas histerosomas padziļinājumā. Propodosomālais vairodziņš no ārpuses nosedz šo padziļinājumu. Apakškārtas Acaridia ērcēm gnatosoma parasti labi redzama no virspuses, retāk tā ir ievilkta kamerostomā. Oribatida ērcēm gnatosoma parasti atrodas kamerostomā un no virspuses nav redzama. Daļai bruņērču propodosoma ir nekustīgi saistīta ar histerosomu (Aptyctima), citām tās saistītas kustīgi (Ptyctima). Sarcoptiformes ērcēm uz proterosomas atrodas trihobotrijas (sajūtu matiņi), kas uztver gaisa svārstības un substrāta vibrācijas. Trihobotrijas veido dažādas formas un izmēra matiņi, kuru pamats atrodas botrīdijā. Trihobotrijas nav raksturīgas Acaridia apakškārtas ērcēm, izņemot salīdzinoši reti sastopamo tropisko ērču dzimtu Pediculochelidae. Ar dažiem izņēmumiem Sarcoptiformes ērcēm uz ķermeņa muguras puses matiņi izvietoti rindās pa 2–6, atbilstoši primārajai ķermeņa segmentācijai. Fransuā Granžāns (François Grandjean) pētīja ērču matiņu struktūru un konstatēja, ka Sarcoptiformes ērcēm, tāpat kā Trombidiformes ērcēm, ķermeņa matiņu hitīns ir optiski aktīvs (aktinohitīns), un apvienoja tās vienā grupā Actinochitinosi. Sarcoptiformes ērcēm acis nav attīstītas, tomēr daļai sugu zem ķermeņa apvalkiem atrodami gaismas jutīgu šūnu sakopojumi. Gaismu un tumsu atšķir visas ērces. Daļai Sarcoptiformes ērču stigmas nav attīstītas. Daļai sugu ir trahejas, kuras atveras caur porām vai tā sauktajiem porainajiem laukiem. Šādas trahejas parasti ir nelielas. Acaridia ērcēm nav atsevišķas elpošanas sistēmas. Oribatida ērcēm ir attīstīta traheju sistēma, kas atveras caur stigmām un porainajiem laukiem daudzās vietās uz ērces ķermeņa virsmas. Dažas bruņērču sugas ir zaudējušas stigmas un traheju sistēmas. F. Granžāns jau 1934. gadā devis sīku Oribatida ērču elpošanas sistēmas aprakstu. Daļai sugu nav pseidostigmatisko orgānu. Sarcoptiformes ērcēm vēdera pusē zem ķermeņa apvalkiem kāju koksas parasti ir saaugušas ar ķermeni, tā veidojot apodēmas. Atsevišķu grupu bruņērcēm Oribatida, piemēram, Palaeacaridae, šāda parādība nav sastopama. Vairumam Sarcoptiformes ērču sugu ir pāris tauku dziedzeru, kas izdala taukainu dzeltenu vai tumši brūnu šķidrumu.
Sarcoptiformes ērcēm pedipalpas ir saglabājušas salīdzinoši nemainīgu struktūru. Tās ir vienkāršas, ar vienu līdz pieciem segmentiem. Atšķirībā no Trombidiformes ērcēm, Sarcoptiformes heliceras ir grauzējtipa ar spēcīgām, izteiktām spīlēm, kas pielāgotas cietas barības satveršanai. Parazītiskajām Sarcoptiformes sugām un grupām, kas barojas ar augu parenhīmu vai izsūc sēņu hifu šķidrumu, heliceras ir specializējušās un modificētas. Sarcoptiformes ērcēm ir sarkoptoīdais gremošanas veids. Tām parasti labi izteikti visi gremošanas trakta nodalījumi: rīkle, barības vads, kuņģis, tievās zarnas, resnās zarnas un taisnā zarna. Kuņģis ir lielāks nekā tā aizmugurē esošie aklie piedēkļi. Izvadsistēmas lomu pilda pāris mazu ekskretoro trubiņu. Bruņērcēm ir konstatēti koksālie dziedzeri. Koksālais dziedzeris sastāv no centrālā maisiņa (sacculus), novadkanāla–labirinta, rezervuāra un izvadkanāla ar ārējo atveri. Koksālā dziedzera dziedzerainā daļa cēlusies no mezodermālā aizmetņa. Daudzām sugām ir anālie piesūcekņi.
Sarcoptiformes ērču mātītēm izšķir vienu olnīcu vai olnīcu pāri, olvadus, dzemdi, sēklas uztvērēju, reizēm arī maksti. Dažām bruņērču mātītēm ir dējeklis, tomēr parasti olas dēj caur dzimumatveri bez dējekļa palīdzības. Tēviņiem izšķir vienu sēklinieku vai sēklinieku pāri, sēklvadu, sēklas izvadkanālu un kopulācijas orgānu. To heliceras nepārveidojas spermatoforu pārnešanai. Sarcoptiformes ērču attīstības ciklā izšķir sešas attīstības stadijas: ola, kāpurs, protonimfa, deitonimfa, tritonimfa un pieaugusi ērce (imago). Daļai sugu nimfas nav līdzīgas pieaugušajiem īpatņiem.
Sarcoptiformes ērces ir no 0,15 līdz 5 mm lielas. Sastopamas dažādās dzīvotnēs; ir gan brīvi dzīvojošas, gan parazītiskas sugas. Sarcoptiformes ir dominējošās ērces augsnes un zemsedzes ekosistēmās, kur barojas ar sēnēm, mikroorganismiem, atmirušām organiskajām atliekām, sīkiem bezmugurkaulniekiem (nematodēm, gauskājiem). Oribatida ērcēm ķermeni klāj hitinizētas bruņas, kas būtiski veicina to izdzīvošanas un izplatīšanās iespējas. Brīvi dzīvojošajām Acaridia ērcēm, piemēram, Tyroglyphoidea, ir īpaša deitonimfu stadija – hipops. Šīs attīstības stadijas ērces ir īpaši pielāgojušās izdzīvošanai nelabvēlīgos vides apstākļos. Pat izejot cauri lielo dzīvnieku gremošanas traktam, tās saglabājas neskartas un dzīvotspējīgas. Ērču sugām pārejot no brīvi dzīvojoša dzīvesveida un pielāgojoties parazītiskam dzīvesveidam, šī attīstības stadija neveidojas. Tas vērojams, piemēram, spalvu ērcēm Analgesoidea, kašķa ērcēm Sarcoptoidea un vilnas ērcēm Listrophoroidea.
Daļa Sarcoptiformes ērču ir saistītas ar mugurkaulniekiem un bezmugurkaulniekiem. Tās dzīvo mugurkaulnieku ligzdās un alās. Tropiskās indīgās vardes par indes klātbūtni savā organismā var pateikties dažu bruņērču Oribatida ērču sugu izmantošanai barībā. Šīs ērces satur noteiktus alkaloīdus, no kuriem varžu organismā veidojas inde. Ja šādas vardes barībā neizmanto attiecīgās sugas Oribatida ērces, tām inde neveidojas.
Latvijā līdz šim konstatētas aptuveni 200 Sarcoptiformes ērču sugas.