Terminu “kriminālistika” 1898. gadā ieviesa austriešu jurists, tiesu izmeklētājs Hanss Gross (Hans Gross).
Vēsturiski izveidojies, ka jēdziens “kriminālistika” izpaužas četros līmeņos (nozīmēs). Pirmajā zināšanu līmenī šis jēdziens tiek lietots t. s. ikdienas izpratnē. Šī izpratne galvenokārt veidojusies cilvēkiem, kam nav speciālas izglītības un kas profesionāli nav saistīti ar noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas problēmām. Otrajā nozīmē jēdziens izpaužas tā, kā to savos darbos attēlojuši dažādu mākslas žanru (detektīvliteratūra, dažkārt bijušo tiesībaizsardzības institūciju darbinieku memuāri, detektīvkino, video u. tml.) pārstāvji. Šādu darbu sižetu pamatā parasti ir tiesībsargājošo institūciju vai privātdetektīvu un noziedznieku pretstatījums kā labā cīņa pret ļauno. Trešais zināšanu līmenis par kriminālistiku balstās uz informāciju, kas ietverta zinātniski populāros izdevumos. Šo zināšanu īpatnība ir to vienkāršotais zinātniskais raksturs un terminoloģija, to uzskatāmība. Galvenais šāda veida zinātniski populāro izdevumu mērķis ir popularizēt zinātnisku zināšanu lietošanu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanā, veicināt sabiedrībā uzticēšanos rezultātiem, kas iegūti, izmantojot kriminālistikas metodes un līdzekļus. Ceturtajā – zinātnes līmenī, jēdziens “kriminālistika” ir noteiktā veidā loģiski sakārtota zinātnisku atzinumu sistēma, kurā zinātniski aprakstīts un izskaidrots noziedzīga nodarījuma izmeklēšanas process – kriminālistikas zinātne.