Ērču dzīves cikli ir daudzveidīgi, raksturīgi noteiktām grupām un sugām. Ērču embrionālā attīstība ir maz izpētīta. Pamatojoties uz pieejamo informāciju, pirmatnējās citoplazmatiskās masas dalīšanās nenotiek. Izņēmums ir Pygmephoridae un Tetranychidae dzimtu ērces. Kodola dalīšanās notiek citoplazmā; tad seko citoplazmas augšana. Kodoli turpina dalīties, un izveidojas blastoderma, kurā atrodas olas dzeltenums. Daži blastodermas kodoli ieiet dzeltenumā, sašķidrina to, un tas kļūst pieejams augošajai blastodermai. Dzeltenuma sašķidrināšanās dod signālu embrionālā apvidus attīstībai. No tā veidojas gnatosomas un idiosomas ekstremitātes.
Vairumam ērču sugu raksturīga olu dēšana. Parasti apaļas, ovālas, iegarenas vai plakanas olas iziet cauri dzimumatverei un nokrīt atsevišķi pa vienai vai paciņās. Dēšanas laikā olas ir elastīgas, kas pasargā tās no bojājumiem. Olu virsma var būt gluda, ornamentēta vai skulpturēta. Bdella un Spnibdella (Actinedida, Bdellidae) ērces var izveidot aizsargājošu smalka pavediena kokonu ap katru olu. Panonychus ulmi (Actinedida, Tetranychidae) ērcēm nobriedis embrijs uztver olas apvalku olnīcās, pirms nokļūst dējeklī. Pirms izdēšanas olas var tikt pārklātas ar ūdensnecaurlaidīgu vaska kārtu vai plānu tauku kārtu. Augēdājas ērces brīvi izdēj olas uz augu daļām. Bieži vien šādas olas iznīcina plēsēji. Augēdājas ērces to kompensē ar augstu auglību un vairākām paaudzēm sezonas laikā. Daudzām Oribatida un Actinedida ērcēm ir dējeklis, kas atbrīvo olu tikai tad, kad augsnē atrasta izdēšanai atbilstoša vieta. Pergamasus quisquiliarum (mezostigmātu ērces, Parasitidae) mātītes olas piestiprina pie augu saknēm, kur izšķīlušies kāpuri ātrāk atrod augsnes faunas pārstāvjus barībai. Cheyletus (Actinedida, Cheyletidae) ģints mātītes olas dēj paslēptuvēs, kuras apsargā, un citām sugas ērcēm vai posmkājiem tās neļauj šai vietai tuvoties. Tajā pašā laikā mātīte kāpurus var apēst, ja tie pēc izšķilšanās savlaicīgi nedodas projām. Daudzas tīklērces (Actinedida, Tetranychidae) olas izdēj uz saimniekaugiem zīdveida tīklā, kas pasargā tās no plēsējiem un nodrošina nemainīgu mitruma daudzumu. Dažām Actinedida ērcēm raksturīga fizogastrija, kad ērces ķermenis ievērojami palielina apmērus briestošo olu dēļ. Dažām Acaridida un Oribatida sugām olas attīstās mātītes ķermenī. Kad tā iet bojā, pēcnācēji barojas ar mātītes audiem. Augēdājām, parazītiskajām un citām ērču grupām, kuru barības bāze ir ilgstoši pieejama, gadā ir vairākas paaudzes. Tikai viena paaudze gadā ir raksturīga augsnē, zemsedzē un ūdenī dzīvojošām ērcēm un kukaiņu parazītiem. Attīstība no olas līdz imago var notikt 4–5 dienās, tomēr parasti tās ir vairākas nedēļas vai mēneši. Kašķa ērce Sarcoptes scabiei (Acaridida, Sarcoptidae) dzīves ciklu iziet desmit dienās. Dzimtas Macrochelidae (mezostigmātu) ērcēm no olas līdz imago stadijai nepieciešamas 60 stundas. Oribatida un Actinedida ērču dzīves cikls ir periods no pieciem mēnešiem līdz vienam gadam. Dermacentor andersoni (ganību ērces, Ixodidae) ērces bieži pārziemo nimfas stadijā, un to pilnai attīstībai nepieciešami gandrīz divi gadi. Ixodes (ganību ērces, Ixodidae) ģints ērču attīstība vēsākā klimatā norit 4–5 gadus. Ērču attīstību būtiski ietekmē apkārtējās vides temperatūra, mitrums un barības pieejamība. Arī ērču dzīves ilgums ir atšķirīgs. Tyrophagus (Acaridida, Acaridae) ģints ērces dzīvo mazāk par mēnesi, bet ganību ērces var dzīvot vairākus gadus.
Pēc izšķilšanās no olas ērcēm ir šādas attīstības stadijas: pirmskāpurs, kāpurs, protonimfa, deitonimfa, tritonimfa un imago. Katru nākamo attīstības stadiju ērces sasniedz pēc novilkšanās (vecā apvalka nomaiņas).