Ērču elpošanas sistēmas uzbūve ir ērču sistemātiskā iedalījuma pamatā. Būtiska nozīme ir dažādu elpošanas orgānu pazīmēm un atrašanās vietai. Ērcēm trahejas sadalās sīkākās traheolās, kas caurvij visus audus. Oglekļa dioksīda un skābekļa apmaiņa ērcēm notiek dažādos veidos. Primitīvākajām ērčveida ērcēm, Endeostigmata, daļai Oribatida un Prostigmata ērču elpošana notiek caur mīkstu kutikulu. Citām grupām ir raksturīgas zarotas traheju sistēmas, kas atveras uz āru ar stigmām (stigmata). Stigmas var būt saistītas ar atriumu (atrium), no kura atvirzās traheju stumbrs. Stigmu klātbūtne vai to iztrūkums un novietojums uz ērces ķermeņa ir būtiskas diagnostiskas pazīmes. Piemēram, stigmu atrašanās idiosomas vidusdaļā norāda uz parazītveida ērču nimfu vai imago attīstības stadijām. Stigmu atrašanās pie heliceru pamatnes raksturīga Prostigmata ērcēm. Māņzirnekļveida ērcēm ir vairāki stigmu pāri, kas atrodas ķermeņa sānos vai mugurpusē. Stigmas parasti ir saistītas ar hitinizētām cauruļveida peritrēmām (peritremes) vai elpvadiem, kas saistīti ar vienkāršu traheju sistēmu. Mezostigmātu un Holothyrida kārtas ērcēm peritrēmas ir taisnas un stiepjas no stigmām uz ķermeņa priekšgalu vai aizmuguri. Ganību ērču kārtas ērcēm peritrēmas spirāles veidā apņem spraugveida stigmas. Peritrēmas var būt izklātas ar speciālām struktūrām, kas pasargā tās no aizsērēšanas ar substrāta daļiņām vai citiem netīrumiem. Tās saglabā gaisa slāni plastronās elpošanas gadījumā, kad ērces atrodas ūdenī vai dziļi augsnē ar skābekli nabadzīgos apstākļos. Šāda elpošana ir nepieciešama daudzām zemūdens sugām, piemēram, Platyseius italicus (mezostigmātu ērces, Aceosejiadae). Plūdmaiņas zonā dzīvojošās ērces ir pielāgojušās periodiskai, ilgstošai plastronajai elpošanai.

Oribatida ērču traheju vadi bieži vien atveras uz āru ar neskaidri saskatāmām stigmām, kas var atrasties dažādās ķermeņa vietās. Ganību ērču kārtai ir īpašas smalkas poras (aeropyles), kas ir savienotas ar atriumu un pilda peritrēmu funkcijas. Argasidae ērcēm šādu poru nav, bet ir ostiju (ostium) komplekss, kas atveras tieši atriuma dobumā.

Formām ar mīkstiem, nehitinizētiem ķermeņa apvalkiem elpošana notiek caur kutikulu, bet, attīstoties sklerotizētākiem ķermeņa apvalkiem, veidojas traheju sistēmas. Trahejas var būt attīstījušās no porainā apvidus (area porosae), kas pārvietojies dziļāk organismā. Lielākoties stigmas ir saistītas ar labi attīstītu traheju sistēmu. Izņēmums ir Trombiculidae ērces (Prostigmata) un dažas ūdens ērces Hydrachnidae, kurām traheju vispār nav vai tās veido neatkarīgu zemkutikulas tīklojumu, kas kalpo noteiktiem orgāniem. Stigmas var nebūt pārstāvētas, bet tas nenozīmē, ka nav pārstāvētas arī trahejas. Sugai Gohieria fusca (Glycyphagidae) ir pāra trahejām līdzīgas struktūras, kas atveras pie ģenitālijām. Citām Glycyphagidae ērcēm līdzīgas struktūras atveras anālajā apvidū. Daļai Prostigmata un Oribatida ērču ir ģenitālās trahejas, kuras, iespējams, ir atliekas no kādreizējas, labāk attīstītas elpošanas sistēmas. Sarcoptiformes ērcēm atkarībā no ķermeņa sklerotizācijas pakāpes trahejas veidojas no dažādām šūnām pie kāju pamatnes, gnatosomas šuves vai ģenitālā aparāta. Prostigmata ērču peritrēmas veido traheju stumbra sākumu. Dažām parazītveida ērcēm stigmas veidojas no aizmugurējiem ģenitālā segmenta lirveida orgāniem, bet peritrēmas – no kāpuru šuves. Bdellidae ērcēm bez parastās traheju sistēmas attīstījušās arī ģenitālās trahejas. 

Pētot Prostigmata ērces, zinātnieki secinājuši, ka urstigmām (urstigmata) un dzimumpapillām (genital papillae) ir elpošanas funkcijas. Homocaligidae dzimtas ērcēm (Raphignathoidea), kas apdzīvo ūdens vai mitrus biotopus, ir iekšēju maisiņu pāris mātītēm vai divi pāri iekšēju trubiņu tēviņiem, ko izmanto elpošanai. Daļai Oribatida ērču uz ķermeņa virsmas ir plaši poru kanālu apgabali, kuriem ir elpošanas virsmu funkcijas. Dažu ērču sugu tēviņiem nav elpošanas sistēmas.