Pirmā fosilo māņzirnekļveida ērču suga, Paracarus pristinus, atrasta Baltijas dzintarā no eocēna un Birmas dzintarā – no vēlā krīta perioda. Džeisons Danlops (Jason Dunlop) uzskata, ka māņzirnekļveida ērces varētu būt pieskaitāmas fosilo zirnekļveidīgo grupai Phalangiotarbida no karbona perioda. Informācijas par šo ērču izcelšanos ir salīdzinoši maz, un tā ir pretrunīga. Iespējams, māņzirnekļveida ērces (=Notostigmata) ir tuvu radniecīgas primitīvajiem māņzirnekļiem Opiliones. Tā uzskatāma par primitīvāko ērču virskārtu, jo ir saglabājušās priekšteču pazīmes, piemēram, sešas acis, pedipalpas ar ambulakrālajiem nadziņiem, segmentēta vēdera daļa. Māņzirnekļveida ērces varētu būt parazītveida ērču māsas grupa vai starpposms starp ērčveida ērcēm un parazītveida ērcēm. Māņzirnekļveida ērces izmanto cietu barību (līdzīgi kā ērčveida ērces), tomēr citas pazīmes tās pietuvina Parasitiformes ērcēm. Daži zinātnieki uzskata, ka Holothyrida un māņzirnekļveida ērces ir tuvu radniecīgas grupas, jo tām ir kopīgas pazīmes. Senāk abas apvienoja vienā grupā Onychopalpida. Pašreiz daži tās pieskaita pie māņzirnekļiem Opiliones.
māņzirnekļveida ērces
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Māņzirnekļveida ērces ir 1–3 mm lielas ērces ar ovālu ķermeni un garām kājām. Pēc izskata tās atgādina māņzirnekļus Opiliones. Ķermeni klāj mīksti, ādaini apvalki, kuros atrodas rievas un liels skaits poru. Ķermenis, atšķirībā no citiem zirnekļveidīgajiem, nav skleritozēts un segmentēts. Tas ir pelēkā, violetā, brūnā vai zilganā krāsā. Ķermeni iedala gnatosomā un opistosomā. Opistosomas muguras daļas sānos atveras četri pāri stigmu (traheju sistēma). Gnatosomas sānos atrodas pa diviem vai trim vienkāršu acu pāriem. Pedipalpām ir reducēti ambulakrālie nadziņi. Heliceras ir vienkāršas. Dzimumorgāni atrodas trešā kāju pāra koksu līmenī. Tēviņi spermatoforus (spermas paciņas) ar helicerām vai kājām ievieto mātītes dzimumatverē. Mātīte dēj olas zemsedzē vai augsnē. No olas izšķiļas kāpurs. Tam vairākkārt jānomaina ķermeņa apvalks, līdz ir sasniegta pieauguša īpatņa stadija. Māņzirnekļveida ērču vairošanās bioloģija nav zināma.
Māņzirnekļveida ērces ir brīvi dzīvojošas sauszemes plēsīgas vai visēdājas ērces. Tās barojas ar sīkiem posmkājiem, putekšņiem un sēnēm. Apdzīvo visus kontinentus, izņemot Antarktīdu: Ameriku, Centrālāziju, Āfriku, Vidusjūras reģionu, Austrāliju. Sastopamas salīdzinoši reti, galvenokārt tropos un subtropos. Labprāt izvēlas ēnainus, daļēji sausus vides apstākļus, apdzīvo augsni. Diennakts gaišajā laikā slēpjas augsnes spraugās un zem akmeņiem.
Latvijā šīs virskārtas ērces nav sastopamas.
Māņzirnekļveida ērces ir mazākā ērču virskārta, kurā ietilpst viena dzimta Opilioacaridae, un pašreiz ir aprakstītas vairāk nekā 20 sugas. Zināms, ka vēl 16 sugu atrodas aprakstīšanas procesā. Šobrīd Opilioacaridae izdala šādas ģintis: Adenacarus, Caribeacarus, Indiacarus, Neoacarus, Opilioacarus, Panchaetes, Paracarus, Phalangioacarus, Salfacarus, Siamacarus, Vanderhammenacarus.
Saimnieciskā nozīme nav zināma.