Nosaukuma izcelsme
Latīņu valodā solifugae nozīmē ‘tie, kas bēg no saules’.
Āfrikā solpugas sauc arī par bārddziņiem (beard cutters), jo pastāv ticējums, ka solpugas nogriež cilvēku un dzīvnieku matus un spalvas, lai veidotu savas ligzdas.
solpugas
solpugu apakšklase (subclassis Solifugae) pieder pie zirnekļveidīgo klases (classis Arachnida), helicerātu apakštipa (subphylum Chelicerata), posmkāju tipa (phylum Arthropoda), dzīvnieku valsts (regnum Animalia)
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Solpugu izcelšanās un evolūcija
Ir zināms neliels skaits solpugu fosiliju. Polijā ir atrastas 330 miljonus gadu vecas nogulas no akmeņogļu perioda ar zirnekļveidīgo fosilijām, kas pēc dažām pazīmēm līdzinās solpugām. Droši atpazīstama ir solpugu fosilija, suga Prosolpuga carbonaria, kas atrasta 305 miljonus gadu vecās nogulās Ilinoisas pavalstī, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Nākamās vecākās solpugu fosilijas atrastas 115 miljonus gadu vecās nogulās no krīta perioda Brazīlijā. Šīs sugas (Cratosolpuga wunderlichi) labi saglabājušās fosilijas atklātas arī cituviet, un to pašreiz pieskaita dzimtai Ceromidae. Šīs dzimtas pārstāvji mūsdienās sastopami tikai Dienvidāfrikā. Suga Palaeoblossia groehni atrasta 40–50 miljonus gadu vecā Baltijas dzintarā. Tā ir labi saglabājusies paleocēna fosilija. Atradums liecina, ka šajā laikā solpugas bijušas sastopamas arī Ziemeļeiropā – tālu ārpus mūsdienu solpugu sastopamības areāla. Mežs, kurā atradies Baltijas dzintars, tajā laikā bijis siltāks, tomēr nav bijis sauss. Jaunākās solpugu fosilijas atrastas Dominikānas Republikā 10–30 miljonus gadu vecā dzintarā.
Solpugu vispārīgs raksturojums
Solpugas ir 1–7 cm garas, neskaitot kājas, un lielākās sugas sasniedz 12–15 cm garumu, ieskaitot kājas. Solpugām izšķir galvkrūtis un vēderu ar 10 segmentiem. Visu ķermeni klāj gari matiņi. Solpugas ir dzeltenā, zeltainā, brūnganā krāsā; ir sugas ar melnām svītrām uz dzeltena fona. Galvkrūtis sedz trīsdaļīgs vairogs. Uz pirmās daļas atrodas acis, heliceras (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu pirmais pāris), pedipalpas (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu otrais pāris) un pirmie divi kāju pāri. Vairoga priekšējā daļā atrodas acis. Dažām solpugu sugām acis ir lielas. Tās var atpazīt formas, kustības, gaismas intensitātes izmaiņas un tiek izmantotas, medījot vai izvairoties no ienaidniekiem. Sānu acis solpugām nav attīstītas. Vairums solpugu sugu zirnekļveidīgo vidū izceļas ar lielām helicerām. Daudzām sugām tās ir garākas par galvkrūtīm vai pat sasniedz 1/3 no visa ķermeņa garuma. Heliceru pirkstiem raksturīgi spēcīgi zobi. Heliceras ir spēcīgas un spēj pārgriezt ādu un nelielu putnu kaulus. Daudzas solpugu sugas kustina heliceras, tā radot grabošu skaņu. Solpugu pedipalpas ir garas, ar pieciem posmiem. Tās izmanto kā sajūtu un kustību orgānus, kā arī pielieto barošanās procesā un cīņās. Pārvietojoties pedipalpas ir paceltas, lai uztvertu vides apstākļu izmaiņas. Pedipalpas galā atrodas liels piesūceknis, ko solpugas izmanto medījuma satveršanai, ūdens pielikšanai pie mutes un kustībām pa gludu virsmu. Solpugu kājām ir septiņi posmi, to I pāra kājas ir īsākas par pārējo pāru kājām. I pāra kājas ir kā pedipalpu papildinājums dažādu vides kairinājumu uztveršanai. Pie pēdējā kāju pāra koksām (gūžām) atrodas īpaši orgāni – malleoli (malleoli), kas klāti ar matiņiem. Tie ir sajūtu orgāni, kas uztver substrāta vibrācijas, un varbūt arī ķīmiski receptori. Solpugas var strauji lēkt un ātri pārvietoties. Lielākais ātrums, ko tās sasniedz, ir 16 km/h. Lai šādu sprinta ātrumu attīstītu, nepieciešama efektīva elpošanas sistēma. Solpugām ir labi attīstīta, sarežģīta traheju sistēma, kas ļauj tieši uzņemt skābekli un izdalīt ogļskābo gāzi. Starp vēdera tergītiem (hitīna plātnes ķermeņa mugurpusē, kas sedz katru segmentu) un sternītiem (hitīna platnes ķermeņa vēdera pusē, kas sedz katru segmentu) atrodas laukumi, ko sedz starpsegmentu membrāna. Tā ļauj ķermenim būt elastīgam un sniedz iespēju uzņemt lielu daudzumu barības. Solpugām nav tīmekļa dziedzeru, un tās neauž tīklu. Solpugām nav astu.
Solpugu tēviņi ir mazāki par mātītēm un ar relatīvi garākām kājām. Solpugām ir tiešā vai netiešā spermas nodošana. Ja ir netieša spermas nodošana, tad tēviņš spermatoforu (paciņas ar sēklas šķidrumu) novieto uz substrāta un pēc tam ar helicerām ievieto to mātītes dzimumatverē. Solpugām dzimumatvere atrodas otrajā segmentā un ir piesegta ar vairodziņu. Mātītes rok alu, kur dēj 50–200 olas. Embrija attīstība sākas jau tad, kad olas vēl atrodas mātītes ķermenī. Drīz pēc olu izdēšanas izšķiļas jaunās solpugas. Solpugām ir pēcembrija stadija, 8–10 nimfu stadijas un imago stadija. Gadā parasti ir viena paaudze. Dažu sugu mātītes sargā olas, pēcembrijus un pirmās stadijas nimfas. Otrās stadijas nimfas kļūst agresīvas, to vidū ir izplatīts kanibālisms. Šajā attīstības stadijā jaunās solpugas pamet ligzdu un uzsāk patstāvīgu vientuļnieku dzīvi.
Solpugas ir plēsējas vai visēdājas un barojas ar posmkājiem un citiem sīkiem dzīvniekiem. Tās ir agresīvas; ir novērota solpugu barošanās arī ar mazām ķirzakām, čūskām, putniem un grauzējiem. Dažas sugas ir specializējušās uz termītu kā barības objektu izmantošanu. Solpugas medījumu satver ar pedipalpām un ar helicerām to nogalina un sadala. Ar helicerām tās medījumu sasmalcina, tad izmanto gremošanas fermentus un daļēji sagremoto un šķidro medījumu uzsūc.
Solpugu ienaidnieki ir skorpioni, krupji, kukaiņēdāji un sikspārņi.
Solpugu sistemātika
Mūsdienās ir zināmas 1140 solpugu apakšklases (Sundevall, 1833) sugas no 147 ģintīm. Līdz šim solpugām nav izdalītu kārtu vai virsdzimtu. To filoģenēze nav pētīta un ir neskaidra.
- dzimta Ammotrechidae (Roewer, 1934)
- dzimta Ceromidae (Roewer, 1933)
- dzimta Daesiidae (Kraepelin, 1899)
- dzimta Ereobatidae (Kraepelin, 1901)
- dzimta Galeodidae (Sundevall, 1833)
- dzimta Gylippidae (Roewer, 1933)
- dzimta Hexisopodidae (Pocock, 1897)
- dzimta Karschiidae (Kraepelin, 1899)
- dzimta Melanoblossiidae (Roewer, 1933)
- dzimta Mummuciidae (Roewer, 1934)
- dzimta Rhagodidae (Pocock, 1897)
- dzimta Solpugidae (Leach, 1815)
- dzimta Protosolpugidae (Petrunkevitch, 1953; piecas ģintis, izmirušas)
Sniegti dzimtu un ģinšu latīniskie nosaukumi. Atklājēju vārdi un atklāšanas gads ievietoti iekavās. Latīņu valodas nosaukumi, kā arī atklājēju vārdi (atšķirībā no starptautiski pieņemtās pieraksta sistēmas bioloģijā, bet saskaņā ar latviešu valodas pieraksta noteikumiem) ir slīpināti.
Solpugu sastopamība
Solpugas var uzskatīt par tuksnešu indikatoriem. Tās ir plaši sastopamas pustuksnešos un krūmājos, dažas sugas dzīvo pļavās un mežos. Pārsvarā tās apdzīvo sausus un karstus apgabalus visā pasaulē, nav sastopamas tikai Antarktīdā un Austrālijā. Solpugas īpaši aktīvas ir naktī un krēslas stundās. Tāpat kā citus posmkājus, tās piesaista gaisma. Ir sastopamas dažas sugas, kuras ir aktīvas arī diennakts gaišajā laikā un no saules nevairās. Solpugas ir īpaši izturīgas augstas gaisa temperatūras apstākļos. Tās spēj izdzīvot pat līdz +49°C temperatūrā, kur relatīvais gaisa mitrums ir 10 %. Tuksnešainos apgabalos solpugu vienīgais ūdens avots ir to medījuma ķermeņa šķidrums. Daudzu sugu solpugas rok alas, kurās var pavadīt līdz pat deviņiem mēnešiem nelabvēlīgos laika apstākļos. Uzturēšanās laiku alās ietekmē, piemēram, lietus perioda ilgums. Solpugu bioģeogrāfija ir nepilnīgi izpētīta.
Latvijā solpugas nav sastopamas.
Solpugu nozīme
Solpugu izskata un straujo kustību dēļ tās ir radījušas cilvēkos bailes un tiek uzskatītas par bīstamām, asinskārām. Solpugas spējot skriet tikpat ātri kā cilvēks un bieži tiek vainotas dzīvnieku un cilvēku ievainojumos vai pat nāvē. Tomēr tie ir tikai izdomājumi. Solpugas neēd lielus dzīvniekus un nebarojas ar guļošiem cilvēkiem. Nevienai solpugu sugai nav konstatēti indes dziedzeri un dzeloņi. Ar lielajām helicerām solpugas var sāpīgi iekniebt, caurdurt ādu, bet tas nerada nopietnas sekas. Šādu pārpratumu pamatā daļēji ir fakts, ka solpugas bieži tiek jauktas ar zirnekļiem, – gan izskata, gan nosaukuma dēļ.