Sugu izplatības telpiskā raksta pētniecība ietver gan sugu dzīvotņu apsekošanu un kartēšanu, gan to sastopamības novērtējumu un sugu areāla (izplatības telpas, kurā suga sastopama un spēj vairoties) noskaidrošanu. Bioģeogrāfija ir interpretatīva zinātne, kurā eksperimentu izmanto reti pētījuma mēroga un laika skalas dēļ. Datu ievākšana notiek ilgā laika periodā un plašā ģeogrāfiskā telpā. Tajā iesaistīts liels pētnieku skaits no dažādām nozarēm; bieži jāpaļaujas uz iepriekšējos gadu desmitos un simtos ievākto un aprakstīto sugu atradņu informāciju.

Bioģeogrāfija integrē ģeogrāfijas un bioloģijas pētījumus. Bioģeogrāfisko procesu izpētē tiek ņemti vērā ģeogrāfijas un bioloģijas apakšnozarēs pētītie faktori/procesi (piemēram, plātņu tektonikas procesi, organismu pielāgošanās, izplatīšanās veidi un spēja, starpsugu konkurence, ekoloģiskā sukcesija, globālās pārmaiņas). Nozīmīgākās apakšnozares, kuru datus un teorijas izmanto bioģeogrāfija, ir ģeoloģija, paleontoloģija, evolūcija, klimatoloģija, ekoloģija, taksonomija.

Atkarībā no izpētes objekta bioģeogrāfiju iedala augu ģeogrāfijā jeb fitoģeogrāfijā (sin. ģeobotānika) un dzīvnieku ģeogrāfijā jeb zooģeogrāfijā. Atkarībā no izpētes fokusa un laika skalas bioģeogrāfiju iedala ekoloģiskajā bioģeogrāfijā un vēsturiskajā bioģeogrāfijā. Ekoloģiskā bioģeogrāfija pēta mūsdienu sugu izplatīšanos un izplatību kā sugu atbildes reakciju uz mūsdienu vides un ģeogrāfisko faktoru un procesu ietekmēm. Vēsturiskā bioģeogrāfija jeb paleobioģeogrāfija rekonstruē taksonu (dzīvo organismu sistemātisko vienību) izcelšanās vēsturi kontekstā ar vietu izcelšanos jeb ģeoloģisko evolūciju un vides faktoru un ģeogrāfisko procesu telplaika (spatio-temporal) mainību. Tā apskata taksonu vēsturiskās izplatības telpisko rakstu un izplatīšanās procesus (izplatīšanās bioģeogrāfija (dispersal biogeography)), un vikariances procesus – ģeogrāfiski izolētu biotu (dzīvo organismu kopumu noteiktā reģionā vai laika periodā) veidošanos (vikariances bioģeogrāfija (vicariance biogeography)). Areogrāfija (saukta arī par horoloģiju) jeb areālu mācība pēta un klasificē sugu areālus un skaidro to veidošanās likumsakarības.

Salīdzinoši jaunas apakšnozares ir dinamiskā, dabas aizsardzības un lietišķā bioģeogrāfija. Dinamiskā bioģeogrāfija (dynamic biogeography) pēta biotas izplatību un izplatīšanos plašā ģeogrāfiskā telpā un ģeoloģiskā laikā ar mērķi izprast evolūcijas procesus. Arvien nozīmīgāku vietu ieņem dabas aizsardzības bioģeogrāfija (conservation biogeography), saukta arī par lietišķo bioģeogrāfiju (applied biogeography). Tās fokusā ir bioģeogrāfijas teoriju lietišķie risinājumi sugu, sabiedrību un ekosistēmu aizsardzībā. Mazāk pētīta ir okeānu bioģeogrāfija (marine biogeography), kas saistīts gan ar nepietiekami attīstītām vai ļoti dārgām datu ievākšanas tehnikām (it īpaši bentisko organismu ievākšanā un izplatības skaidrošanā), gan ar okeānos dzīvojošo organismu sporādisko izplatību un slēpto dzīves veidu. Apzinoties jūru un okeānu pārizmantošanas problēmas, bioģeogrāfiskie pētījumi mūsdienās gūst jaunu aktualitāti.

Nav novelkama strikta robeža starp bioģeogrāfiju un ekoloģiju. To izpētes objekts ir viens, bet atšķiras izpētes mērogs, skatu punkts un metodes – ekoloģijā tas ir dzīvais organisms lokālā mērogā ar eksperimentālu pieeju tā izpētē, bet bioģeogrāfijā līdzvērtīgi ir ģeogrāfiskie procesi, reģionāls un globāls mērogs, pētījumi ir interpretatīvi un skaidrojoši, reti eksperimentāli. Mēģinājumi nodalīt abas disciplīnas kā nesaistītas rada bīstamību pazaudēt no redzesloka nozīmīgus telpiskus bioloģiskos fenomenus. Abu nozaru robežšķirtnē veidojusies makroekoloģija, kas pēta attiecības starp organismiem un to vidi, statistiski analizējot organismu sastopamību, izplatību un daudzveidību starpdisciplinārā telpā, kas ietver ekoloģiju, bioģeogrāfiju, paleontoloģiju un makroevolūciju. No bioģeogrāfijas attīstījusies ainavu ekoloģija. Impulss ainavu ekoloģijas attīstībai bija salu bioģeogrāfijas teorija un metapopulāciju teorija, kas deva jaunas perspektīvas pētīt ainavas struktūras, it īpaši biotopu fragmentācijas (sadrumstalotības un izolētības) ietekmi uz sugu izdzīvošanu un izplatīšanos.

Bioģeogrāfija ir pamats dzīvības evolūcijas teorijai, ekoloģijai un ainavu ekoloģijai. Bioģeogrāfijas teorijas un zināšanas palīdz izprast, saglabāt un ilgtspējīgi izmantot pasaules bioloģisko daudzveidību. Bioģeogrāfija dod nozīmīgu ieguldījumu cilvēka un vides mijattiecību skaidrošanā un izpratnē, vides aizsardzības un resursu apsaimniekošanas plānošanā. Bioģeogrāfijas fundamentālo pētījumu rezultāti – sugu, ekosistēmu, biomu izplatības un biodaudzveidības telpiskā raksta kartes – ir pamats biodaudzveidības izmantošanas un globālo pārmaiņu ietekmes mazināšanas, un klimata pārmaiņu adaptācijas plānošanā. Bioģeogrāfijas teorijas (salu bioģeogrāfijas teorija, izplatīšanās un vikariances teorijas) kalpo par pamatu aizsargājamo dabas teritoriju tīklu izveidei. Sugu izplatīšanās izpēte ir viens no stūrakmeņiem sekmīgā ekosistēmu ekoloģiskajā atjaunošanā, bet invāziju bioģeogrāfija ir pamats invazīvo sugu ierobežošanā, apsaimniekošanā un to ietekmes mazināšanā.

Nozīmīgākās koncepcijas bioģeogrāfijā ir evolūcija, izmiršana, izplatīšanās, endēmisms, invāzijas, vikariance. Viena no ietekmīgākajām teorijām bioģeogrāfijā un ekoloģijā ir salu bioģeogrāfijas teorija (theory of island biogeography), ko 20. gs. 60. gados izstrādāja amerikāņu ekologi Roberts Makarturs (Robert Helmer MacArthur) un Edvards Vilsons (Edward Osborne Wilson). Tā apraksta sugu skaitu kā dinamisku kopu, kuras lielums un sastāvs mainās atkarībā no sugu imigrācijas un izmiršanas attiecības. Imigrācija atkarīga no salas attāluma no kontinenta jeb sugu avota, bet izmiršana atkarīga no salas lieluma. Uz šīs teorijas pamata amerikāņu ekologs Stīvens Habls (Stephen P. Hubbell) izstrādāja vienoto neitrālo biodaudzveidības un bioģeogrāfijas teoriju (unified neutral theory of biodiversity and biogeography), kas apraksta ne vien sugu skaitu uz salas un kontinentā, bet arī relatīvo sugas daudzumu, sugu skaita-teritorijas platības attiecību un sugu filoģenēzi ekoloģiskā dreifa, gadījuma rakstura izplatīšanās un sugu veidošanās procesu ietekmē. Teorija apvieno divas kontrastējošas, biodaudzveidību skaidrojošas pieejas. Nišas-biokopas pieeja (niche-assembly) apskata biokopas (ekoloģiskās sabiedrības) kā sugu kopumu, kas pastāv līdzsvarā strikti nodalītās nišās limitētu resursu apstākļos. Izplatīšanās-biokopas pieeja (dispersal-assembly) skaidro biokopas kā atvērtas, nepārtraukti mainīgas nelīdzsvara sugu kopas, kuru pastāvēšanu nosaka sugu veidošanās, izplatīšanās, ekoloģiskā dreifa un izmiršanas procesi.

Ekoloģiskās bioģeogrāfijas datu ievākšanas metodes būtiski nav mainījušās gadu simtiem, taču mainījusies metodika un tehniskie līdzekļi. Sugu izplatības skaidrošanai ievāc mūsdienu materiālu (herbāriju, eksikātu un citu dzīvo organismu materiālu) un dokumentē to atradnes, kā arī izmanto fosilijas, subfosilijas, augu un dzīvnieku atliekas, putekšņu un sporu analīzes, dendrohronoloģijas datējumus. Sugu izplatības un izplatīšanās skaidrošanai arvien plašāk izmanto tālizpēti un dažādas tās tehnoloģijas, piemēram, radiolokācijas raidītājus dzīvniekiem vai hiperspektrālos sensorus un LiDAR (Light Detection And Ranging) lāzerskenēšanu. Ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (ĢIS) ļauj digitāli uzglabāt, attēlot un analizēt taksonu un to kopu izplatības datus, dodot iespēju vienlaicīgi darboties ar dažādiem telpiskiem slāņiem. Datu reprezentācijā izmanto kartēšanas metodes – punktu, kvadrātu un horopletu kartes, kā arī taksonu izplatības modelēšanu. Bioģeogrāfisko datu kvantitatīvajā analīzē dominē daudzdimensiju klasifikācijas metodes un ordinācijas metodes. Biokopu, augu sabiedrību un bioģeogrāfisko reģionu klasifikācijā izmanto hierarhisko klāsteru analīzi (cluster analysis) ar modifikācijām, Beijesa statistikas metodes (Bayesian statistics). Ordinācijas metodes palīdz noteikt un raksturot sugu izplatību vides gradientos (piemēram, augsnes mitrums, auglība, reakcija) un izskaidrot biokopu telpiskās struktūras veidošanās un pastāvēšanas likumsakarības. Biežāk izmantotā netiešās ordinācijas (indirect ordination) metode ir nemetriskā daudzdimensiju mērogošana (non-metric multidimensional scaling), bet tiešajā ordinācijā (direct ordination) – kanoniskā atbilstības analīze (canonical correspondence analysis).

Vēsturiskās bioģeogrāfijas pētījumos uzsvars ir uz kvalitatīvām izpētes metodēm un tās pielieto atbilstoši apakšnozarēm. Piemēram, vikariances bioģeogrāfijā ir divi virzieni – kladistiskā bioģeogrāfija un panbioģeogrāfija. Kladistiskās bioģeogrāfijas metožu pamatā ir sugu (taksonu) kladogrammu (sugu evolūcijas izpētei) un areālu kladogrammu (teritoriju filoģenētiskās saistības izpētei) konstruēšana. Izmantotās metodes ir Platnika un Nelsona komponentu analīze (component analysis of Platnik and Nelson), Brūka parsimonijas jeb taupības analīze (Brook’s parsimony analysis), Zandē un Ro savienojamības analīze (Zandee and Roos compatibility analysis) un citas. Filoģenētiskās un kladistikas metodes pieņem, ka kopīga bioģeogrāfiskā vēsture piemīt tiem taksoniem, kuriem līdzīgas filoģenētiskās pazīmes un izplatības raksts. Pēc kladogrammu topoloģiskās informācijas var rekonstruēt taksona izplatīšanās vēsturi, jo taksonu filoģenētiskās attiecības un vietu attiecības ir bioģeogrāfiski informatīvas. Filoģenētiskajā pieejā izstrādāti vairāki modeļi, piemēram, difūzijas, salu, hierarhiskās vikariances un tīklojuma modeļi. Arvien plašāk izmanto filoģeogrāfijas metodi – iekšsugas ģenealoģisko līniju izplatīšanās vēstures izpēti, izmantojot mitohondriju dezoksiribonukleīnskābi (DNS) dzīvniekiem un hloroplastu DNS augiem. Plaši izmanto molekulārās metodes, kuru pamatā ir genotipa DNS vai tās produktu (ribonukleīnskābes (RNS) un proteīnu) struktūru analīze ar DNS hibridizāciju, sekvencēšanu un molekulāro pulksteni. Taksonu vēsturiskās izplatības rekonstrukcijā pieaugoša nozīme ir ekoloģiskās nišas modeļu attīstībai, kombinējot tos ar detālām paleoklimata un paleoģeogrāfiskām kartēm.

Bioģeogrāfijas pirmsākumi saskatāmi jau augu vācēju un mednieku cilšu alu sienu zīmējumos, kas attēlo ēdamo augu un medījamo dzīvnieku izplatību un pārvietošanos. Antīkajā pasaulē sengrieķu zinātnieks un filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) viens no pirmajiem aprakstīja augu un dzīvnieku izplatības iespējamos iemeslus. Kā zinātne bioģeogrāfija veidojās līdz ar pirmajiem mēģinājumiem klasificēt dzīvos organismus (taksonomiju un sistemātiku). Zviedru botāniķa Kārļa Linneja (Carolus Linnaeus) 1753. gadā izstrādātā binārā nomenklatūra bija pamats bioģeogrāfijas attīstībai. Īpaši nozīmīgi bija Eiropas jūrasbraucēju lielie ģeogrāfiskie atklājumi 15.–18. gs. Ievērojamākie 18. gs. dabas pētnieki, kuri ceļojumos aprakstīja simtiem jaunu sugu, ievāca kolekcijas un lika pamatus bioģeogrāfiskajai rajonēšanai, bija franču naturālists Žoržs Leklerks (Georges-Louis Leclerc, Comte de Buffon), angļu naturālists un botāniķis Džozefs Benkss (Joseph Banks), angļu izcelsmes vācu botāniķis, ornitologs, zoologs Johans Forsters (Johann Reinhold Forster). 18. gs. bioģeogrāfija bija izveidojusies par aprakstošu zinātni, kuras uzdevums bija raksturot biotas izplatību, veikt bioģeogrāfisko rajonēšanu un skaidrot šo reģionu izcelsmi. Par augu ģeogrāfijas pamatlicējiem uzskata J. R. Fosteru, vācu botāniķi un taksonomistu Karlu Vildenovu (Karl Ludwig Willdenow) un viņa skolēnu Aleksandru fon Humboltu (Alexander von Humboldt).

19. gs. notika vairāki nozīmīgi atklājumi: franču botāniķis Ādofs Broņjārs (Adolphe-Theodore Brongniart) un angļu ģeologs Čārlzs Laiels (Charles Lyell) sāka sistemātiski izmantot fosiliju datus Zemes vēstures rekonstruēšanā, pierādīja sugu izmiršanu, Zemes klimata mainību, jūru un sauszemes dinamiku. 1858. gadā angļu naturālisti Čārlzs Darvins (Charles Robert Darwin) un Alfrēds Volless (Alfred Russel Wallace) neatkarīgi pierādīja dabiskās izlases nozīmi, kas ir pamatā Č. Darvina izvirzītajai evolūcijas teorijai. Angļu botāniķis Džozefs Hūkers (Joseph Dalton Hooker) 19. gs. 50. gados lika pamatus vēsturiskajai bioģeogrāfijai, ieviešot vikariances bioģeogrāfijas principus. 

20. gs. līdz ar jauniem atklājumiem ģeoloģijā (plātņu tektonikas teorija) un bioloģijā (filoģenētikas un molekulārās bioloģijas attīstība) bioģeogrāfijai pavērās jaunas iespējas. Nozīmīgs atklājums šajā laikā bija R. Makartura un E. Vilsona 1967. gadā publicētā salu bioģeogrāfijas teorija. 20. gs. 80. gados bioģeogrāfija no aprakstošas taksonomijai pietuvinātas zinātnes kļuva par konceptuālu patstāvīgu zinātnes nozari un tās popularitāte strauji pieauga. Bioģeogrāfija strauji attīstījās, apgūstot datoru tehnoloģiju un programmatūru, īpaši tālizpētes un ĢIS sniegtās iespējas apkopot un apstrādāt taksonu izplatības datus līdz tam neaptveramā ģeogrāfiskā mērogā. Daudzdimensiju analīzes un ģeostatistikas metožu attīstība pavēra iespējas padziļinātai biodaudzveidības izplatības un klimata, ģeoloģijas, augšņu, zemes seguma un tā mainības kopanalīzei. Nozīmīgs pavērsiens bioģeogrāfijas kā modernas zinātnes attīstībā notika 2000. gadā, kad nodibināja Starptautisko Bioģeogrāfijas biedrību (International Biogeography Society).

21. gs. bioģeogrāfija izaugusi par kvantitatīvu zinātni, kuras teorijas un prakses ir pamats dabas aizsardzības stratēģiju plānošanai un ieviešanai. Mūsdienās bioģeogrāfija ir moderna, pieprasīta zinātne ar nozīmīgu attīstības perspektīvu, īpaši kontekstā ar biodaudzveidības saglabāšanas izaicinājumiem pieaugošās cilvēku populācijas un tās ietekmes uz dabas sistēmām rezultātā. Nozīmīgākie sasniegumi 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā vēsturiskajā bioģeogrāfijā saistīti ar salīdzinošās filoģeogrāfijas devumu pasaules biodaudzveidības veidošanās izpētē Holocēnā. Noskaidrotas gan biotu patvēruma vietas glaciālos, gan to izplatīšanās veidi un virzieni interglaciālos, kā arī tiek pētīts biomu (pēc struktūras un veidošanās apstākļiem līdzīgu ekosistēmu kopuma, piemēram, skujkoku mežu, platlapju mežu, stepes) izcelšanās laiks un veids. Ekoloģiskajā bioģeogrāfijā nozīmīgs sasniegums ir 21. gs. sākumā izveidotās plašu ģeogrāfisko telpu aptverošas datubāzes veģetācijas aprakstu uzglabāšanai un piekļuvei, piemēram, Eiropas Veģetācijas arhīvs (European Vegetation Archive, EVA), Globālais veģetācijas parauglaukumu datubāzu saraksts (Global Index of Vegetation-Plot Database, GIVD), Globālā veģetācijas parauglaukumu datubāze (Global Vegetation-Plot Database, sPlot). Šo datu analīze devusi jaunu izpratni par Eiropas veģetācijas daudzveidību un ģeogrāfiju, kā arī par invazīvo sugu izplatības likumsakarībām. Tās dod iespēju noskaidrot arī augu sugu iezīmju (plant trait) bioģeogrāfiju.

Starptautiskās Bioģeogrāfijas biedrības formulētie nozīmīgākie bioģeogrāfijas izaicinājumi mūsdienās ir: 1) izskaidrot dažādu telplaika un bioloģiskās organizācijas līmeņu mijdarbības ietekmes uz biodaudzveidību virzošiem procesiem un telpisko rakstu; 2) izpētīt apdraudētu un jaunu biotu veidošanos, izplatīšanos un mijdarbību ar citām biotām un cilvēku (piemēram, parazītiem, dziļu augšņu biotām, ģenētiski modificētām sugām, antropogēnām biotām); 3) izstrādāt vienotu teoriju, kas izskaidro biotas diferencēšanās un daudzveidīgošanās ģeogrāfiju (geography of differentiation and diversification); 4) izstrādāt teoriju, kas izskaidro selektīvas imigrācijas ietekmi un biotu attīstību un izplatību; 5) izpētīt populāciju izmiršanas ģeogrāfiju (geography of extinction) un noskaidrot, kā to ietekmē populācijas novietojums attiecībā pret areāla centru vai perifēriju un kāda ir izmiršanas ģeogrāfija nozīmīgākajos ģeogrāfiskajos gradientos (piemēram, pēc platības, izolētības, augstuma virs jūras līmeņa, platuma grādiem); 6) veicināt izpratni par cilvēka bioģeogrāfiju (human biogeography) saistībā ar slimību izplatību un cilvēka ietekmes uz dabu palielināšanos.

Nozīmīgi Eiropas veģetācijas ģeogrāfijas pētījumi Milana Hitrija (Milan Chytrý) vadībā notiek Čehijā Masarīka Universitātes Zinātņu fakultātes Botānikas un zooloģijas nodaļā (Masarykova Univerzita, Přírodovědecká fakulta, Ústav botaniky a zoologie). Vienas no pasaulē populārākajām bioģeogrāfijas mācību grāmatām “Bioģeogrāfija” (Biogeography) autora amerikāņu bioģeogrāfa Marka Lomolino (Mark L. Lomolino) pētniecības grupa darbojas Ņujorkas Valsts Universitātes Vides zinātnes un mežsaimniecības koledžas Vides un meža bioloģijas nodaļā (State University of New York (SUNY), College of Environmental Science and Forestry, Department of Environmental and Forest Biology). Plaši pētījumi zīdītāju bioģeogrāfijā Lorensa Hīneja (Lawrence R. Heaney) vadībā notiek Integratīvās izpētes centrā Čikāgas Lauku muzejā (The Integrative Research Centre of The Field Museum).

Eiropas universitātēs bioģeogrāfijas nodaļas aktīvi darbojas Vācijā: Beirūtas Universitātē (Universität Bayreuth), Berlīnes Humbolta Universitātē (Humboldt Universität zu Berlin), Trīras Universitātē (Universität Trier); Polijā: Kopernika Universitātē (Uniwersytet Mikołaja Kopernika); Šveicē: Bāzeles Universitātē (Universität Basel) un citās.

Nozīmīgākā organizācija, kas apvieno bioģeogrāfus, ir Starptautiskā Bioģeogrāfijas biedrība. Lielbritānijā darbojas Karaliskās Ģeogrāfijas biedrības Bioģeogrāfijas izpētes grupa (Biogeography Research Group of the Royal Geographical Society). Tās darbības virzieni ietver gan ekoloģisko, gan vēsturisko bioģeogrāfiju. Starptautiskā Vollesas izpētes grupa (Wallacea Research Group) apvieno zinātniekus, kuri pēta Vollesas bioģeogrāfiskā reģiona (Indo-Austrālijas pārejas joslas) biodaudzveidību. Nacionālās bioģeogrāfijas biedrības (arī ģeogrāfijas biedrību ietvaros kā nodaļas) darbojas Japānā, Īrijā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Krievijā un citur.

Nozīmīgākie žurnāli ir Journal of Biogeography (kopš 1974. gada, Wiley-Blackwell), Global Ecology and Biogeography (kopš 1991. gada, Wiley-Blackwell), Diversity and Distributions (kopš 1998., Wiley-Blackwell), Ecography (1978. gada, Nordic Society OIKOS). Starpautiskā Bioģeogrāfijas biedrība izdod žurnālu Frontiers of Biogeography, The Scientific Magazine of the International Biogeogrpahy Society.

A. fon Humbolts ir fitoģeogrāfijas pamatlicējs, centrālās un Dienvidamerikas biotas pētnieks; pirmais definēja likumsakarību par augu sabiedrību secīgu nomaiņu no piekājes uz virsotni kalnu augstumjoslojuma joslās temperatūras pazemināšanās gradientā, kas atkārto šādu pašu augu sabiedrību secību virzienā no ekvatora uz poliem. E. Vilsons – salu bioģeogrāfijas teorijas autors, viens no biodaudzveidības koncepcijas pamatlicējiem un biodaudzveidības aizsardzības aktīvistiem, biofīlijas hipotēzes (instinktīvas saiknes starp cilvēku un citiem dzīviem organismiem un ekosistēmām) autors. Amerikāņu ekologs Roberts H. Vitakers (Robert H. Whittaker) ir autors gradientu analīzei (ordinācijas metodes) veģetācijas ekoloģijā un ģeogrāfijā; attīstīja amerikāņu ekologa Frederika Klementsa (Frederic Clements) izstrādāto veģetācijas sukcesijas teoriju, kritizējot veģetācijas klimaksa teoriju; izstrādāja pasaules biomu klasifikāciju temperatūras un nokrišņu gradientā (Vitakera biomu klasifikācija (Whittaker Biome Classification)).

20. gs. beigu un 21. gs. sākuma ievērojamākie bioģeogrāfi ir amerikāņi Džeimss Brauns (James H. Brown), M. Lomolino, L. Hīnejs, brits Roberts J. Vitakers (Robert J. Whittaker) un citi. Viņi ir vieni no Starptautiskās Bioģeogrāfijas biedrības dibinātājiem un pasaulē zināmāko bioģeogrāfijas mācību grāmatu autori.