Vecākās ganību ērču dzimtas fosilijas atrastas krīta perioda nogulās Ņūdžersijā un Birmas dzintarā. Uzskata, ka sākotnēji tās apdzīvojušas dienvidu puslodi, Gondvanas kontinenta teritoriju. Daži pētījumi norāda uz īpaši izteiktu Amblyomma ģints saistību ar Antarktīdu un Dienvidāfrikas dienvidu daļas teritoriju. Lielākā daļa ganību ērču dzimtas fosiliju atrastas miocēna un holocēna nogulās. Hanss Klompens (Hans Klompen) ar līdzautoriem 1996. gadā veica pētījumus, kuru rezultātā secināja, ka ganību ērču dzimtas izcelsme meklējama krīta perioda vidū, apmēram pirms 120 miljoniem gadu. Citi zinātnieki pieņem, ka ganību ērču dzimtas ērces pastāvējušas pirms 240–250 miljoniem gadu. To māsas grupa ir Argasidae dzimtas ērces (argasīdas). Pastāv uzskats, ka ganību ērču dzimtas ērces atdalījušās no argasīdām pirms 178 miljoniem gadu.

Ixodidae ir cietās ērces (hard ticks), jo to ķermeņa apvalki ir bagāti ar hitīnu, kas pasargā no saspiešanas. Ganību ērču dzimtas ērcēm raksturīgs ovāls vai elipsveida, uz priekšu sašaurināts, muguras un vēdera virzienā saplacināts ķermenis bāli dzeltenos, brūnganos toņos. Ar asinīm piesūkušās ganību ērču dzimtas ērces iegūst pelēku vai iesarkanu krāsojumu. Šīs dzimtas ērču ķermenim raksturīga plūdlīnijas forma, kas atvieglo pārvietošanos saimniekorganisma vilnā vai spalvās. Atšķirībā no Argasidae ērcēm, Ixodidae ērcēm uz muguras ir biezs hitīna vairodziņš jeb skutums. Tēviņiem skutums gandrīz pilnībā sedz ķermeņa mugurpusi, un tie nevar uzņemt lielu barības daudzumu, jo ķermenis nespēj izplesties. Mātītēm, kāpuriem un nimfām skutums sedz tikai muguras priekšējo daļu. Kad tie barojas, ķermeņa izmēri var ievērojami palielināties. Ķermeņa iekšpusē pie skutuma stiprinās muskulatūra. Šim vairodziņam ir nozīme sugu noteikšanā. Ganību ērču dzimtas ērču ķermenim izšķir idiosomu (ērču ķermeņa lielākā daļa; pilda funkcijas, kādas atbilst kukaiņu vēdera, krūšu un atsevišķu galvas nodalījumu funkcijām) un gnatosomu (ērces ķermeņa priekšējā daļa, pie kuras piestiprināti mutes orgāni). Ixodidae ērcēm gnatosomas pamatu veido pedipalpu (galvkrūšu ekstremitāšu otrais pāris) pamata posmi un hipostoms, zem kura atrodas heliceras (galvkrūšu ekstremitāšu pirmais pāris). Hipostoms ir plakans, ar daudziem maziem, atpakaļ vērstiem zobiņiem. Kad ērce ir pārgriezusi saimniekorganisma ādu, tā snuķīti ievada brūcē, un šie atskabargām līdzīgie hipostoma zobiņi palīdz tai noturēties. Heliceru galos atrodas āķveidīgi, atpakaļ atliekti zobi. Tos ganību ērču dzimtas ērces izmanto, lai pārgrieztu ādu. Kad ērce ievada snuķīti brūcē, siekalu dziedzeri izdala cementējošu vielu, kas izplūst gar ērces mutes orgāniem, ieplūst brūcē un palīdz noturēt ērci pie saimniekorganisma barošanās laikā. Šīs dzimtas ērču siekalu dziedzeri satur antikoagulantu, kas barošanās laikā nonāk brūcē un saimniekorganismā un novērš asins sarecēšanu. Siekalās ir arī anestezējoša viela, kas saimniekorganismam mazina sāpes brūces apvidū. Ganību ērču dzimtai mutes orgāni ir apvienoti snuķītī, izvirzīti uz priekšu un labi redzami no augšas, atšķirībā no argasīdām, kurām gnatosoma ir noliekta zem ķermeņa. Ganību ērču dzimtas ērču ķermeņa mīkstākā, ādainā daļa veido daudzas vertikālas rievas, kuras izplešas ērces barošanās laikā. Daļai sugu uz vēdera ir nelieli vairogi. Ixodidae ērcēm stigmas jeb atveres, ar kurām elpošanas sistēma atveras apkārtējā vidē, ir lielas, atrodas idiosomas vēderpusē aiz IV kāju pāra uz īpašām plātnītēm – peritrēmām. Dažām sugām muguras vairoga sānos atrodas nelielas acis. Ganību ērču dzimtas ērcēm dzimumatvere atrodas idiosomas vēdera pusē, un tai ir spraugas forma. Anālā atvere atrodas ķermeņa aizmugurējā daļā, un to sedz vairodziņš. Saimniekorganisma klātbūtni, smaržu, vibrāciju un siltumu Ixodidae ērces uztver ar Hallera orgāna palīdzību uz I kāju pāra ķepiņām. Hallera orgāns ir padziļinājums, un tajā atrodas matiņi, kas uztver ķīmiskus kairinājumus, gaisa temperatūras un mitruma, ogļskābās gāzes līmeņa izmaiņas. Ar I pāra kājām ērces parasti pieķeras pie saimniekorganisma, tādēļ to ķepiņām ir palielināti piesūcekņi. Uz kājām raksturīgi dzelkņi un izaugumi, kas palīdz ganību ērču dzimtai noturēties saimniekorganisma spalvās. 

Visas Ixodidae ērces ir sauszemes mugurkaulnieku asinssūcēji parazīti. Pārsvarā tās barojas ar zīdītāju un putnu asinīm, retāk ar rāpuļu asinīm, bet ir zināmi arī atsevišķi gadījumi, kad tās atrastas uz abiniekiem, vabolēm vai moluskiem. Vairumam Ixodidae ērču ir raksturīgs triju saimnieku attīstības cikls. Katra no ērču attīstības stadijām (kāpuri, nimfas, imago) uz katra saimniekorganisma barojas tikai vienu reizi. Ir Ixodidae sugas, kurām ir divu saimnieku attīstības cikls vai kuras visu dzīves ciklu pavada uz viena saimniekorganisma. Neēdušas mātītes un nepieaugušās ērces ir 3–5 mm lielas, bet, kad piesūkušās asinis, tās palielinās apmēros līdz pat 300 reizēm un var sasniegt 3 cm garumu. Ganību ērču dzimtas ērces piesūcas nesāpīgi un tāpēc bieži vien netiek ievērotas. Daudzu sugu mātītes barojas ar saimniekorganisma asinīm vairākas diennaktis. Kad ir pieēdušās, tās atstāj saimniekorganismu un ir gatavas novilkties. Šis process var aizņemt vairākas dienas vai pat nedēļas. Tēviņi barojas reti, bet dažām Ixodes ģints sugām tēviņi nebarojas. Bez barības ganību ērču dzimta var izdzīvot vismaz 2–3 gadus. Tās uzbrūk savas sugas īpatņiem un sūc to hemolimfu vai asinis no paēdušām ērcēm. Mātītes var izdēt līdz pat 18 000 olām, bet parasti tās ir 2000–8000. Kāpuru mirstība ir liela galvenokārt barības trūkuma dēļ. Kāpuriem nav stigmu un ir trīs kāju pāri. Nimfām un imago ir stigmas un četri kāju pāri. Nav krasi izteiktu morfoloģisku atšķirību starp nepieaugušajām ērču stadijām un imago. Dzimumu atšķirības ganību ērču dzimtai ir labi izteiktas.

Latvijā līdz šim konstatētas 11 ganību ērču dzimtas sugas.

Ganību ērču dzimtā Ixodidae (C. L. Koch, 1844) pašreiz zināmas 17 ģintis un aptuveni 750 sugas:

1. ģints Africaniella, 2 sugas;
2. raibērču ģints Amblyomma (C. L. Koch, 1844), 130 sugas; 
3. ģints Anomalohimalaya, 3 sugas; 
4. ģints Archaeocroton (Dumbleton, 1943), 1 suga; 
5. ģints Bothriocroton, 7 sugas; 
6. ģints Cosmiomma (Schulze, 1919), 1 suga; 
7. ģints Cornupalpatum (Poinar, Brown, 2003), 1 suga, izmirusi;
8. ģints Compluriscutula (Poinar, Buckley, 2008), 1 suga, izmirusi;
9. pļavērču ģints Dermacentor (C. L. Koch, 1844), 34 sugas;
10. ģints Haemaphysalis (C. L. Koch, 1844), 166 sugas;
11. ģints Hyalomma (C. L. Koch, 1844), 27 sugas; 
12. ganību ērču ģints Ixodes (Linnaeus, 1758), 246 sugas; 
13. ģints Margaropus (Karsch, 1879), 3 sugas;
14. ģints Nosomma, 2 sugas;
15. ģints Rhipicentor, 2 sugas;
16. ģints Rhipicephalus (C. L. Koch, 1844), 82 sugas;
17. ģints Robertsicus, 1 suga.

Ganību ērču dzimtas ērces ir kosmopolīti un ir sastopamas visā pasaulē – visos kontinentos, kur galvenokārt apdzīvo zālājus, krūmājus, mežmalas un taku malas. Tās izvēlas mitrus biotopus. Izteikti vairāk šīs ērces sastopamas vietās, kur uzturas daudzi zīdītāji, uz zemes dzīvojošie putni, ķirzakas. Ganību ērču dzimtas pārstāves saimniekorganismiem uzbrūk, izsekojot tos vai arī gaidot slēpnī. Vairāk ērču sastopamas vietās, kur uzturas daudzi to saimniekorganismi. Šīs dzimtas ērču izplatība lielākos attālumos notiek ar to saimniekorganismu palīdzību. Atšķirībā no argasīdām, kuras ir aktīvas diennakts tumšajā laikā, ganību ērču dzimta parasti ir aktīva diennakts gaišajā laikā.

Ganību ērču dzimtas ērces ir dažādu cilvēka un dzīvnieku slimību izraisītāju – baktēriju, vīrusu, vienšūņu – pārnēsātājas. Biežāk izplatītās slimības ir Laimas borelioze, ērču encefalīts, ērlihioze, granulocitārā anaplazmoze, babezioze, Kolorādo ērču drudzis, Q drudzis, Klinšaino kalnu plankumainais drudzis, tularēmija un citas slimības. Inficēšanās var notikt caur koduma vietu ādā vai ērces organisma šķidrumiem nonākot uz savainotas saimniekorganisma ādas. Novērots, ka dažu ganību ērču dzimtas sugu, piemēram, Dermacentor occidentalis, Dermacentor variabilis un Ixodes holocyclus, siekalās ir neirotoksīni, kas izraisa dzīvnieku un cilvēka kustību paralīzi. Ganību ērču dzimtas ērces kodums un piesūkšanās saimniekorganismam var radīt ādas iekaisumu; ja piesūcas lielā skaitā – arī asins zudumu.

Efektīvu ganību ērču dzimtas apkarošanas metožu nav. Līdz šim pasaulē zināmas divas parazītisko lapsenīšu sugas, Ixodiphagus hookeri un Ixodiphagus texanus (Hymenoptera, Encyrtidae), kuras parazitē ganību ērču dzimtas ērcēs. Pasaulē veikti pētījumi par šo ērču bioloģisko kontroli ar šo lapsenīšu palīdzību. Ar ganību ērču dzimtas ērcēm barojas putni un grauzēji. Šo ērču skaitu ietekmē to saimniekorganismu skaita izmaiņas, piemēram, sīko grauzēju skaita palielināšanās vai samazināšanās.