Mammaloģijas izpētes objekti ir zīdītāju klasei Mammalia piederošās savvaļas sugas. Tās mērķis ir izzināt zīdītāju daudzveidību, izplatību, evolūciju, populāciju lielumu, skaita dinamiku un bioloģiju, t. sk. uzbūvi, vairošanos, individuālo attīstību, mainību, fizioloģiju, ģenētiku, kā arī uzvedību, populāciju pašregulācijas mehānismus, starpsugu mijiedarbību, tautsaimniecisko nozīmi, resursu ilgtspēju un apdraudētības iemeslus.

Mammaloģija sniedz fundamentālu izpratni par zīdītājiem kā vienu no dzīvo organismu augstākajiem organizācijas līmeņiem. Sekmē tādu nozaru attīstību kā psiholoģija, bionika, biomehānika, medicīna, veterinārmedicīna, klimatoloģija, dabas un cilvēces vēsture un nākotnes attīstības prognozes.

Mammaloģija ir zooloģijas apakšnozare. Sīkāka specializācija atbilstoši zīdītāju taksonomiskajam iedalījumam, bioģeogrāfiskai zonai, ekotipam vai citai pētāmo sugu vienojošai pazīmei. Kā patstāvīgas apakšnozares izveidojušās hiropteroloģija, kas pēta sikspārņus, cetoloģija – pēta vaļveidīgos, primatoloģija – pēta primātus. Cieši saistīta arī ar atsevišķu dzimtu un sugu pētniecību. Piemēram, bebru pētniecību, kam kopš 1997. gada tiek rīkoti specializēti simpoziji – Eiropas bebru simpozijs (1st European Beaver Symposium, 1997) Slovākijā, kas pāraudzis Starptautiskajā bebru simpozijā (7th International Beaver Symposium, 2015) Krievijā.

Mammaloģijā veiktie pētījumi apstiprina bioloģijas un ekoloģijas teorijas. Ar nedaudzu sugu izņēmumiem endotermisko organismu valstī darbojas Bergmaņa likums (Bergmann’s rule, 1847), kas paredz, ka vienas sugas indivīdiem aukstākā klimatā ir lielāka ķermeņa masa un izmēri. Zīdītāju izmantošanas, aizsardzības un sugu mijiedarbības pētījumos izmanto r/K izlases un vairošanās stratēģijas teoriju, saskaņā ar kuru daļai sugu dzimst daudz pēcnācēju, kas pavada neilgu laiku vecāku aprūpē un lielā skaitā iet bojā (r stratēģija) pretēji sugām ar salīdzinoši zemu dzimstību un ilgām rūpēm par pēcnācējiem (K stratēģija). Piemēram, brūnie lāči Ursus arctos ir K stratēģijas pārstāvji (pretstatā Eiropas trušiem Oryctolagus cuniculus kā r stratēģiem). Piemērs teorijai, kas balstīta uz zīdītāju sociālās uzvedības izpēti, ir resursu izkliedes hipotēze (resource dispersion hypothesis), kas pamato dzīvnieku uzturēšanos baros, nelielās grupās vai individuāli atkarībā no barības resursu telpiskā izvietojuma.

Pētījumos izmanto kā aprakstošu pieeju, tā arī saskaitāmu vai mērvienībās izteiktu parametru analīzi. Indivīdu, populāciju, sugu un pasugu atšķirību raksturošanai izmanto morfometriju, kraniometriju, bioķīmijas, molekulārās bioloģijas metodes, kā arī uzvedības testus. Modernās tehnoloģijas ļauj veikt attālināto izsekošanu – telemetriju, piestiprinot dzīvniekiem raidītājus un izmantojot gan zemes radioviļņu, gan satelītnavigācijas signālus. Ar siltumstaru vai paaugstinātas jutības gaismu uztverošām ierīcēm un digitālām kamerām zīdītājus novēro, iegūst to attēlus un filmē arī tumsā. Infraskaņu un ultraskaņu pārveidotāji ļauj identificēt jūras zīdītāju un sikspārņu eholokācijas un akustiskās saziņas signālus. Molekulārā bioloģija palīdz noteikt sugu un indivīda unikalitāti pēc niecīgām ķermeņa daļiņām vai izdalījumiem, kas atrasti uz substrāta, kur dzīvnieks uzturējies. Zīdītāju kolekciju ieguvi un to izmantošanu eksperimentos mūsdienās stingri ierobežo ētikas normas un atbilstoši tiesību akti.

Aizvēstures liecības apstiprina, ka primitīvajā sabiedrībā zināšanām par zīdītājiem bija lielāka nozīme nekā par pārējo dzīvnieku valsti. Īpaši zemes apledojuma maksimumā zīdītājiem bija izšķiroša loma seno cilvēku pārtikas un apģērba nodrošināšanā, nācās pastāvīgi izvairīties no plēsēju uzbrukumiem, lielo zīdītāju nogalināšanas nepieciešamība attīstīja sociālās prasmes un pieredzi. Zinātniska pieeja informācijas saglabāšanā veidojās senajā Grieķijā, kur tapa pirmie sugu apraksti. Sengrieķu zinātnieka Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) darbos norādīts uz vaļu radniecību ar sauszemes zīdītājiem. Līdz pat 18. gs. beigām mammaloģijai pieskaitāmie darbi aplūko tikai zīdītāju klasifikāciju un praktisko nozīmi. Mammaloģijas priekšvēsture vainagojas ar zviedru botāniķa un zoologa Kārļa Linneja (Carl von Linné) “Dabas sistēmas” 10. izdevumu (Systeme Naturae, Volume 10, 1758–1759), kurā izdalīta zīdītāju klase, aprakstītas pazīstamās zīdītāju sugas un to vienojošās pazīmes. Aprakstošais darbs turpinājās 19. gs., pasaules muzejos zinātnieku rīcībā bija sugu kolekcijas no visiem kontinentiem, kā rezultātā vairums sugu ir labi aprakstītas, taču joprojām ļoti daudzām nav pētīta bioloģija.

20. gs. un mūsdienās strauji attīstās starpnozaru sadarbība, informācijas un tehnoloģiju pārnese starp tehniskām un dabas procesus pētošajām nozarēm. Galvenie pētījumu virzieni saistīti ar sugu aizsardzību, saimnieciski nozīmīgu resursu saglabāšanu, ilgtspējīgu izmantošanu un atjaunošanu. Šajā periodā publicē daudz darbu par sugu noteikšanu un populāciju lieluma novērtēšanu. Plaši pārstāvēti zīdītāju pēdu, ekskrementu, barības atlieku un citu netiešu pazīmju noteicēji. Lauka pētījumos izmanto dažādas dzīvnieku iezīmēšanas metodes. Liels īpatsvars detalizētiem uzvedības pētījumiem. Izdevies panākt retu sugu sekmīgu pavairošanu nebrīvē (Eiropas ūdele Mustela lutreola, Ibērijas lūsis Lynx pardinus). Molekulārā ģenētika noved pie jaunām atziņām zīdītāju filoģenēzē un taksonomijā. Pateicoties tehnoloģiju attīstībai, 20. gs. otrajā pusē mammalogi pakāpeniski sāk pāriet no netiešu pierādījumu uzskaitēm uz dzīvnieku tiešu un ilgstošu izsekošanu ar telemetrijas palīdzību. Tiek izstrādāti plāni sugu aizsardzībai. Telemetrijas, molekulārās bioloģijas un matemātiskās modelēšanas izmantošana nosaka mammaloģijas tālāko attīstību arī 21. gs.

Mammalogi strādā universitātēs, dabas vēstures muzejos, vides aizsardzības aģentūrās, nevalstiskās vides aizsardzības organizācijās, aizsargājamu teritoriju pārvaldēs, zoodārzos, kā arī dažādos projektos pētniecisku grupu sastāvā, sadarbojoties ar citu bioloģijas nozaru speciālistiem. Vienīgi mammaloģijai veltītu zinātnisku institūciju ir maz. Pretorijas Universitātes Dabaszinātņu un lauksaimniecības fakultātes Zīdītāju pētniecības institūts (Mammal Research Institute in the Faculty of Natural and Agricultural Sciences at the University of Pretoria) Dienvidāfrikā nodarbojas ar Āfrikas zīdītāju faunas izpēti un aizsardzību. Polijas Zinātņu akadēmijas Zīdītāju pētniecības institūts (Zakład Badania Ssaków Polskiej Akademii Nauk) pēta Belovežas nacionālā parka (Puszcza Białowieska) zīdītāju ekoloģiju. A. N. Severcova Ekoloģijas un evolūcijas institūts (Институт проблем экологии и эволюции им. А.Н. Северцова Российской академии наук) Maskavā izzina primātu uzvedību un zīdītāju populāciju ekoloģiju. Eiropas mammalogu lielākais forums ir Eiropas Mammaloģijas kongress (European Congress of Mammalogy), kas pirmo reizi notika 1991. gadā Lisabonā un tiek sasaukts ik pēc četriem gadiem dažādās valstīs. Galvenās apvienojošās organizācijas: Amerikāņu Mammalogu biedrība (American Society of Mammalogists, 1919); Vācu Mammaloģijas biedrība (Deutsche Gesellschaft für Säugetierkunde, 1926); Eiropas Mammaloģijas biedrība (Societas Europea Mammalogica, SEM, 1988, Parīzē). Britu salās darbojas organizācija Zīdītāju biedrība (Mammal Society, 1954). 1973. gadā Maskavas Universitātes Bioloģijas fakultāte (Биологический факулътет Московского Государственного университета) nodibina Vissavienības (PSRS) Terioloģijas biedrību (Всесоюзное Териологическое общество), tagad – Krievijas Terioloģijas biedrība (Териологическое общество России).

Nozīmīgākie periodiskie izdevumi: Mammal Review (kopš 1970. gada; Wiley-Blackwell); Journal of Mammalogy (kopš 1919. gada; The American Society of Mammalogists); Mammalian Species (kopš 1919. gada; The American Society of Mammalogists); Mammalian Biology (kopš 1935. gada; Deutsche Gesellschaft für Säugetierkunde); Mammal Research (kopš 1954. gada; Polish Academy of Sciences); Hystrix (kopš 1986. gada; Italian Theriological Association); Mammal Study (kopš 1959. gada; Mammal Society of Japan); Galemys (kopš 1988. gada; Spanish Society of Mammalogists); Lutra (kopš 1957. gada; Dutch Mammal Society); Australian Mammalogy (kopš 1972. gada; Australian Mammal Society); Acta Theriologica Sinica (kopš 1981. gada; Mammalogical Society of China); Ursus (kopš 1972. gada; International Association for Bear Research and Management).

Izcili 20. un 21. gs. mammalogi: krievu teriologs Sergejs Ogņevs (Сергей Иванович Огнев) – Krievijas zīdītāju ekoloģijas aizsācējs; amerikāņu zoologs Gerits Millers (Gerrit Smith Miller) – specializējies sistemātikā un evolūcijā; krievu zoologs Vladimirs Heptners (Владимир Георгиевич Гептнер) – specializējies zīdītāju sistemātikā; britu etologs Roberts Hainds (Robert A. Hinde) – specializējies primātu un cilvēku salīdzinošajā psiholoģijā; britu zoologs Deivids Makdonalds (David Macdonald) – specializējies plēsēju ekoloģijā un aizsardzībā. Lielu ieguldījumu devuši arī vācu zinātnieks un rakstnieks Bernhards Gržimeks (Bernhard Grzimek) – zīdītāju aizsardzībā; britu primatoloģe un rakstniece Džeina Gudola (Jane van Lawick-Goodall) – šimpanzu uzvedībā, ekoloģijā un aizsardzībā.