Pirmā 1837. gadā atrastā kapuczirnekļu fosilija sākotnēji tika uzskatīta par vaboli, jo atrastā īpatņa vēdera tergīti jeb hitīna plātnes ķermeņa mugurpusē, kas sedz katru segmentu, bijuši šķērsām pārdalīti divās daļās, kas, pavirši aplūkojot, izskatījās kā vaboles segspārni. Aptuveni 15 no fosilajām kapuczirnekļu sugām ir atrastas akmeņogļu periodā Eiropā un Ziemeļamerikā. Piecas fosilās sugas zināmas no krīta perioda Birmas dzintara Mjanmā.

Izmirušie Poliocheridae dzimtas kapuczirnekļi visvairāk līdzinās mūsdienu kapuczirnekļiem. Roberts Huks (Robert Hooke) 1665. gadā aprakstīja krabjiem līdzīgas ērces, kas patiesībā bija kapuczirnekļi, un iekļāva savā grāmatā “Mikrogrāfija” (Micrographia: or Some Physiological Descriptions of Minute Bodies Made by Magnifying Glasses. With Observations and Inquiries Thereupon). Sākotnējos novērojumos kapuczirnekļus uzskatīja par savdabīgiem māņzirnekļiem Opiliones. Pirmais nosaukumu Ricinulei ierosināja zviedru arahnologs Tords Torels (Tord Tamerlan Teodor Thorell) 1892. gadā. Viņš pieskaitīja tos pie māņzirnekļiem.

1892. gadā Ferdinands Karšs (Ferdinand Anton Franz Karsch) un vēlāk arī Džeisons Danlops (Jason Dunlop) izteica pieņēmumu – kapuczirnekļi ir mūsdienās izmirušo Trigonotarbida pēcteči. Šie zinātnieki uzskaitīja virkni pazīmju, kas kopīgas šīm zirnekļveidīgo grupām. Zinātnieki atklāja, ka no zirnekļveidīgajiem tikai Ricinulei un Trigonotarbida pārstāvjiem pedipalpu (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu otrais pāris) galos atrodas nelielas spīles. Kladistiskās analīzes un morfoloģiskie pētījumi norādījuši uz Ricinulei tuvāku radniecību ar Anactinotrichida ērcēm, bet nesenie filoģenētiskie pētījumi to noliedz. Pēdējie filogenomiskie pētījumi atklājuši kapuczirnekļu un zobenastu Xiphosura iespējamo tuvradniecību. 

Parasti kapuczirnekļi ir 5–10 mm lieli. Kādreiz dzīvojusī lielākā kapuczirnekļu suga ir Curculioides bohemondi, kas zināma no akmeņogļu perioda un pašreiz ir izmirusi. Tā sasniedza 21,8 mm garumu. Kapuczirnekļu raksturīgākā pazīme ir to kapucei līdzīgā struktūra (cucullus). Tā veidojusies, galvkrūšu vairogam pagarinoties un pārkaroties pār galvkrūtīm. Kapuci var pacelt pār galvu un nolaist. Ja kapuce ir nolaista, tā aizsedz mutes orgānus un heliceras (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu pirmais pāris) un dzīvnieks izskatās tā, it kā būtu bez galvas. Muskuļu un speciālu audu komplekss šo kapuci notur vajadzīgajā pozīcijā. Ķermeni un ekstremitātes apņemošā kutikula ir ievērojami bieza. Mūsdienās dzīvojošajiem kapuczirnekļiem nav acu. Fosilajām sugām bijušas divas sānu acis, bet 21. gs. sugām šajās vietās palikuši tikai gaismas jutīgi laukumi. Ar mutes orgāniem ir saistīti sajūtu orgāni, kas acīmredzot var noteikt barības garšu. Kapuczirnekļiem heliceras ir mazas un sastāv no diviem posmiem (spīļu kustīgā un nekustīgā pirksta). To virspuses nav saskatāmas. Heliceras var ievilkt, un miera stāvoklī tās ir paslēptas zem kapuces. Kapuczirnekļu pedipalpām ir sarežģīta uzbūve. Ar tām var satvert medījumu, un uz tām atrodas dažādas sajūtu orgānu struktūras. Pedipalpu galos atrodas nelielas spīles. Kapuczirnekļiem visgarākais ir II kāju pāris. Šīs kājas izmanto līdzīgi kā antenas. Sajūtu matiņi (sensilas), kas atrodas uz I un II pāra kājām un pārsvarā tiek izmantoti apkārtējās vides izpētei, atšķiras no III un IV pāra kāju sajūtu matiņiem. Kapuczirnekļu tēviņiem III pāra kājas ir pārveidojušās par kopulācijas orgāniem. Šie orgāni ir sugām specifiski; tos izmanto Ricinulei sugu noteikšanā. Kapuczirnekļu gremošanas sistēmai raksturīgas viduszarnas. Izvadsistēmu veido Malpīgija vadi un pāris koksālo dziedzeru. Kapuczirnekļiem ir labi attīstītas trahejas, kuras atveras uz vēdera ar pāri vienkāršu stigmu (atvere, ar kuru elpošanas sistēma atveras apkārtējā vidē; caur to veic ieelpu un izelpu). Kādai Brazīlijas kapuczirnekļu sugai raksturīgs plastrons (īpaši izveidoti matiņi, kas notur gaisu ap ķermeni). Tas pasargā ķermeni no samirkšanas un ļauj elpot arī zem ūdens.

Galvkrūtis un vēderu savieno tievs viduklis, uz kura atrodas dzimumatvere. Maz ir pētījumu par kapuczirnekļu pārošanos un vairošanos. Novērots, ka tēviņi ar savām pārveidotajām III pāra kājām pārvieto savu spermatoforu (paciņas ar sēklas šķidrumu) uz mātītes dzimumatveri. Kapuczirnekļu mātītēm raksturīgas spermatēkas (spermas uztvērēji), kur saņemt un uzglabāt spermu. Parasti vienā reizē mātīte dēj vienu olu. Olas atrodas zem mātītes kapuces, kamēr jaunā paaudze izšķiļas kā seškāju nimfas. Vēlāk tās novelkas un sasniedz astoņkāju imago attīstības stadiju.

Kapuczirnekļi ir lēnīgi plēsēji un medī nelielus posmkājus. Trūkst pētījumu par kapuczirnekļu medību paradumiem savvaļā.

Mūsdienās zināmas aptuveni 100 kapuczirnekļu Ricinulei (Thorell, 1876) sugas. Tā ir mazākā zirnekļveidīgo apakšklase.

Tabulā sniegti dzimtu un ģinšu latīniskie nosaukumi. Atklājēju vārdi un atklāšanas gadi ievietoti iekavās. Latīņu valodas nosaukumi, kā arī atklājēju vārdi (atšķirībā no starptautiski pieņemtās pieraksta sistēmas bioloģijā, bet saskaņā ar latviešu valodas pieraksta noteikumiem) ir slīpināti. 

Mūsdienās kapuczirnekļi sastopami Rietumāfrikā (Ricinoides) un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) neotropajā apgabalā uz ziemeļiem, līdz pat Teksasas pavalstij, ASV (Cryptocellus, Pseudocellus). Kapuczirnekļi apdzīvo lietusmežu augsni, lapu zemsedzi un alas. Kapuczirnekļi pārsvarā ir nakts dzīvnieki. Tie bieži pulcējas lielos baros, bet šī paraduma īstā nozīme joprojām nav noskaidrota. 

Kapuczirnekļi ir nepilnīgi izpētīta grupa, un to nozīme nav zināma. Tiem nav indes dziedzeru un dzeloņu. Kapuczirnekļi nav bīstami.