Apakšklases angliskais nosaukums (whip scorpiones) veidojies vicastaiņiem raksturīgās, pātagai līdzīgās astes dēļ. Pateicoties vicastaiņu īpašībai briesmu gadījumā izšļākt kodīgu šķidrumu, kas satur etiķskābi, radies otrs angļu valodas nosaukums (vinegaroons). 

Vicastaiņu Thelyphonida fosilijas zināmas no paleozoja ēras akmeņogļu perioda pirms aptuveni 320 miljoniem gadu tropiskās Pangejas teritorijā. Ģintis Geralinura, Parageralinura, Proshizomus un Prothelyphonus ir atrastas Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā. Mesoproctus fosilijas no mezozoja ēras atrastas Brazīlijā. Vicastaiņi ir tuvu radniecīgi ar vickājaiņiem Amblypygi, šizomīdām Schizomida, taustekļskrējējiem Palpigradi un zirnekļiem Aranea. 

Ārēji vicastaiņi līdzinās skorpioniem (Scorpiones), bet tiem ir lielas, spēcīgas pedipalpas (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu otrais pāris) un nav indes dzeloņa astes galā. Vicastaiņi ir 2,5–8,5 cm gari (neskaitot asti) un sver līdz 12,4 g.

Vicastaiņu ķermenis sastāv no galvkrūtīm un vēdera. Vēdera daļu veido 12 segmenti. Pirmais segments ir kātiņa formā. Nākamajiem astoņiem segmentiem ir muguras tergīti (hitīna plātnes ķermeņa mugurpusē, kas sedz katru segmentu). Pēdējie trīs segmenti ir saplūduši un beidzas ar asti (vicu), kas sastāv no 30–40 posmiem. Galvkrūtis sedz viens vairogs, kura priekšpusē atrodas acu pāris. Galvas sānos atrodas līdz pieciem pāriem acu, bet redze vicastaiņiem ir vāji attīstīta. Visām sugām raksturīgas lielas pedipalpas, kurām uz stilba (tibia) atrodas liels dzelonis. Vicastaiņu heliceras (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu pirmais pāris) ir nelielas. Četri pāri ejkāju un īpaši garas pirmā pāra kājas, kuras vicastaiņi izmanto kā taustekļus. Vēdera daļā vicastaiņiem atrodas divi pāri plaušu. Koksālie dziedzeri ar porām atveras uz I un III pāra kāju gūžām.

Vicastaiņi pārsvarā ir bailīgi un uzmanīgi. Tiem ir savdabīgs aizsardzības veids. Briesmu gadījumā tie paceļ asti un no pāra anālajiem dziedzeriem pie astes pamatnes izšļāc kodīgu šķidrumu, kas satur etiķskābi un kaprilskābi. Šķidrums kairina zīdītāju gļotādu un ir īpaši bīstams acīm. Indes dziedzeru vicastaiņiem nav.

Vicastaiņu pārošanās rituāls ir kopīga pastaiga: tēviņš ar helicerām tur matītes priekškājas un atmuguriski pārvietojas, vedot līdzi mātīti. Rituāls var ilgt līdz pat vienai stundai. Ja kāda iemesla dēļ partneri viens otram nepatīk, tie izšķiras. Tēviņi spermatoforu novieto uz augsnes, bet mātītes ar dzimumatveri to uztver. Dažu sugu tēviņi ar pedipalpām ievieto spermatoforu mātītes dzimumatverē. Vairākus mēnešus pēc pārošanās mātīte rok dziļu alu ar kameru olām. Tā var izdēt līdz pat 40 olām, kuras paliek piestiprinātas pie mātītes opistosomas vēderpuses piektā segmenta. Mātīte turpmākos mēnešus nebarojas un nepamet alu. Tā savu vēdera daļu tur paceltu, lai olas nepieskartos zemei. Pēc izšķilšanās kāpuri pārvietojas uz mātītes muguru, kur piestiprinās ar īpašiem piesūcekņiem. Pēc pirmās novilkšanās kāpuri atstāj alu un patstāvīgi uzsāk medīt. Mazuļi aug lēnām un dzimumgatavību sasniedz ceturtajā dzīves gadā. Lai sasniegtu pieaugušo stadiju, vicastaiņiem jānovelkas četras reizes, tā izejot četras attīstības stadijas.

Vicastaiņi izvairās no gaismas, slēpjas ēnā zem kritušiem kokiem un akmeņiem, rok alas ar spēcīgajām pedipalpām. Dažas sugas sastopamas skudru pūžņos. Vicastaiņi ir aktīvi tumsā. Tie pārvietojas ar trim kāju pāriem, bet ar priekšējo kāju pāri iztausta apkārtni. Vicastaiņi ir plēsēji un pārtiek no bezmugurkaulniekiem. Mastigoproctus ģints vicastaiņi uzbrūk arī maziem mugurkaulniekiem. Medījumu tie saspiež ar speciāliem zobiem, kas atrodas uz priekšējo kāju gurniem (trochanter). Vicastaiņi parasti gaida medījumu slēptuvēs un, sajūtot medījuma radītās vibrācijas, strauji uzbrūk. 

No vicastaiņiem Thelyphonida (O. P-Cambridge, 1872) pašreiz dzīvojošas ir 16 un izmirušas septiņas ģintis: 

Vicastaiņi apdzīvo tropus un subtropus ar mitru, siltu klimatu, izņemot Eiropu un Austrāliju. Āfrikā līdz šim atrasta viena suga Etienneus africanus (Hentschel, 1899). Tā ir endēma Senegālai un Gambijai. Vicastaiņi galvenokārt zināmi no Centrālamerikas un Malajas arhipelāga. Javas salā parasta suga ir Thelyphonus caudatus, Dienvidaustrumāzijā Th. amurensis. Meksikā un Brazīlijā sastopami līdz 8,5 cm garie Mastigoproctus ģints pārstāvji. Mastigoproctus giganteus apdzīvo sausākus apgabalus un ir sastopami Arizonā un Ņūmeksikā. 

Vicastaiņiem kā plēsējiem ir būtiska loma sauszemes barības ķēdēs, jo tie barojas ar kukaiņiem, tārpiem, gliemežiem. Vicastaiņiem gandrīz nav ienaidnieku.