Sengrieķu valodas vārds ἀμβλύς + πυγή, amblypygi nozīmē ‘strupastes’. Tas norāda, ka vickājaiņiem nav astu. 

Vickājaiņu Amblypygi senākās fosilijas atrastas 312 miljonus gadu vecās akmeņogļu perioda nogulās Kanādā. Šie vickājaiņi pieder pie ģints Weygoldtina (Weygoldtinidae, izmirusi dzimta), kurā zināmas divas sugas. Mūsdienās Palaeoamblypygi ir gandrīz izmiruši. Ir zināma tikai viena dzīva suga – Paracharon caecus. 

Vickājaiņi ir 5–16 cm gari, ieskaitot kāju garumu. To ķermenis ir plats, muguras un vēdera virzienā saplacināts, ar dažādu toņu dzeltenu, brūnu, pelēku un iesarkanu krāsojumu. Galvkrūtis sedz ovāls vairogs. Vēders ir kompakts un segmentēts, pēdējā segmenta galā nav astes.

Vickājaiņiem raksturīgas īsas heliceras (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu pirmais pāris), kuru gala posms ir āķveidā saliekts. Pedipalpas (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu otrais pāris) ir izteikti lielas, bruņotas ar dzelkņiem un pielāgotas laupījuma satveršanai. Nesenie pētījumi pierādījuši, ka padipalpām ir raksturīgs dzimumu dimorfisms. Vickājaiņi pārvietojas ar trim kāju pāriem. Ķepiņas uz ejkājām ir mazas. Daļai sugu uz ķepiņām ir piesūcekņi, tāpēc vickājaiņi var pārvietoties pa gludu virsmu. I pāra kājas vickājaiņiem ir izteikti garas un tievas, līdzinās antenām un var vairākas reizes pārsniegt ķermeņa garumu. Šīs kājas kalpo kā taustekļi. Tajās atrodas daudzu sajūtu receptori. Kad ar I pāra kājām vickājainis atrod medījumu, tas satver to ar lielajām pedipalpām. Vickājaiņu kājām piemīt spēja reģenerēties. Ar helicerām vickājaiņi medījumu sasmalcina. Vairumam vickājaiņu sugu ir astoņas acis – viens pāris vidējo acu atrodas karapaksa (bruņas daļas) priekšpusē, un katrā karapaksa sānā ir pa trim mazākām acīm. Vickājaiņiem ir labi attīstīta nervu sistēma ar milzīgiem neironiem. Sajūtu receptori atrodas uz vickājaiņu kājām un ķermeņa. Vickājaiņu centrālajiem nervu ganglijiem posmkāju vidū ir lielākie sēņveida ķermeņi (galvas smadzeņu asociatīvie centri). Sēņveida ķermeņi ir būtiski vajadzīgās informācijas apstrādei, atmiņai un spējai mācīties.

Vickājaiņu tēviņš uz substrāta novieto spermatoforu (paciņas ar sēklas šķidrumu), satver mātīti aiz pedipalpām un ved pie spermatofora. Mātīte ar saviem dzimumorgāniem uztver spermatoforu. Pēc vairākām nedēļām vai mēnešiem mātītes dēj ne vairāk kā 60 apaugļotas olas speciālā mazuļu somā, kas atrodas zem vēdera. Kāpuri izšķiļas apmēram pēc trim mēnešiem. Izšķīlušies kāpuri pārvietojas uz mātītes muguru. Ja laikā līdz pirmajai novilkšanās reizei kāds kāpurs nokrīt no mātes muguras, tas iet bojā. Līdz pirmajai novilkšanās reizei mazuļi nebarojas. Pēc novilkšanās kāpuri uzsāk patstāvīgu dzīvi un apmēram pēc trim gadiem sasniedz imago stadiju. Novērots, ka nebrīvē vickājaiņi nodzīvo vairāk nekā 10 gadus.

Vickājaiņi ir plēsēji, medī sīkus bezmugurkaulniekus, bet ir novērota arī barošanās ar nelieliem mugurkaulniekiem, piemēram, vēžiem, kolibri vai ķirzakām. Vairums sugu uzturas slēptuvē, no kuras uzglūn potenciālajam medījumam ar uzbrukumam sagatavotām, atvērtām pedipalpām. Ir sugas, kuras pielāgojušās medījuma iegūšanai no ūdenstilpnēm, kokos dzīvojošās sugas – no gaisa. Vickājaiņi nereti ir arī kanibāli. Vickājaiņi ilgstoši var iztikt bez barības, tomēr labprāt dzer ūdeni. Pirms novilkšanās, tās laikā un pēc novilkšanās vickājaiņi nebarojas. Tie ir tramīgi, iztraucēti reti kož, drīzāk satver ar pedipalpām, kas atstāj dzeloņiem līdzīgas brūces. Dažām vickājaiņu sugām, piemēram, Phrynus marginemaculatus (Floridas vickājainis) vai Damon diadema (Tanzānijas milzu vickājainis), ir raksturīgs sabiedrisks dzīvesveids. Pētījumos noskaidrots, ka māte ar antenām līdzīgo I pāra kāju palīdzību sazinās ar saviem mazuļiem. Savukārt mazuļi atbild mātei un saviem vienaudžiem tādā pašā veidā. Vickājaiņiem katram ir sava teritorija, kuru tie aizsargā no citiem sugasbrāļiem, bet paši apdzīvo citu dzīvnieku, piemēram, skorpionu, skudru, termītu, putnu un zīdītāju, mītnes.

Vickājaiņus medī dažādas ķirzakas, sīkie zīdītāji, sikspārņi, skorpioni un zirnekļi. Vickājaiņiem atrasti arī parazītorganismi, piemēram, parazītiskās Prostigmata ērces vai parazitoīdi no Chloropidae (Diptera, Carnoides) mušām Pseudogaurax sp., kuras parazitē dažu vickājaiņu olās.

Zināmas apmēram 155 vickājaiņu Amblypygi sugas. 

Tabulā sniegti dzimtu un ģinšu latīniskie nosaukumi. Atklājēju vārdi un atklāšanas gads ievietoti iekavās. Latīņu valodas nosaukumi, kā arī atklājēju vārdi (atšķirībā no starptautiski pieņemtās pieraksta sistēmas bioloģijā, bet saskaņā ar latviešu valodas pieraksta noteikumiem) ir slīpināti. 

Vickājaiņi sastopami visā pasaulē tropos, subtropos un arī mērenajā joslā – dzīvotnēs, kur temperatūra nav zemāka par 0°C. Tie dod priekšroku siltai un mitrai videi, bet dažas sugas sastopamas sausos tuksnešos. Vickājaiņi slēpjas lapu nobirās, zem koku stumbriem un mizas, klinšu spraugās, termītu mītnēs, koku dobumos vai alās. Dažu sugu pārstāvji izvēlas konkrētu paslēptuvi kā savas mājas, kur vienmēr atgriezties. Paslēptuves atrašanai tie izmanto ožu un mehāniskus pieskares sensorus (vides uztverei), bet mazākā mērā – redzi. Pētījumi liecina, ka spējā orientēties liela nozīme ir I pāra kājām. Piemēram, sugai Phrynus pseudoparvulus laboratorijas apstākļos ierobežoja iespēju izmantot I pāra kājas vides stāvokļa noteikšanai, tāpēc ievērojami samazinājās vickājaiņu spēja atgriezties savā slēptuvē. Pastāv uzskats, ka vickājaiņiem raksturīgie lielie sēņveida ķermeņi centrālajos nervu ganglijos ir būtiski, lai vickājaiņi vidē varētu orientēties. Charontidae dzimtas pārstāvji sastopami Indijas un Malaizijas un Āfrikas faunā, kur galvenokārt apdzīvo alas. Reizēm sastopami lielās grupās. Tarantulidae dzimtas pārstāvji sastopami Āfrikā, Dienvidamerikā un Centrālamerikā. Plaši izplatītas sugas ir, piemēram, Phrynichus ceylonicus Indijā un Damon medius Rietumāfrikā.

Vickājaiņi ir nakts dzīvnieki. Saskaroties ar spožu gaismu, tie sastingst un pēc tam steidzas paslēpties. Var pārvietoties sāniski vai ieslīpi, līdzīgi kā to dara krabji.

Vickājaiņi Latvijā nav sastopami. 

Ekosistēmās, kur vickājaiņu daudzums ir pietiekams, tie var ievērojami ietekmēt ekosistēmas trofisko struktūru. Dažas vickājaiņu sugas tiek turētas kā mājdzīvnieki, piemēram, Damon diadema, Damon medius, Damon variegatus (mainīgais vickājainis), Phrynus marginemaculatus, Euphrynichus amanica, Heterophrynus batesii (Amazones milzu vickājainis) un Paraphrynus mexicanus (Sonoras vickājainis).