Līdz 18. gs. beigām kokapstrādei bija mājsaimniecisks un amatnie­cisks raksturs. Tā galvenokārt saistīta ar mājokļu, citas nozīmes ēku un celtņu, mēbeļu, trauku un taras, darba un braucamo rīku, laivu un kuģu, kā arī māksliniecisko kokgriezumu izgatavošanu. Pamatā bija zāģmateriālu ražošana. Zāģmateriālus ieguva bez mehāniskā dzinējspēka. Mehanizācijas pirmie mēģinājumi saistīti ar zāģētavu iekārtošanu pie dzirnavām, lai izmanto­tu ūdens un vēja spēku. Bez daudzveidīgā vietējā patēriņa eksportēja mastu kokus, ozola koka vančosus (kuģu būvei domātus kvadrāta vai taisnstūra šķēluma tēstus materiālus), brusas, mucu dēlīšus, darvu, pelnus un potašu.

Kā starpposms pārejai uz lielražošanu kokrūpniecībā radās manufaktūras. Tajās bija lielāks nodarbināto skaits, notika darba dalīšana un ražošana tirgus vajadzībām, bet ne pēc pasūtījuma. Tādu zāģētavas manufaktūru ar 130 zāģiem 1634. gadā pie Berkavas muižas bija ierīkojis holandietis Rut­gers Nīderhofs (Rutger Niederhoff). Tajā apstrādāja kokmateriālus Holandes kuģu būvētavām. Pirmās papīrdzirnavas Zasulaukā 1765. gadā uzcēla Jānis Šteinhauers. 18. gs. beigās Hermeliņa muižā darbojās viņa zāģdzirnavas ar trim gateriem. Rīgā darbojās piecas kokzāģētavas.

Kokrūpniecības tālāka attīstība saistīta ar dēļu eksporta pie­augumu. Pirmo lielāko zāģētavu ar tvaika dzinējspēku uzcēla 1819. gadā Sarkandaugavā. Tajā darbojās četri gateri, kurus pie­dzina divas tvaika mašīnas ar jaudu 40 ZS. 1874. gadā kokzāģē­tavā tika nodarbināti līdz 500 cilvēku un apgrozīta produkcija par 1 miljonu rubļu. Pēc 1881. gada tā tika izveidota par lielāko zāģētavu Latvijā, kas gadā izstrādāja līdz 120 000 m³ zāģmateriālu.

Finierrūpniecības attīstība sākās 20. gs. Ap 1907. gadu Ferdinanda Na­tera grafīta irbuļu tāfeļu, irbuļu un koksnes mehāniskās apstrā­des fabrikā (Товарищество Ф. В. Натеръ и Ко. Фабрика для производства аспидных досок, грифелей, колесной мази и разных деревянных изделий, dibināta 1873. gadā, no 1939. gada “Latvijas bērzs”) no finieriem izgatavoja liekti līmētās detaļas un no saplākšņiem iepakojumu kastes. Liekti līmēto finieru detaļas mēbelēm izgatavoja Maksa Mihelsona Pirmajā Rīgas grafīta irbuļu tāfeļu, irbuļu un finiera krēslu sēdekļu fabrikā (Первая Рижская фабрика аспидных досок, грифелей и фанерных сидений Максс Михельсон, dibināta 1888. gadā). Mēbeļrūpniecību pārstāvēja sīkas galdniecības darbnīcas. Pirmie rūpnie­ciskas ievirzes uzņēmumi ir 1862. gadā dibinātā Rīgas krēslinieku un galdnieku sabiedrība “Asociācija”, 1874. gadā dibinātā R. Tilica fabrika Liepājā un 1885. gadā dibinātā Mārtiņa Pagasta būvju un mēbeļu galdniecība. Vecākais papīra ražošanas uzņēmums ir 1815. gadā dibinātā Līgatnes papīra manufaktūra, kuru līdz karam pārveidoja par rakstāmpapīra fabriku “Līgatne”. Lielākā bija 1896. gadā dibi­nātā Baltijas papīra un celulozes fabrika Slokā (930 strādnieki). Fabrikā “Vulkāns” Kuldīgā 1878. gadā sāka ražot sērkociņus.

1913. gadā Latvijā darbojās 187 kokapstrādes un 115 papīra ra­žošanas un poligrāfijas rūpniecības uzņēmumi (24,1 % no visiem uzņēmumiem), kas attiecīgi deva produkciju 33,3 miljonu un 14,1 miljona rubļu apmērā. Pirmā pasaules kara laikā 35 no nozares uzņēmumiem ar visiem speciā­listiem tika evakuēti uz Iekškrievijas guberņām; atlikušos izpostīja.

1919. gadā Latvijā darbojās tikai 40 kokapstrādes un 34 pa­pīra ražošanas mazie uzņēmumi. Ražošana veiksmīgi at­tīstījās, lai gan to ietekmēja inflācija un vispārējā 30. gadu saimnieciskā depresija.

Vislabākie rādītāji kokapstrādē tika sasniegti 1937. gadā, kad 1150 uzņēmumi, ieskaitot papīrrūpniecību (20 % no visiem Latvijas uzņēmumiem), nodarbināja 21 922 cilvēkus. Apgrozījums sasniedza 102,2 miljonus latu (zāģmateriālu ražošana deva 35,4 %, saplākšņu – 25 %, papīra un celulozes – 24,4 %, mēbeļu – 5,2 %, taras – 3,5 %), pievienotā vērtība – 45,4 miljoni latu.

20. gs. 30. gados lielākais uzņēmums bija VAS “Latvijas koks” (1300 nodarbinātie) ar pamatkapitālu 4 miljoni latu. 1937. gadā saplākšņu ražošanas apjoms bija palielinājies no 8000 līdz 95 000 m³. Galvenie saplākšņa ražošanas uzņēmumi bija “Lignums” (620 strādnieki), “Furniers” (653 strādnieki) un “Vulkāns” (540 strādnieki), bet no 1939. gada – a/s “Latvijas bērzs”. Mēbeļu ražošanā dominēja sīkie uzņēmumi. No 383 uzņēmumiem lielākie bija M. Pagasta fabrika, 1925. gadā dibinātais uzņēmums “Miķelsons un biedri”, kura galvenā produkcija bija Vīnes krēsli (ražošana saglabājās līdz 20. gs. 60. gadiem), 1922. gadā dibinātā Jāņa Prikuļa mēbeļu fabrika un Jāņa Trenča kokapstrādes uzņēmums Mellužos, kurā ra­žoja mēbeles, detaļas un laivu korpusus.

Kokapstrāde kopā ar sviestu un liniem deva galvenos valūtas ienākumus no eksporta, kas bija tik nepieciešami sagrautās tautsaimniecības atjaunošanai. No kokrūpniecības produkcijas apmēram 35 % veidoja iekšzemes patēriņš, apmēram 65 % – eksports. 1937. gadā kokapstrādes produkciju eksportēja par 89 miljoniem latu (56 % zāģ­materiālu, 25 % saplākšņu, 9 % taras, 8 % papīra un celulozes). Tās īpatsvars visu preču kopsummā bija 34 %. Galvenie eksporta virzieni – Lielbritānija, Vācija, Nīderlande un Beļģija.

Atdzimušo un eksportspējīgo nozari atkal sagrāva Otrais pasaules karš. Padomju okupācijas periodā nozarē notika būtiskas strukturālas pārmaiņas. Kokapstrādes kombināts “Ventspils koks” no 1963. gada sāka ražot kokskaidu plātnes. 1969. gadā Bol­derājas koksnes kompleksās pārstrādes kombinātā sākās kokšķiedru plātņu un 1976. gadā – kokskaidu plātņu ražošana. 1978. gadā tika atvērts to laminēšanas cehs (680 strādājošie). 1975. gadā rūpnīcas “Furniers”, “Lignums” un “Latvijas bērzs” tika apvienotas Latvijas Finieru ražošanas apvienībā. Saplākšņu ražošanas apjoms apvienībā pieauga līdz 139 000 m³ gadā. Saplākšņus ražoja arī kokapstrādes kombināts “Vulkāns” Kuldīgā. Šis uzņēmums vienīgais Latvijā izgatavoja arī galdnieku plātnes. Drāzto finieri ražoja mēbeļu firma “Rīga”.

Mēbeļrūpniecība 60.–70. gados pārgāja uz masveida specializētas produkcijas ražošanu lielos uzņēmumos ar augstu mehanizācijas pakāpi. Ražošanas apjoms pieauga no 8 miljoniem līdz 194 miljoniem rubļu gadā. Latvijā uz vienu iedzīvotāu saražoja trīs reizes vairāk mēbeļu nekā vidēji Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). Mēbeļrūpniecībā bija raksturīga teritoriāla sadrumstalotība. Lielākie uzņēmumi tika veidoti, pievienojot galvenajiem citus, kas kā filiāles specializējās noteiktas produkcijas ražošanai un bija izkliedēti ne tikai pa Rīgu, bet visos Latvijas reģionos. Lielākie uzņēmumi bija mēbeļu firma “Rīga”, Rīgas Mēbeļu kombināts, Daugavpils Mēbeļu kombināts, Skolu un bērnu mēbeļu ražošanas apvienība un Rīgas mēbeļu fabrika “Teika”.

Latvijas mēbeļu ražotāji 1961. gadā pirmie PSRS pārgāja uz korpusa mēbeļu ražošanu izjauktā veidā bez iepriekšējas montāžas. 1977. gadā dibināta zinātniskā un ražošanas apvienība “Gauja”, kurā strādāja labākie projektētāji, konstruktori un amatnieki. Tā izpildīja nozares pasūtījumus par mēbeļu konstruēšanu un paraugu izgatavošanu, jaunu materiālu ieviešanu, materiālu un konstrukciju pārbaudēm, tehnoloģijas un tehnikas pilnveidošanu, standartizāciju. Latvija izpildīja pasūtījumus ievērojamu PSRS ēku un viesnīcu apmēbelējumam.

60.–70. gados zāģmateriālu ražošanas apjoms nedaudz pārsniedza 1 miljonu m³ gadā. Lielākie uzņēmumi bija kokapstrādes kombināti “Vulkāns”, “Mīlgrāvis”, “Baltija”, “Ventspils koks”.

Drīz pēc Otrā pasaules kara atsākās sērkociņu ražošana, kas bija koncentrēta divos uzņēmumos: fabrikā “Komēta” un kokapstrādes kombinātā “Baltija”. Apmēram 65 % no saražotās produkcijas eksportēja uz ārzemēm. 1945. gadā tika nodibināta Rīgas Mūzikas instrumentu fabrika, kas ražoja elektroniskos instrumentus, klavieres, pianīnus un koncertkokles. Produkciju sportam ražoja laivu rūpnīca “Dzintars” Jūrmalā, hokeja nūjas un slēpes – fabrika “Dinamo” Ķīpsalā. Tajā pašā laikā kooperatīvo sabiedrību arteļos atsāka bērnu ļoti iecienītās rotaļlietas – šūpuļzirdziņa – ražošanu.

1978. gadā tika atvērts Līvānu eksperimentālais māju būves kombināts Līvānos, kas sāka sērijveida saliekamo māju ražošanu lauku ciematu apbūvei, pārsvarā izmantojot kokskaidu plātnes, kuras vēlāk apšuva ar ķieģeļiem. Ievērojami tika rekonstruēts un paplašināts Slokas Celulozes un papīra kombināts, Līgatnes papīrfabrika, papīrfabrika “Jugla” un citi. Fabrikas specializējās atsevišķu papīra veidu ražošanā, sāka ražot kartonu un lopbarības raugu.

Pēc neatkarības atgūšanas atkal bija jāveido jauna nozares struktūra, jo plānveida saimniecības modelis vairs nebija piemērots attīstībai jaunajos apstākļos. Pirmajos gados galvenā uzmanība tika pievērsta zāģmateriālu ražošanai. Zāģmateriālus galvenokārt eksportēja uz Lielbritāniju un Vāciju. Ražošana pārsvarā notika mazos un vidējos uzņēmumos, bet ar ārzemju investoru palīdzību sākās koncentrācija lielākos, ar modernāku tehniku apgādātos uzņēmumos, piemēram, “Lameko” un “Vika Wood”.

Jaunajos apstākļos atsākās drāztā finiera ražošana Rīgas Finieru rūpnīcā, kuras darbību pēc neveiksmēm 2011. gadā pārņēma SIA “Rīga Veneer”. Daudzi tradicionālās rūpnieciskās kokapstrādes apakšnozares uzņēmumi (celulozes, papīra, Līvānu māju, sērkociņu, mūzikas instrumentu un sporta inventāra ražošanas uzņēmumi) pārtrauca darbību.

Radās jauni uzņēmumi agrāk maz izplatītas vai jaunas produkcijas ražošanai (masīvās līmētās koksnes plātnes un konstrukcijas, virpotu guļbaļķu un koka paneļu mājas, paletes, koka polimēru materiāli, dārza priekšmeti, briketes, granulas, kokogles, jaunas rotaļlietas, bioloģiski aktīvi savienojumi un uztura bagātinātāji). Latvijas Amatniecības kameras profesionālajās brālībās apvienotie amatnieki izgatavo unikālus izstrādājumus no koka, mākslinieciski veidotas mēbeles, suvenīrus un nodarbojas ar kultūrvēsturisku koka māju un priekšmetu restaurāciju. 

Pirmajos piecos neatkarības gados nostabilizējās saplākšņu un plātņu ražošana. Uz Latvijas finieru ražošanas apvienības bāzes 02.10.1992. tajā strādājošās personas nodibināja a/s “Latvijas finieris”. Tas kļuvis par lielāko kokapstrādes uzņēmumu, kura produkcija apmēram divas reizes pārsniedz padomju okupācijas laikā saražoto un kura ražotnes darbojas Lietuvā, Igaunijā un Somijā, bet produkcijas izplatīšanas aģenti – visā pasaulē. 2005. gadā kokskaidu plātņu ražotne a/s “Bolderāja” nonāca firmas “Kronospan” īpašumā un darbojas kā uzņēmums “Kronospan Rīga”. Līdztekus kokskaidu plātņu ražošanas attīstībai tajā 2007. gadā tika uzcelta moderna orientēto kokskaidu plātņu ražotne. Šobrīd lielāko kokrūpniecības TOP 5 veido a/s “Latvijas finieris”, SIA “PATA”, SIA “Kronospan Rīga”, a/s “Stora Enso Latvija” un SIA “Gaujas koks”. Trīs no šiem pieciem uzņēmumiem ir Latvijas kapitālam piederoši.

Mēbeļu rūpniecība tik veiksmīgi neattīstījās. Latvijas mēbeļrūpniecībai vissmagākais bija 1991.–1996. gads, kad produkcijas fiziskā apjoma indekss attiecībā pret 1990. gadu pakāpeniski samazinājās līdz 57 %. Lielie uzņēmumi ar masveida ražošanai pielāgotām iekārtu līnijām nespēja izsekot mainīgajam tirgus pieprasījumam un pamazām pārtrauca darbību. To vietā ražošanu pārņēma pārsvarā no jauna dibināti mazāki uzņēmumi ar elastīgākām ražošanas iespējām. Rīgas Mēbeļu kombināts pēc privatizācijas tika pārdēvēts par SIA “Zunda” un vēlāk specializējās divās ražotnēs – SIA “Malteks”, kur tika ražotas sadzīves mēbeles no masīva bērza un priedes koka, un SIA “Rondeks”, kas specializējās krēslu ražošanā. Šie uzņēmumi izbeidza darbību globālās finanšu krīzes laikā 2008.–2009. gadā. 1994. gadā Lizumā nodibināts lielākais masīvā koka mēbeļu ražošanas uzņēmums SIA “Avoti”, kas vēlāk paplašināja savu darbības lauku ar granulu ražotnes izveidi. Nākamie pēc apgrozījuma lielākie mēbeļu ražotāji Latvijā ir SIA “Kvist”, SIA “Daiļrade koks”, SIA “Ekju” un SIA “Attēls R”. Četri no šiem pieciem uzņēmumiem pieder Latvijas kapitālam.

 1. tabula. Nozares produkcijas apjoma izmaiņas

Avots: Apvienoto Nāciju pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (Food and Agriculture Organization of the United Nations) tīmekļa vietne. Autora veidota.

Latvijas kokrūpniecība un koksnes mēbeļu ražošana ir lielākā apstrādes rūpniecība – tā veido 29 % no apstrādes rūpniecības apgrozījuma (2023), 34 % no apstrādes rūpniecības radītās pievienotās vērtības (2021) un 25 % no apstrādes rūpniecībā nodarbinātajiem (2023). 

Veiksmīgi izmantojot vietējos atjaunojamos meža resursus, kokrūpniecība ir kļuvusi par vienu no aktīvākajām Latvijas tautsaimniecības nozarēm, dodot būtisku ieguldījumu arī Latvijas ārējās tirdzniecības bilances stabilizēšanā. Latvijas preču ārējā tirdzniecībā koksnes produkti nemainīgi ir viena no svarīgākajām eksporta (t. sk. arī uz Eiropas Savienības (ES) valstīm) precēm, veidojot 17 % 2023. gadā. Galvenās eksportpreces ir zāģmateriāli jeb dēļi (23 %), saplāksnis (11 %) un kurināmā koksne, no kā lielāko daļu veido granulas. No izvestajām precēm 3,2 miljardu eiro vērtībā apaļkoki (pamatā papīrmalkas kvalitāte) sastāda vairs tikai 9,6 % jeb 316 miljonus eiro. Apaļkoki ir viena no svarīgākajām importa (t. sk. arī no ES valstīm) precēm, kas no 1,02 miljarda vērtā importa veidoja 109 miljonus eiro, bet atšķirībā no eksportētās papīrmalkas pamatā ieved zāģbaļķu kvalitātes apaļkoku. Galvenā koksnes importa prece ir papīrs un tā produkti, kas veido 34 % no importa vērtības.

Atbilstoši specializācijai uzņēmēji nodibinājuši vairākas profe­sionālās organizācijas: “Latvijas koks” (1990), “Latvijas mēbeles” (2001), Latvijas Kokmateriālu ražotāju un tirgotāju asociācija (1998), Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācija (1993), Latvijas Biomasas asociācija “LATbio” (2008), Latvijas Mežizstrādātāju savienība (1994), Latvijas Neatkarīgo mež­izstrādātāju asociācija (2003) un Latvijas Koka būvniecības klasteris (2012). Visu šo organizāciju mērķis ir apvienot attiecīgo apakš­nozaru uzņēmējus kopīgas rīcības īstenošanai stratēģisko attīstības plānu izstrādē un realizēšanā, organizēt attīstībai veltītu pētījumu izstrādi, sniegt informatīvu atbalstu asociāci­jas biedriem, organizēt kopīgu piedalīšanos starptautiskās izstādēs un nozares vārdā sadarboties ar valsts pārvaldes institūcijām.

2000. gadā nodibināta Latvijas Kokrūpniecības federācija, kurā iestājušās visas minētās organizācijas. Federācija pārstāv kokrūpniecības intereses valsts pārvaldes, pašvaldību, ES institūcijās un Eiropas Kokrūpniecības konfederācijā (European Confederation of Woodworking Industries).

1997.–2008. gadā informāciju par jaunumiem tehnoloģijās, darbagaldiem, instrumentiem, materiāliem un to cenām, iz­stāžu piedāvājumiem un nozīmīgāko darbinieku vērtējumiem sniedza ikmēneša laikraksts “Lietaskoks”.

Kopš 1998. gada iznāk “Meža Avīze”, kas aptver informāciju par meža apsaimniekošanu valsts un privātajos mežos, dažādu pieredzi stādīšanā, kopšanā, izglītību un zinātni, pasākumiem, semināriem un izstādēm, pasaules tirgus un cenu tendencēm un notikumiem, aktualitātēm koka būvniecībā, dabas aizsardzību, meža veltēm, kultūru un humoru. 

Kopš 2000. gada iznāk žurnāls “Baltijas Koks”. Tajā ietverta ak­tuālā informācija par nozares attīstības tendencēm un perspektī­vām ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā un pasaulē. Līdztekus aprakstiem par jaunākajiem sasniegumiem apstrādes tehnoloģijās un iekārtu konstrukcijās izdevums sniedz informāciju par jauno ma­teriālu pielietošanu, informē par jautājumiem, kas saistīti ar enerģētiku un apkārtējās vides aizsardzību, kā arī nozares attīstības vēsturi.

No nozīmīgākajiem interneta vidē balstītiem nozares izdevumiem ir jāmin www.zemeunvalsts.lv, kas kopš 2018. gada publicē apskatus, intervijas un analīzes par notikumiem nacionālajā un globālajā meža nozarē. 

Arī nozares profesionālās organizācijas, šobrīd ar nosaukumu “Klauss mežā”, kopš 2020. gada ik nedēļu informē gan nozares uzņēmējus, gan plašāku sabiedrību par galvenajām tendencēm ekonomikā, kas ietekmē meža nozares konkurētspēju un attīstību.

Nozares attīstību visos periodos veidojušas izcilas per­sonības. Kokrūpnieks Augusts Dombrovskis 19. un 20. gs. mijā nodarbojies ar zāģmateriālu ražošanu un veicinājis strādnieku dzīves apstākļu uzlabošanu, bērnudārzu un skolu veidošanu; pazīstams kā kultūras atbalstītājs, uzcēlis un uzturējis kultūras dar­binieku pansiju “Burtnieku nams” un Bezalkohola biedrības namu “Ziemeļblāzma” (tagad kultūras pils).

Rūpnīcas “Furniers” direktors Alberts Brunners nozarei kritiskos apstākļos vadīja Rīgas Rūpnieku biedrības Finieru rūp­nieku sekciju un risināja nozares problēmas starptautiskā mērogā. Ar mēbeļu konstrukciju un dizaina pilnveidošanu saistāma māks­linieku dizaineru Jūlija Madernieka un Anša Cīruļa darbība.

Starp mūsdienās nozīmīgākām personām nozarē ir jāmin Juris Biķis, kurš ne tikai ir izveidojis un attīstījis nozares lielāko uzņēmumu a/s “Latvijas finieris”, bet arī kā prezidents pirmos 13 gadus vadījis Latvijas Kokrūpniecības federāciju.