Īsa vēsture
kokapstrāde, koksnes un koka izstrādājumu ražošana Latvijā
Kokapstrāde ir rūpniecības nozare, kas saistīta ar koksnes mehānisko, ķīmisko, ķīmiski – mehānisko apstrādi un pārstrādi. No koksnes izgatavo visdažādākos izstrādājumus tautsaimniecības, kultūras un sadzīves vajadzībām: būvniecības izstrādājumus (durvis, logus, grīdas dēļus, parketu, paneļus, līmētās konstrukcijas, apšuvumu dēļus, gatavas dzīvojamās mājas u. c.), mēbeles, automobiļu, vagonu, kuģu, tiltu konstrukciju elementus, dzelzceļa gulšņus, taru, sērkociņus, mūzikas instrumentus, sporta inventāru, sadzīves priekšmetus, rotaļlietas, suvenīrus.
Saistītie šķirkļi
Finieru saaudzēšanas līnija a/s “Latvijas finieris” rūpnīcā “Lignums”. Rīga, 2011. gads.
Satura rādītājs
Līdz 1918. gadam
Līdz 18. gs. beigām kokapstrādei bija mājsaimniecisks un amatniecisks raksturs. Tā galvenokārt saistīta ar mājokļu, citas nozīmes ēku un celtņu, mēbeļu, trauku un taras, darba un braucamo rīku, laivu un kuģu, kā arī māksliniecisko kokgriezumu izgatavošanu. Pamatā bija zāģmateriālu ražošana. Zāģmateriālus ieguva bez mehāniskā dzinējspēka. Mehanizācijas pirmie mēģinājumi saistīti ar zāģētavu iekārtošanu pie dzirnavām, lai izmantotu ūdens un vēja spēku. Bez daudzveidīgā vietējā patēriņa eksportēja mastu kokus, ozola koka vančosus (kuģu būvei domātus kvadrāta vai taisnstūra šķēluma tēstus materiālus), brusas, mucu dēlīšus, darvu, pelnus un potašu.
Kā starpposms pārejai uz lielražošanu kokrūpniecībā radās manufaktūras. Tajās bija lielāks nodarbināto skaits, notika darba dalīšana un ražošana tirgus vajadzībām, bet ne pēc pasūtījuma. Tādu zāģētavas manufaktūru ar 130 zāģiem 1634. gadā pie Berkavas muižas bija ierīkojis holandietis Rutgers Nīderhofs (Rutger Niederhoff). Tajā apstrādāja kokmateriālus Holandes kuģu būvētavām. Pirmās papīrdzirnavas Zasulaukā 1765. gadā uzcēla Jānis Šteinhauers. 18. gs. beigās Hermeliņa muižā darbojās viņa zāģdzirnavas ar trim gateriem. Rīgā darbojās piecas kokzāģētavas.
Kokrūpniecības tālāka attīstība saistīta ar dēļu eksporta pieaugumu. Pirmo lielāko zāģētavu ar tvaika dzinējspēku uzcēla 1819. gadā Sarkandaugavā. Tajā darbojās četri gateri, kurus piedzina divas tvaika mašīnas ar jaudu 40 ZS. 1874. gadā kokzāģētavā tika nodarbināti līdz 500 cilvēku un apgrozīta produkcija par 1 miljonu rubļu. Pēc 1881. gada tā tika izveidota par lielāko zāģētavu Latvijā, kas gadā izstrādāja līdz 120 000 m3 zāģmateriālu.
Finierrūpniecības attīstība sākās 20. gs. Ap 1907. gadu Ferdinanda Natera grafīta irbuļu tāfeļu, irbuļu un koksnes mehāniskās apstrādes fabrikā (Товарищество Ф. В. Натеръ и Ко. Фабрика для производства аспидных досок, грифелей, колесной мази и разных деревянных изделий, dibināta 1873. gadā, no 1939. gada “Latvijas bērzs”) no finieriem izgatavoja liekti līmētās detaļas un no saplākšņiem iepakojumu kastes. Liekti līmēto finieru detaļas mēbelēm izgatavoja Maksa Mihelsona Pirmajā Rīgas grafīta irbuļu tāfeļu, irbuļu un finiera krēslu sēdekļu fabrikā (Первая Рижская фабрика аспидных досок, грифелей и фанерных сидений Максс Михельсон, dibināta 1888. gadā). Mēbeļrūpniecību pārstāvēja sīkas galdniecības darbnīcas. Pirmie rūpnieciskas ievirzes uzņēmumi ir 1862. gadā dibinātā Rīgas krēslinieku un galdnieku sabiedrība “Asociācija”, 1874. gadā dibinātā R. Tilica fabrika Liepājā un 1885. gadā dibinātā Mārtiņa Pagasta būvju un mēbeļu galdniecība. Vecākais papīra ražošanas uzņēmums ir 1815. gadā dibinātā Līgatnes papīra manufaktūra, kuru līdz karam pārveidoja par rakstāmpapīra fabriku “Līgatne”. Lielākā bija 1896. gadā dibinātā Baltijas papīra un celulozes fabrika Slokā (930 strādnieki). Fabrikā “Vulkāns” Kuldīgā 1878. gadā sāka ražot sērkociņus.
1913. gadā Latvijā darbojās 187 kokapstrādes un 115 papīra ražošanas un poligrāfijas rūpniecības uzņēmumi (24,1 % no visiem uzņēmumiem), kas attiecīgi deva produkciju 33,3 miljonu un 14,1 miljona rubļu apmērā. Pirmā pasaules kara laikā 35 no nozares uzņēmumiem ar visiem speciālistiem tika evakuēti uz Iekškrievijas guberņām; atlikušos izpostīja.
1918.–1940. gads
1919. gadā Latvijā darbojās tikai 40 kokapstrādes un 34 papīra ražošanas mazie uzņēmumi. Ražošana veiksmīgi attīstījās, lai gan to ietekmēja inflācija un vispārējā 30. gadu saimnieciskā depresija.
Kokmateriālu sagāde Strenču novadā, ap 1920. gadu.
Vislabākie rādītāji kokapstrādē tika sasniegti 1937. gadā, kad 1150 uzņēmumi, ieskaitot papīrrūpniecību (20 % no visiem Latvijas uzņēmumiem), nodarbināja 21 922 cilvēkus. Apgrozījums sasniedza 102,2 miljonus latu (zāģmateriālu ražošana deva 35,4 %, saplākšņu – 25 %, papīra un celulozes – 24,4 %, mēbeļu – 5,2 %, taras – 3,5 %), pievienotā vērtība – 45,4 miljoni latu.
20. gs. 30. gados lielākais uzņēmums bija VAS “Latvijas koks” (1300 nodarbinātie) ar pamatkapitālu 4 miljoni latu. 1937. gadā saplākšņu ražošanas apjoms bija palielinājies no 8000 līdz 95 000 m3. Galvenie saplākšņa ražošanas uzņēmumi bija “Lignums” (620 strādnieki), “Furniers” (653 strādnieki) un “Vulkāns” (540 strādnieki), bet no 1939. gada – a/s “Latvijas bērzs”. Mēbeļu ražošanā dominēja sīkie uzņēmumi. No 383 uzņēmumiem lielākie bija M. Pagasta fabrika, 1925. gadā dibinātais uzņēmums “Miķelsons un biedri”, kura galvenā produkcija bija Vīnes krēsli (ražošana saglabājās līdz 20. gs. 60. gadiem), 1922. gadā dibinātā Jāņa Prikuļa mēbeļu fabrika un Jāņa Trenča kokapstrādes uzņēmums Mellužos, kurā ražoja mēbeles, detaļas un laivu korpusus.
Kokapstrāde kopā ar sviestu un liniem deva galvenos valūtas ienākumus no eksporta, kas bija tik nepieciešami sagrautās tautsaimniecības atjaunošanai. No kokrūpniecības produkcijas apmēram 35 % veidoja iekšzemes patēriņš, apmēram 65 % – eksports. 1937. gadā kokapstrādes produkciju eksportēja par 89 miljoniem latu (56 % zāģmateriālu, 25 % saplākšņu, 9 % taras, 8 % papīra un celulozes). Tās īpatsvars visu preču kopsummā bija 34 %. Galvenie eksporta virzieni – Lielbritānija, Vācija, Nīderlande un Beļģija.
1940.–1991. gads
Atdzimušo un eksportspējīgo nozari atkal sagrāva Otrais pasaules karš. Padomju okupācijas periodā nozarē notika būtiskas strukturālas pārmaiņas. Kokapstrādes kombināts “Ventspils koks” no 1963. gada sāka ražot kokskaidu plātnes. 1969. gadā Bolderājas koksnes kompleksās pārstrādes kombinātā sākās kokšķiedru plātņu un 1976. gadā – kokskaidu plātņu ražošana. 1978. gadā tika atvērts to laminēšanas cehs (680 strādājošie). 1975. gadā rūpnīcas “Furniers”, “Lignums” un “Latvijas bērzs” tika apvienotas Latvijas Finieru ražošanas apvienībā. Saplākšņu ražošanas apjoms apvienībā pieauga līdz 139 000 m3 gadā. Saplākšņus ražoja arī kokapstrādes kombināts “Vulkāns” Kuldīgā. Šis uzņēmums vienīgais Latvijā izgatavoja arī galdnieku plātnes. Drāzto finieri ražoja mēbeļu firma “Rīga”.
Mēbeļrūpniecība 60.–70. gados pārgāja uz masveida specializētas produkcijas ražošanu lielos uzņēmumos ar augstu mehanizācijas pakāpi. Ražošanas apjoms pieauga no 8 miljoniem līdz 194 miljoniem rubļu gadā. Latvijā uz vienu iedzīvotāu saražoja trīs reizes vairāk mēbeļu nekā vidēji Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). Mēbeļrūpniecībā bija raksturīga teritoriāla sadrumstalotība. Lielākie uzņēmumi tika veidoti, pievienojot galvenajiem citus, kas kā filiāles specializējās noteiktas produkcijas ražošanai un bija izkliedēti ne tikai pa Rīgu, bet visos Latvijas reģionos. Lielākie uzņēmumi bija mēbeļu firma “Rīga”, Rīgas Mēbeļu kombināts, Daugavpils Mēbeļu kombināts, Skolu un bērnu mēbeļu ražošanas apvienība un Rīgas mēbeļu fabrika “Teika”.
Mēbeļu gadatirgus mēbeļu firmas "Rīga” telpās. Rīga, 1963. gads.
Latvijas mēbeļu ražotāji 1961. gadā pirmie PSRS pārgāja uz korpusa mēbeļu ražošanu izjauktā veidā bez iepriekšējas montāžas. 1977. gadā dibināta zinātniskā un ražošanas apvienība “Gauja”, kurā strādāja labākie projektētāji, konstruktori un amatnieki. Tā izpildīja nozares pasūtījumus par mēbeļu konstruēšanu un paraugu izgatavošanu, jaunu materiālu ieviešanu, materiālu un konstrukciju pārbaudēm, tehnoloģijas un tehnikas pilnveidošanu, standartizāciju. Latvija izpildīja pasūtījumus ievērojamu PSRS ēku un viesnīcu apmēbelējumam.
60.–70. gados zāģmateriālu ražošanas apjoms nedaudz pārsniedza 1 miljonu m3 gadā. Lielākie uzņēmumi bija kokapstrādes kombināti “Vulkāns”, “Mīlgrāvis”, “Baltija”, “Ventspils koks”.
Drīz pēc Otrā pasaules kara atsākās sērkociņu ražošana, kas bija koncentrēta divos uzņēmumos: fabrikā “Komēta” un kokapstrādes kombinātā “Baltija”. Apmēram 65 % no saražotās produkcijas eksportēja uz ārzemēm. 1945. gadā tika nodibināta Rīgas Mūzikas instrumentu fabrika, kas ražoja elektroniskos instrumentus, klavieres, pianīnus un koncertkokles. Produkciju sportam ražoja laivu rūpnīca “Dzintars” Jūrmalā, hokeja nūjas un slēpes – fabrika “Dinamo” Ķīpsalā. Tajā pašā laikā kooperatīvo sabiedrību arteļos atsāka bērnu ļoti iecienītās rotaļlietas – šūpuļzirdziņa – ražošanu.
1978. gadā tika atvērts Līvānu Eksperimentālais māju būves kombināts, kas sāka sērijveida saliekamo māju ražošanu lauku ciematu apbūvei, pārsvarā izmantojot kokskaidu plātnes, kuras vēlāk apšuva ar ķieģeļiem. Ievērojami tika rekonstruēts un paplašināts Slokas Celulozes un papīra kombināts, Līgatnes papīrfabrika, papīrfabrika “Jugla” un citi. Fabrikas specializējās atsevišķu papīra veidu ražošanā, sāka ražot kartonu un lopbarības raugu.
Pašreizējais attīstības stāvoklis
Pēc neatkarības atgūšanas atkal bija jāveido jauna nozares struktūra, jo plānveida saimniecības modelis vairs nebija piemērots attīstībai jaunajos apstākļos. Pirmajos gados galvenā uzmanība tika pievērsta zāģmateriālu ražošanai. Zāģmateriālus galvenokārt eksportēja uz Lielbritāniju un Vāciju. Ražošana pārsvarā notika mazos un vidējos uzņēmumos, bet ar ārzemju investoru palīdzību sākās koncentrācija lielākos, ar modernāku tehniku apgādātos uzņēmumos, piemēram, “Lameko” un “Vika Wood”.
Pirmajos piecos neatkarības gados nostabilizējās saplākšņu un plātņu ražošana. Uz Latvijas finieru ražošanas apvienības bāzes 02.10.1992. tajā strādājošās personas nodibināja a/s “Latvijas finieris”. Tas kļuvis par lielāko kokapstrādes uzņēmumu, kura produkcija apmēram divas reizes pārsniedz padomju okupācijas laikā saražoto un kura ražotnes darbojas Lietuvā, Igaunijā un Somijā, bet produkcijas izplatīšanas aģenti – visā pasaulē. 2005. gadā kokskaidu plātņu ražotne a/s “Bolderāja” nonāca firmas “Kronospan” īpašumā un darbojas kā uzņēmums “Kronospan Rīga”. Līdztekus kokskaidu plātņu ražošanas attīstībai tajā 2007. gadā tika uzcelta moderna orientēto kokskaidu plātņu ražotne.
Mēbeļu rūpniecība tik veiksmīgi neattīstījās. Latvijas mēbeļrūpniecībai vissmagākais bija 1991.–1996. gads, kad produkcijas fiziskā apjoma indekss attiecībā pret 1990. gadu pakāpeniski samazinājās līdz 57 %. Lielie uzņēmumi ar masveida ražošanai pielāgotām iekārtu līnijām nespēja izsekot mainīgajam tirgus pieprasījumam un pamazām pārtrauca darbību. To vietā ražošanu pārņēma pārsvarā no jauna dibināti mazāki uzņēmumi ar elastīgākām ražošanas iespējām. Rīgas Mēbeļu kombināts pēc privatizācijas tika pārdēvēts par SIA “Zunda” un vēlāk specializējās divās ražotnēs – SIA “Malteks”, kur tika ražotas sadzīves mēbeles no masīva bērza un priedes koka, un SIA “Rondeks”, kas specializējās krēslu ražošanā. 1994. gadā Lizumā nodibināts lielākais masīvā koka mēbeļu ražošanas uzņēmums SIA “Avoti SWF”. Bez tā jau vairākus gadus nozīmīgākie nozares uzņēmumi ir SIA “Daiļrade koks” (visu veidu, izņemot guļamistabas, mēbeles), SIA “ITAB JPD Production” (biroju un veikalu mēbeles), a/s “Elīza-K” (mīkstās un viesistabas, un ēdamistabas mēbeles). Lielus panākumus gūst Jelgavā izveidotais uzņēmums SIA “Marks M” ar savu preču zīmi “Nakts mēbeles”. “Marks M” pašlaik ir viens no nozīmīgākajiem nozares uzņēmumiem.
Jaunos apstākļos atsākās drāztā finiera ražošana Rīgas Finieru rūpnīcā, kuras darbību pēc neveiksmēm 2011. gadā pārņēma SIA “Rīga Veneer”. Daudzi tradicionālās rūpnieciskās kokapstrādes apakšnozares uzņēmumi (celulozes, papīra, Līvānu māju, sērkociņu, mūzikas instrumentu un sporta inventāra ražošanas uzņēmumi) pārtrauca darbību.
Radās jauni uzņēmumi agrāk maz izplatītas vai jaunas produkcijas ražošanai (masīvās līmētās koksnes plātnes un konstrukcijas, virpotu guļbaļķu un koka paneļu mājas, paletes, koka polimēru materiāli, dārza priekšmeti, briketes, granulas, kokogles, jaunas rotaļlietas, bioloģiski aktīvi savienojumi un uztura bagātinātāji). Latvijas amatniecības kameras profesionālajās brālībās apvienotie amatnieki izgatavo unikālus izstrādājumus no koka, mākslinieciski veidotas mēbeles, suvenīrus un nodarbojas ar kultūrvēsturisku koka māju un priekšmetu restaurāciju.
1. tabula. Nozares produkcijas apjoma izmaiņas
Avots: Apvienoto Nāciju pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (Food and Agriculture Organization of the United Nations) tīmekļa vietne. Autora veidota.
| Produkcija | 1913 | 1925 | 1930 | 1937 | 1945 | 1955 | 1965 | 1975 | 1985 | 1991 | 2000 | 2010 | 2016 |
| Zāģmateriāli (t m3) | 977 | 402 | 565 | 297 | 1126 | 1205 | 1000 | 866 | 673 | 3900 | 3150 | 3902 | |
| Saplākšņi (t m3) | 50 | 8 | 45 | 95 | 18 | 107 | 120 | 134 | 107 | 48 | 156 | 236 | 280 |
| Kokskaidu plātnes (t m3) | 0 | 0 | 0 | 0 | 0 | 0 | 20 | 70 | 131 | 171 | 102 | 682 | 1040 |
| Kokšķiedru plātnes (t m2) | 0 | 0 | 0 | 0 | 0 | 0 | 0 | 9031 | 10489 | 8813 | 5300 | 0 | 0 |
| Celuloze (tk t) | 20,9 | 15,7 | 36,4 | 26 | 40,9 | 46,4 | 69 | 45 | 0 | 0 | 0 | ||
| Papīrs (tk t) | 29,5 | 24,6 | 30,4 | 4,8 | 57,3 | 98,4 | 173,6 | 166,6 | 108 | 73 | 184 | 194 |
Uzņēmuma SIA “Troja” ražotais šūpuļzirdziņš. 2013. gads.
Nozare tautsaimniecības kontekstā
Latvijas kokapstrādes uzņēmumi nodrošina tādu preču ražošanu, kas koksnes produktiem veido lielu pievienoto vērtību. Veiksmīgi izmantojot vietējos atjaunojamos meža resursus, kokrūpniecība kļuvusi par vienu no aktīvākajām Latvijas tautsaimniecības nozarēm, dodot būtisku ieguldījumu arī Latvijas ārējās tirdzniecības bilances stabilizēšanā.
2015. gadā 2878 kokrūpniecības uzņēmumos (24,6 % no visiem Latvijas rūpniecības uzņēmumiem) nodarbinātie 33 489 cilvēki (23,7 % no rūpniecībā nodarbinātiem) saražoja produkciju par 2,31 miljardiem eiro, deva pievienoto vērtību 591 miljonu eiro. T. sk. Latvijā darbojās 115 ar ārvalstīm saistīti uzņēmumi (1,5 % no visiem ārvalstu uzņēmumiem), kuros 4857 nodarbinātie saražoja produkciju par 950 miljoniem eiro un deva pievienoto vērtību 210 miljonus eiro. 2016. gadā tika eksportēta produkcija par 1,94 miljardiem eiro (92,7 % no mežu nozares un 18,8 % no kopējā valsts eksporta). Eksportētajā produkcijā vislielākais īpatsvars bija zāģmateriāliem (30,3 %), saplākšņiem un granulām (pa 10,9 %), dažādiem izstrādājumiem no koksnes (8,8 %), kokskaidu plātnēm (8 %) un mēbelēm (7 %).
Nozarē dominē saplākšņu, plātņu, zāģmateriālu un granulu ražotāji. No tiem vēl tālu atpaliek lielākie mēbeļu ražotāji, kā SIA “Avoti SWF” ar apgrozījumu 30,8 miljoni eiro, un citi.
2. tabula. Nozīmīgākie uzņēmumi pēc neto apgrozījuma 2016. gadā
Avots: "Dienas Bizness".
| Uzņēmumi | Apgrozījums mlj eiro | Darbinieku skaits | Darbības joma |
| a/s “Latvijas finieris” | 218,8 | 1647 | saplākšņi un izstrādājumi no tiem, kokmateriāli, ražošanas iekārtas |
| SIA “Kronospan Rīga” | 176,8 | 276 | kokskaidu plātnes (arī laminētās), orientētās kokskaidu plātnes |
| SIA “Latgran” | 86,7 | 122 | kokskaidu granulas |
| SIA “Jeld Wen Latvija” | 72,2 | 518 | kokšķiedru plātnes, durvis, durvju rāmji |
| SIA “Gaujas koks” | 65,8 | 489 | žāvēti, ēvelēti un impregnēti zāģmateriāli, krusteniski līmētie paneļi, terases dēļi, granulas |
| SIA "AKZ" | 63,0 | 274 | žāvēti un ēvelēti zāģmateriāli, terases dēļi, gulšņi, paletes, virpoti mieti, granulas |
| SIA "Byko-Lat" | 61,1 | 469 | zāvēti, ēvelēti un impregnēti zāģmateriāli, koka paneļu mājas, logi, durvis, sētas, dārza mēbeles, granulas |
| SIA “Vika Wood” | 59,7 | 141 | žāvēti un šķiroti zāģmateriāli līmēto konstrukciju ražošanai |
Robots apkalpo krusteniski līmēto koka paneļu (Crosslaminated timber, CLT) ražošanas iecirkni SIA “Gaujas koks” ražotnē. Krustpils, 2016. gads.
Robots apkalpo krusteniski līmēto koka paneļu (Crosslaminated timber, CLT) ražošanas iecirkni SIA “Gaujas koks” ražotnē. Krustpils, 2016. gads.
Nozīmīgākās profesionālās organizācijas
Atbilstoši specializācijai uzņēmēji nodibinājuši vairākas profesionālās organizācijas: “Latvijas koks” (1990), “Latvijas mēbeles” (2001), Latvijas Kokmateriālu ražotāju un tirgotāju asociācija (1998), Latvijas Kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācija (1993), Latvijas Biomasas asociācija “LATbio” (2008), Latvijas Mežizstrādātāju savienība (1994), Latvijas Neatkarīgo mežizstrādātāju asociācija (2003) un Latvijas Koka tirdzniecības klasteris (2012). Visu šo organizāciju mērķis ir apvienot attiecīgo apakšnozaru uzņēmējus kopīgas rīcības īstenošanai stratēģisko attīstības plānu izstrādē un realizēšanā, organizēt attīstībai veltītu pētījumu izstrādi, sniegt informatīvu atbalstu asociācijas biedriem, organizēt kopīgu piedalīšanos starptautiskās izstādēs un nozares vārdā sadarboties ar valsts pārvaldes institūcijām.
2000. gadā nodibināta Latvijas Kokrūpniecības federācija, kurā iestājušās visas minētās organizācijas. Federācija pārstāv kokrūpniecības intereses valsts pārvaldes, pašvaldību, Eiropas Savienības (European Union) institūcijās un Eiropas Kokrūpniecības konfederācijā (European Confederation of Woodworking Industries).
Nozīmīgākie periodiskie izdevumi
1997.–2008. gadā informāciju par jaunumiem tehnoloģijās, darbagaldiem, instrumentiem, materiāliem un to cenām, izstāžu piedāvājumiem un nozīmīgāko darbinieku vērtējumiem sniedza ikmēneša laikraksts “Lietaskoks”.
Kopš 2000. gada iznāk žurnāls “Baltijas Koks”. Tajā ietverta aktuālā informācija par nozares attīstības tendencēm un perspektīvām ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā un pasaulē. Līdztekus aprakstiem par jaunākajiem sasniegumiem apstrādes tehnoloģijās un iekārtu konstrukcijās izdevums sniedz informāciju par jauno materiālu pielietošanu, informē par jautājumiem, kas saistīti ar enerģētiku un apkārtējās vides aizsardzību, kā arī nozares attīstības vēsturi.
Nozīmīgākās personas
Nozares attīstību visos periodos veidojušas izcilas personības. Kokrūpnieks Augusts Dombrovskis 19. un 20. gs. mijā nodarbojies ar zāģmateriālu ražošanu un veicinājis strādnieku dzīves apstākļu uzlabošanu, bērnudārzu un skolu veidošanu; pazīstams kā kultūras atbalstītājs, uzcēlis un uzturējis kultūras darbinieku pansiju “Burtnieku nams” un Bezalkohola biedrības namu “Ziemeļblāzma” (tagad kultūras pils).
Rūpnīcas “Furniers” direktors Alberts Brunners nozarei kritiskos apstākļos vadīja Rīgas Rūpnieku biedrības Finieru rūpnieku sekciju un risināja nozares problēmas starptautiskā mērogā. Ar mēbeļu konstrukciju un dizaina pilnveidošanu saistāma mākslinieku dizaineru Jūlija Madernieka un Anša Cīruļa darbība.
Mūsdienās nozīmīgākās personas nozarē ir Juris Biķis, kas izveidojis un attīstījis nozares lielāko uzņēmumu a/s “Latvijas finieris”, kā arī Andris Krecers, kas izveidojis un attīstījis lielāko zāģētavu “Vika Wood”.
Multivide
Finieru saaudzēšanas līnija a/s “Latvijas finieris” rūpnīcā “Lignums”. Rīga, 2011. gads.
Kokapstrāde. Latvija, 20. gs. 20.–30. gadi.
Kokmateriālu sagāde Strenču novadā, ap 1920. gadu.
A/s “Latvijas koks” reklāma, izdevums “Latvian Economic Review: A quarterly review of trade, industry and agriculture”, Nr. 1., 01.01.1938.
Mēbeļu gadatirgus mēbeļu firmas "Rīga” telpās. Rīga, 1963. gads.
Rīgas Mēbeļu kombināta ražotā ēdamistabas iekārta "Tija". 1980. gads.
Robots apkalpo krusteniski līmēto koka paneļu (Crosslaminated timber, CLT) ražošanas iecirkni SIA “Gaujas koks” ražotnē. Krustpils, 2016. gads.
Uzņēmuma SIA “Troja” ražotais šūpuļzirdziņš. 2013. gads.