Organiskā slāņa raksturojums: biezums, tips un veids. Kūdras krājumi, kūdras uzbūve Kā ģeoloģisks veidojums kūdra ir irdeni vai vāji konsolidēti organogēni nogulumi, kas satur apmēram 50 % minerālvielu no sausnas un kas uzkrājušies paaugstinātā mitruma un skābekļa nepietiekamības apstākļos, nepilnīgi sadaloties atmirušajai augu biomasai. Mitruma daudzums dabiskā kūdrā parasti ir 85–96 %, tas ir atkarīgs no kūdras sadalīšanās pakāpes un tipa. Pelnu saturs parasti pieaug, palielinoties slāņu dziļumam, 1–3 % sūnu kūdrā, 5–15 % zemā tipa kūdras slāņos. Izņēmums ir degradētie purvi, kur pelnu daudzums kūdrā var palielināties arī augšējā slānī.
Kūdra ir lēni atjaunīgs dabas resurss. Tiek uzskatīts, ka kūdra gadā vidēji uzkrājas 1 mm biezumā. Taču jaunāko pētījumu rezultāti Latvijā pierāda, ka maz sadalījušās sūnu kūdras slānis gadā uzkrājas 3–4 mm biezumā. Latvijā dabiskajos purvos gadā uzkrājas apmēram 800 000 tonnu kūdras. Tas ir apmēram tikpat liels apjoms, kāds gadā iegūts 21. gs. sākumā. Detāli izpētītie kūdras krājumi purvos, kur vēl nav uzsākta kūdras ieguve, ir apmēram 160 miljoni tonnu.
Latvijā vecākie ir zemā tipa jeb zāļu purvi. Intensīvāka kūdras uzkrāšanās tiem raksturīga attīstības sākuma stadijā, bet purvu augšējos slāņos kūdras uzkrāšanās intensitāte samazinās, kas norāda uz būtiskām izmaiņām purva hidroloģiskajā režīmā. Pēdējos 2500 gados klimats kļuvis vēsāks un mitrāks nekā klimatiskā optimuma laikā un notikusi strauja sūnu purvu attīstība un vāji sadalījušās sūnu kūdras intensīva uzkrāšanās.
Purvi savā attīstības ciklā Latvijā parasti iziet trīs stadijas, kuru laikā veidojas trīs dažādi kūdras tipi atbilstoši augu sastāvam: sūnu (augstā tipa) kūdra, pārejas tipa un zāļu (zemā tipa) kūdra. Kūdru pēc augu atlieku sadalīšanās pakāpes dala: vāji sadalījusies (<20 %), vidēji sadalījusies (20–35 %) un labi sadalījusies (>35 %).
Latvijā galvenie kūdras veidotājaugi sūnu purvos ir Magelāna sfagns (Sphagnum magellanicum), šaurlapu sfagns (Sph. angustifolium), brūnais sfagns (Sph. Fuscum), parastais dzegužlins (Polytrichum commune), makstainā spilve (Eriophorum vaginatum), purva šeihcērija (Scheuchzeria palustris), sila virsis (Calluna vulgaris), parastā priede (Pinus sylvestris), bet zāļu purvos – parastā niedre (Phragmites australis), pūkaugļu grīslis (Carex lasiocarpa), uzpūstais grīslis (C. rostrata), dūkstu grīslis (C. limosa) un zaļo sūnu (Hypnum) sugas. Apmēram 25 citu augu sugu klātbūtne ir <1 %.
Zāļu kūdra Latvijā veidojas zemā purva apstākļos reljefa pazeminājumos, aizaugušo ūdenstilpju vietās, upju palienēs un vietās, kur pastāv augsts gruntsūdens līmenis. Galvenie zāļu kūdras veidotājaugi ir grīšļi, niedres, kosas u. c., kas barojas ar minerālvielām bagātajiem gruntsūdeņiem, virszemes noteces un palu ūdeņiem.
Zāļu purvu kūdrai ir augsta mineralizācijas pakāpe (6–16 %), sadalīšanās pakāpe ir vidēja līdz augsta (25–50 % un vairāk), raksturīga tumša krāsa (2.a attēls). Kūdras skābums parasti ir pH 5,5–8.
Pārejas tipa purvos Latvijā, palielinoties kūdras slāņa biezumam, augi barojas no gruntsūdeņiem un nokrišņiem un kūdra kļūst skābāka (pH 4,5–5,5). Pārejas tipa kūdru veido oligotrofu un eitrofu augu atliekas dažādās sadalīšanās pakāpēs. Kūdras krāsa ir tumši pelēka vai brūngana (2.b attēls). Kūdras slānim kļūstot biezākam, dominē ombrotrofie augi un uzkrājas augstā tipa kūdra.
Augsto purvu attīstība saistīta ar strauju dažādu sfagnu sugu u. c. ombrotrofo kūdru veidojošo augu, kas barojas tikai ar nokrišņu ūdeņiem, ieviešanos purva veģetācijas sastāvā, t. sk. brūnie sfagni, šeihcērijas, spilves, Magelāna sfagns, polijlapu andromeda (Andromeda polifolia) un sila virsis. Augstā tipa kūdras veidojas un uzkrājas purvu kupolos pēdējā purva attīstības stadijā, kad augi barojas tikai no nokrišņu ūdeņiem. Tādēļ tas ir visskābākais kūdras tips (pH 4,5–2,8), ļoti mitrs (90–96 %), ar mazu sadalīšanās pakāpi, dzeltenīgi brūnā krāsā un labi saskatāmām augu atliekām (2.c attēls).
2. attēls. Kūdras tipi.
Fotogrāfe Laimdota Kalniņa.
