Vēsture, nozīmīgākie autori Pirmatnējās sabiedrības posmā visa māksla bija tautas māksla, bet līdz ar sabiedrības attīstību, ar darba dalīšanu, kad amatniecība atdalījās no zemkopības, no tautas mākslas atdalījās profesionālā māksla. Tālākā attīstības gaitā tie tautas mākslas radītāji, kas priekšmetus darināja tikai pašu vajadzībām, ilgi saglabāja senos rotājuma motīvus un tehniskā izpildījuma veidus. Turpretī amatnieku darinājumos ļoti ātri parādījās jaunas formas un tehniskie paņēmieni. Amatnieku ražojumi bija prece, kas atbilda masu pieprasījumam un gaumei.
Veidojoties tautas mākslai, varēja attīstīties tikai tās tautas mākslas nozares, kuru izejmateriāli bija iegūstami uz vietas. Tautas meistaru darinājumu materiāls, rotājums un tehniskais izpildījums 10.‒12. gs. bija tāds pats, kā pirmatnējā sabiedrībā, bet 13.‒15. gs. tautas mākslas darinājumos ienāca jaunas formas un materiāli, kas pakāpeniski izspieda iepriekšējos. 10.‒12. gs. vislabāk saglabājies metāls un ar metālu rotātās tekstilijas. 15.‒19. gs. sākumā šiem tautas mākslas darinājumiem pievienojās arī koka un keramikas izstrādājumi, kurus ražoja podniecības centros: Kurzemē – Rucavā, Ventspilī; Zemgalē – Jelgavā, Tukumā, Bauskā; Vidzemē – Valmierā, Cēsīs, Smiltenē; Latgalē – Silajāņos un Andrupenē. Katrā no šiem centriem bija savas iecienītas formas, rotāšanas veids un vāpes.
19. gs. otrajā pusē, attīstoties kapitālistiskajai rūpniecībai, arī tautas mākslas attīstībā notika ievērojamas izmaiņas ‒ mājās darinātās lietas sāka aizstāt ar strauji augošās rūpniecības darinājumiem, daži meistari turpināja ar rokām darināt sadzīves priekšmetus (mēbeles, apģērbu, darba rīkus u. c.), saglabājot gadsimtu gaitā izveidotās priekšmetu darināšanas un rotāšanas tradīcijas, tādējādi tālāk attīstot tradicionālo tautas lietišķo mākslu. Specializējoties mākslas nozarēm, uzplauka atsevišķas tautas mākslas nozares, piemēram, dekoratīvie kokgriezumi (krēsli, skapji, gultas), lauku keramika (podniecība), aušana, izšūšana un citas. Šai laikā, māksliniekiem aizejot no amatniecības, mākslu sāka iedalīt profesionālajā un neprofesionālajā mākslā.
19. gs. otrajā pusē, veidojoties nacionālajai pašapziņai, bija nepieciešamas liecības, ka tautai (etnosam) ir sava savdabīga kultūra, tāpēc latviešu inteliģence izvirzīja jautājumu par latviešu tautas mākslas un profesionālās lietišķās mākslas tālākas attīstības iespējām, balstoties uz tautas mākslu. Tā ietekmē aizsākās tautas mākslas izstrādājumu krāšana un izvērtēšana, veidojās pirmās tautas mākslas priekšmetu un rakstīto materiālu krātuves (muzeji), t. sk. 1869. gadā dibinātais Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas muzejs, tika rīkotas pirmās etnogrāfiskās izstādes (Latviešu etnogrāfiskā izstāde Viskrievijas X Arheoloģiskā kongresa laikā 1896. gadā).
Latviešu lietišķās mākslas attīstību 20. gs. pirmajos gadu desmitos sekmēja 19. gs. aizsāktā tautas mākslas tradīciju apzināšana un profesionāli sagatavotu mākslinieku radošās darbības izvēršanās. Latviešu profesionālie mākslinieki tiecās veidot jaunu, laikmetīgu lietišķo mākslu, balstītu uz latviešu tautas lietišķās mākslas un etnogrāfisko mantojumu. Latviešu mākslinieku uzskatos par lietišķās mākslas tālāko virzību iezīmējās divi strāvojumi. Viena strāvojuma pārstāvji – gleznotājs, pedagogs, mākslas kritiķis Jūlijs Madernieks, grafiķis, gleznotājs Ansis Cīrulis, tēlnieks Teodors Zaļkalns, gleznotājs Janis Rozentāls un rakstnieks, publicists Jānis Asars ‒ aizstāvēja tautas mākslas mantojuma radošu apguvi. Otra strāvojuma pārstāvji – grafiķis Rihards Zariņš un tēlnieks Gustavs Šķilters ‒ proponēja tautas mākslas restaurēšanu, saskatot turpmākos daiļrades asnus gan tautas mākslas paraugu atkārtojumā, gan pielāgošanā jaunlaiku vajadzībām. Dažādās nostādnes iezīmēja arī atšķirīgu daiļrades prakses virzību, tomēr abu strāvojumu pārstāvji, respektēdami agrāk radītās vērtības, deva savu ieguldījumu tradīciju (tātad vienlaikus – jaunrades pamatnes) saglabāšanā.
20. gs. sākumu tautas lietišķajā mākslā iezīmēja dauzu tautas mākslas priekšmetu un rakstīto materiālu krātuvju veidošana, t. sk. tika izveidota Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļa (1930) ar nozīmīgu “Rokrakstu, zīmējumu, fotoattēlu un dokumentu kolekciju”, kurā ietilpa Pieminekļu valdes ekspedīciju (1924‒1944) materiāli. Tika izdotas grāmatas par rokdarbiem, tautas tērpu komplektēšanu, latvju rakstu elementiem, kas izpildīti dažādos materiālos, tehnikās, un citas. Tika izdoti rakstu krājumi, piemēram, “Filologu biedrības raksti” (1921‒1940), kuros bija vairāki nozīmīgi raksti par etnogrāfiju un ko izdeva Filologu biedrība (1920‒1940), “Senatne un Māksla” (1936‒1940), ko izdeva Pieminekļu valde (1923‒1944). Iznāca vairāki žurnāli par tautas mākslas tematiku: “Latvijas Saule” (1923‒1931), “Sievietes Pasaule” (1932‒1940), “Zeltene” (1926‒1940) un citi. Tradicionālās amatu prasmes tika iekļautas pamatskolu, vidusskolu un specializēto mājturības skolu programmās.
Latviešu tautas mākslas attīstībā un arī Dziesmu svētku dalībnieku tradicionālo tautas tērpu kvalitātes uzlabošanā iesaistījās sabiedrībā ievērojami mākslinieki un kultūras darbinieki: R. Zariņš, Jēkabs Bīne, A. Cīrulis, Ādolfs Karnups, Kristīne Pāvuliņa, Jānis Žanis Sudmalis, A. Dzērvītis, no 20. gs. 30. gadiem arī tautas lietišķās mākslas pētniece un popularizētāja Mērija Grīnberga seniore.
Tautas lietišķās mākslas aktivitātes 20. gs. sākumā radīja izpratni par latviešu nacionālo lietišķo mākslu, ko 20. gs. pirmajā pusē inteliģence dēvēja par tautas mākslu, bet tautā sauca par amatu meistaru un sieviešu rokdarbiem. Tautas māksla tika uzskatīta par neprofesionāļu mākslu, kaut gan vēsturiski tā bija veidojusies kā profesionāļu un neprofesionāļu kopīgs lolojums, balstoties uz tradīcijām.
