Jumstiņu gladiolas zinātniskais nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda gladius, kas nozīmē ‘zobens’. Šāds nosaukums sugai piešķirts lapu dēļ, kuru forma atgādina zobenu. Savukārt latīņu imbricatus, tāpat kā latviešu ‘jumstiņu’, attiecināms uz jumta dakstiņiem, jo auga sēklas ir ķieģeļsarkanā krāsā un atgādina dakstiņus.

Filoģenētiskie pētījumi liecina, ka īrisu jeb skalbju dzimta atdalījās no asparāgu rindas mezozoja ēras krīta perioda Kampanas un Māstrihtas laikmetos (pirms 75–70 miljoniem gadu), kad notika strauja segsēkļu sugu adaptīvā radiācija (jaunu sugu veidošanās no sākotnējās (senču) sugas, kas notiek vides izmaiņu rezultātā). Gladiolu ģintī iekļautas aptuveni 255 sugas, un tā ir sugām bagātākā ģints īrisu dzimtā. Lielākā daļa savvaļas gladiolu sugu cēlušās no Dienvidāfrikas Labās Cerības raga jeb Kāpzemes floras valsts (Flora Capensis), kas tiek uzskatīta par šīs ģints daudzveidības centru. Šajā apvidū konstatētas apmēram 115 savvaļas gladiolu sugas. Otrs lielākais gladiolu daudzveidības centrs ir Vidusjūras floristiskais reģions, kurā sastopamas septiņas savvaļas gladiolu sugas. Latvijā sastopama viena savvaļas gladiolu suga – jumstiņu gladiola.

Jumstiņu gladiola ir vistālāk uz ziemeļiem augošā gladiolu suga. Tās izplatības areāls aptver Centrāleiropu un Austrumeiropu, Balkānu un Apenīnu pussalu, Turciju, Kaukāza reģionu un Rietumsibīriju. Līdz šim lielākā zināmā Eiropas jumstiņu gladiolu populācija atrodas Igaunijā, Hēdemēstes apkārtnē, netālu no Latvijas robežas. 

Jumstiņu gladiola ir daudzgadīgs, liels (40–120 cm) īrisu dzimtas lakstaugs ar bumbuļsīpolu. Stublājs stāvs, mazliet spārnains. Lapas 2–3 (garums 10–15 cm, platums 0,5–1,5 cm), lineāras, zobenveidīgas, ar paralēlu dzīslojumu, lapas gals nosmailots. Bumbuļsīpols lodveida (1–2 cm diametrā) vai mazliet saplacināts. Ziedi 4–10, violeti sārti vai purpursārti, lieli (3–4 cm diametrā), stublāja galotnē, sakārtoti vienpusējā vārpveidīgā ziedkopā. Reti novērojamas arī albīnas (baltas) jumstiņu gladiolas. Apziednis vienkāršs, apziedņa lapas sešas, gandrīz vienādas, sakārtotas piltuvveidīgi, ar līku apziedņa stobriņu. Putekšņlapas 3. Irbulis ar 3 augšdaļā paplašinātām drīksnām. Auglis – trīsšķautņaina pogaļa.

Zied no jūnija beigām līdz jūlija beigām. Viena auga ziedēšanas ilgums svārstās ap 14 dienām. Ziedus apputeksnē plēvspārņi (Hymenoptera): bites, lapsenes, skudras. Vairojas ar sēklām (200–400 sēklas katram indivīdam), sēklas izplata vējš. Pēc Raunkiēra augu dzīvības formas (Raunkiær plant life form) gladiolas ir kriptofīti – augi, kam pārziemošanas pumpuri atrodas augsnē un kas veido specializētus rezerves barības vielu uzkrājējorgānus, nodrošinot tiem iespēju dzīvot daudzus gadus. Gladiolām šāds uzkrājējorgāns ir bumbuļsīpols, kas ir uzblīdis pazemes stublājs. Jumstiņu gladiolas vairojas veģetatīvi ar bumbuļsīpoliem, tomēr veģetatīvā vairošanās ir ierobežota un no viena “mātes” bumbuļsīpola sezonas laikā parasti attīstās tikai viens jauns bumbuļsīpols.

Pēc Graima augu stratēģijas tipa (plant strategy type according to Grime) jumstiņu gladiolai ir jaukta (CSR) augšanas stratēģija. Šāda stratēģija raksturīga ļoti daudziem pļavu augiem. Dabiskos zālājos, kādos aug jumstiņu gladiola, starp augiem pastāv spēcīga konkurence (competitor, C tipa stratēģija). Šādi zālāji ir arī barības vielām nabadzīgi, periodiski pārmitri un izžūstoši, atkarīgi no regulāra, mērena traucējuma (ekstensīvas apsaimniekošanas) – šeit parādās sugas stresstolerance (stress tolerator, S tipa stratēģija). Savukārt, atjaunojot senus zālājus, kuros iepriekš augusi jumstiņu gladiola, izcērtot krūmus un veicot augsnes frēzēšanu, var novērot strauju jumstiņu gladiolu atjaunošanos no sēklu bankas – šāda uzvedība raksturīga ruderālām sugām (ruderals, R tipa stratēģija).

Galvenā ilgtspējīgā jumstiņu gladiolu dzīves vide ir dabiskas pļavas un ganības, kurās pārstāvētas augu sabiedrības Molinion, Arrhenatherion un Calthion. Lielākās jumstiņu gladiolu populācijas sastopamas bioloģiski vērtīgos un senos zālājos (zālājos, kuru attīstības gaitu nav pārtraukusi to uzaršana un/vai kultivēšana) – lielākoties mitrās vai periodiski izžūstošās upju terašu un piekrastes pļavās. Dabiskās ekosistēmās jumstiņu gladiola nav dominējošā suga, taču ziedēšanas pilnbriedā tā rada nozīmīgu aspektu. Atsevišķi sugas eksemplāri konstatējami krūmājos, ceļmalās, grāvjos, uz meža stigām, taču tās nevar uzskatīt par noturīgām populācijām.

Jumstiņu gladiolas veido noturīgas populācijas tikai dabiskos zālājos, kas tiek regulāri, ekstensīvi apsaimniekoti: pļauti (ar zāles novākšanu) un/vai noganīti. Būtisks apdraudējums sugas pastāvēšanai ir zālāju pamešana (abandonment), jo lielākoties šie zālāji ir periodiski pārmitri, tāpēc grūti apsaimniekojami ar lauksaimniecības tehniku, kā arī mazproduktīvi salīdzinājumā ar kultivētiem zālājiem. Pārtraucot regulāru apsaimniekošanu, dabiskajos zālājos veidojas biezs vecās zāles (kūlas) slānis, notiek barības vielu uzkrāšanās ar tai sekojošu nevēlamu sugu, piemēram, parastās niedres (Phragmites australis) un slotiņu ciesas (Calamagrostis epigeios), ekspansiju vai agresīvu svešzemju sugu invāziju. Pamestos zālājos jumstiņu gladiolu populācijas noveco, t. i., retāk novērojama sugas ģeneratīva vai veģetatīva vairošanās. Otrs būtisks apdraudējums ir hidroloģiskā režīma izmaiņas, tāpēc bijušajās Padomju Savienības valstīs jumstiņu gladiolu populācijas dramatiski samazinājās pēc plaši veiktās zemju meliorācijas. Jumstiņu gladiolu populācijas apdraud arī augu ievākšana, jo šī ir viena no krāšņākajām savvaļas augu sugām.

Lai nodrošinātu sugas pastāvēšanu, zālājos ar lielām jumstiņu gladiolas populācijām būtiski nodrošināt regulāru un piemērotu apsaimniekošanas režīmu. Igaunijā veikti pētījumi par labāko apsaimniekošanas praksi sugas saglabāšanai, kuros secināts, ka ilgtermiņā labākais apsaimniekošanas veids ir vienreizēja pļaušana jūlijā (ar zāles novākšanu) vai arī mainot apsaimniekošanas veidus pa gadiem – citu gadu noganot, citu pļaujot.

Suga ierakstīta vairāku Eiropas valstu (Polijas, Lietuvas, Igaunijas, Latvijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Moldovas), kā arī Kazahstānas un Krievijas Sarkanajās grāmatās, Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā. Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (International Union for Conservation of Nature, IUCN) nav iekļāvusi jumstiņu gladiolu pasaules apdraudēto sugu sarakstā.

Jumstiņu gladiolai ir estētiska nozīme kā krāšņai un ļoti dekoratīvai dabisko pļavu puķei.

Gladiolu ģints biodaudzveidības centros – Kāpzemē un Vidusjūras reģionā – novērojama savvaļas gladiolu hibridizācija, kas apgrūtina sugu identificēšanu. Mūsdienās kultivētās un selekcionētās dārza gladiolu šķirnes veidojušās pēdējo 180 gadu laikā, galvenokārt no Kāpzemes reģiona sugām. Latvijā vien 2018. gadā reģistrētas 850 vietējās dārza gladiolu šķirnes. Tālāk uz ziemeļiem augošās gladiolas pagaidām selekcijā izmantotas reti, taču tās labāk pārcieš aukstumu un ir izturīgākās pret sēņu infekcijām. 

Latvijas teritorijā jumstiņu gladiola sasniedz areāla rietumu robežu un izplatīta nevienmērīgi – pārsvarā valsts centrālajā un austrumu daļā lielo upju (Daugavas, Aiviekstes, Lielupes, Lielās Juglas, Mazās Juglas) palieņu un terašu pļavās. Veselīgas un daudzskaitlīgas jumstiņu gladiolu populācijas var novērot īpaši aizsargājamās dabas teritorijās (ĪADT) – Vakarbuļļu pļavās (ĪADT “Piejūra”), “Lielupes grīvas pļavās”, “Randu pļavās”, “Dvietes palienē” un Vītiņu pļavās (ĪADT “Liepājas ezers”).

Suga ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā. Kopš 1977. gada iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, kas nozīmē, ka to aizliegts plūkt, rakt, ievākt sēklas vai bumbuļus, iznīcināt atradnes, pārdot. Kopš 2001. gada jumstiņu gladiola iekļauta to sugu sarakstā, kurām Latvijā iespējams veidot mikroliegumus. 2006. gadā Latvijas Botāniķu biedrība jumstiņu gladiolu ievēlēja gada auga statusā.

Ar šo augu saistīta kāda leģenda par trāķiešu gladiatoriem, draugiem Teresu un Sevtu, kuriem bija jācīnās vienam pret otru arēnā. Draugi atteicās to darīt un ietrieca zobenus zemē. Abus trāķiešus nogalināja, bet vietā, kur tika ietriekti zobeni un izlietas gladiatoru asinis, izauga pirmās gladiolas. Pēc šīs leģendas latviešu rakstniece Anna Sakse veidojusi pasaku “Gladiola”, kas ietverta pasaku krājumā “Pasakas par ziediem”.