Tradicionālo vizuālās mākslas robežu pārkāpšana ar starpnozaru eksperimentiem aizsākās padomju okupācijas pusoficiālo un neoficiālo mākslas notikumu vidē 20. gs. 70. gados. Vizionāra poētiskā domāšana tēlotājas mākslas un dizaina starpzonā izpaudās, iesaistot kinētiskus elementus, gaismu un skaņu (izstādes “Svētki”, 1972; “Forma. Krāsa. Dinamika”, 1978). Andra Grīnberga performancēs, kas gan notika samērā šaurā domubiedru lokā, dažādas ritualizētas darbības tika atdzīvinātas ar mūziku un dzeju. Vairāki daļēji neformāli avangarda mūzikas pasākumi (1976, 1977), ko iniciēja multimediju mākslinieks Hardijs Lediņš un mūziķis Boriss Avramecs, iekļāva hepeningu elementus. H. Lediņa vadītās eksperimentālās diskotēkas-lektoriji apvienoja izglītojoši izklaidējošo mūzikas repertuāru ar dzejoļiem, muzikālām improvizācijām, diapozitīvu slaidu projekcijām un tā tālāk.
1982. gadā H. Lediņš kopā ar Juri Boiko izveidoja “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcu” (NSRD) – starpdisciplināru grupu, kas rīkoja performances un akcijas, izdeva vairākus mūzikas albumus utt., iesaistot māksliniekus, mūziķus, aktierus u. c. radošo profesiju pārstāvjus. NSRD darbojās ārpus nozaru “profesionālajiem” rāmjiem, aptverot arī literatūras un arhitektūras jomas (video akcija “Cilvēks dzīvojamā vidē”, 1986; video darbi “Pavasara tecīla”, “Aisberga ilgas / vulkāna sapņi”, 1987; “Pavasara sekvences”, 1988; “Ābeļziedi”, 1989; multimediālais cikls “Doktora Enesera binokulāro deju kursi”, muzikāli un vizuāli performatīvas norises pirmajā (1987) un otrajā (1988) Aptuvenās mākslas izstādē; meditatīvo akciju cikls “Gājieni uz Bolderāju”, 1980–1987; u. c.).
Videomāksla, kuras attīstību sekmēja NSRD aktivitātes, Latvijā aizsākās kā akciju un performanču dokumentācija, absorbējot impulsus gan no mākslas, gan no kino vides. 1986. gadā tika dibināts Rīgas Videocentrs, Starptautiskā Kino centrs un Kino forums “Arsenāls”. To paspārnē izveidojās Multimediju centrs, kas organizēja divus franču – latviešu (1990, 1991) un trīs Francijas – Baltijas videomākslas festivālus (1992, 1993, 1994). Kultūras un mākslas projekta “Noass” rīkotais ikgadējais festivāls “Ūdensgabali” (kopš 2001) un uzkrātā videomākslas kolekcija turpina popularizēt kustīgo attēlu māksliniecisko potenciālu. Šo jomu dažādoja un stimulēja digitālo tehnoloģiju ienākšana kopš 90. gadu vidus un iespējas profesionāli apgūt jauno mediju mākslu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā.