Saskaņā ar likumu par tautas skaitīšanu, kas publicēts “Valdības Vēstneša”1928. gada 58. numurā, Latvijas iedzīvotāju skaitīšana veicama ik pēc pieciem gadiem gados, kuru skaitlis beidzas ar pieci vai nulli.
Tautas skaitīšanas programma 1935. gadā pamatā atbilda 1930. gada programmai. Katrai personai aizpildīja individuālu personas kartīti, kas bija pamatveidlapa. Pārējās veidlapas bija kā palīglīdzeklis skaitīšanas pareizākai veikšanai un dažu blakusapstākļu (piemēram, ģimenes un saimes sastāva) noskaidrošanai. Ar palīgveidlapām tika ievākta arī informācija par pilsētu gruntsgabaliem, dzīvokļiem un lauku apdzīvotām vietām.
Salīdzinot ar 1930. gada tautas skaitīšanu, personas kartītē jautājums par pavalstniecību tika papildināts ar to, ka ārvalstniekiem jāuzrāda arī gads, no kura dzīvo Latvijā. Bez jautājuma par valodu prasmi (prasmi tajās runāt) tika iekļauts jautājums, vai prot runāt un rakstīt valsts valodā, kā arī jautājums par piedalīšanos Pirmajā pasaules karā un par piedalīšanos Latvijas Neatkarības karā. Īpaša uzmanība tika pievērsta pilnīgu ziņu iegūšanai par nodarbošanos jeb līdzekļu iegūšanu iztikai, kā arī ziņām par apgādātāju. 1935. gada personas kartītē netika iekļauti divi 1930. gada jautājumi ‒ par fiziskajiem trūkumiem un zīdaiņu barošanas veidiem.