Ērces sastopamas visās dzīvotnēs, sākot ar ūdens ekosistēmām un beidzot ar zīdītājiem un cilvēku. 

Latvijā lielāka uzmanība līdz šim veltīta medicīniski un lauksaimnieciski nozīmīgām sugām. Uzsākta ērču kā vides kvalitātes indikatoru izpēte. Daļa ērču sugu speciālistu trūkuma dēļ Latvijā nav pētītas.

Latvijā sastopamās ērces apdzīvo dažādas dzīvotnes: augsni (plēsēji, saprofāgi, mikofāgi, parazīti), ūdeni (plēsēji, parazīti), atmirušas organiskās atliekas (saprofāgi, mikofāgi, plēsēji), augus (fitofāgi, plēsēji), dzīvniekus un cilvēku (ekto- un endoparazīti). Saprofāgās ērces barojas ar atmirušām organiskajām atliekām, mikofāgās barojas ar sēnēm, fitofāgās – ar dzīviem augiem. Plēsīgās ērces barojas ar sīkiem bezmugurkalniekiem (ērces, kukaiņi, sīksliekas, nematodes). Ērces–ektoparazīti parazitē uz saimniekorganisma virsmas, bet endoparazīti – saimniekorganismā. Vienā sistemātiskā grupā (piemēram, dzimtā) var būt apvienotas ērces ar noteiktām, vienojošām taksonomiskajām pazīmēm, bet atšķirīgu barošanās veidu.

Pašreiz Latvijā zināmas aptuveni 1000 ērču sugas. Kārta Parasitiformes aptver 27 dzimtas ar aptuveni 360 ērču sugām. Kārtā Acariformes ir vairāk nekā 113 dzimtas, no tām apakškārtā Sarcoptiformes zināmas aptuveni 230 sugas, un pārējās ērces kārtā Acariformes – aptuveni 350 sugas.

No trim pasaulē zināmajām ērču virskārtām Opilioacariformes, Parasitiformes un Acariformes Latvijā sastopamas pēdējās divas. Parasitiformes iedala trīs kārtās: Holothyrida, Mesostigmata un Ixodida. Mesostigmata ērces ir salīdzinoši labi izpētītas, un pēdējos gados ir vairāk informācijas arī par Latvijā dzīvojošajām Ixodida ērcēm. Acariformes ērces iedala divās kārtās Sarcoptiformes, no kurām salīdzinoši labi izpētītas ir sūnērces Oribatida, un Trombidiformes ērces. Informācija par pēdējās kārtas ērcēm Latvijā ir fragmentāra. Ērču grupu izpēte Latvijā ir nevienmērīga galvenokārt speciālistu (akarologu) trūkuma dēļ.

Ērces ir no 0,05–30 mm garas; lielais vairums ar neapbruņotu aci (bez palielināmā stikla vai mikroskopa palīdzības) nav saskatāmas. Lielākās ir Ixodida kārtas ērces; to asinis piesūkušās mātītes var sasniegt 1 cm garumu un vairāk. Latvijā no ganību ērcēm Ixodes plaši izplatītas ir suņu ērces Ixodes ricinus un taigas ērces Ixodes persulcatus.

Latvijā sastopamās ērces ir morfoloģiski un ekoloģiski daudzveidīga grupa. Daudzas augsnē dzīvojošo ērču sugas ir dzeltenīgos un brūnganos toņos. Tomēr ir arī spilgti krāsotas ērces. Piemēram, samta ērces Trombidium spp. ir koši sarkanas, kustīgas un viegli pamanāmas. Tās visbiežāk novērojamas pavasarī, kad, pamodušās no ziemošanas, tās žigli pārvietojas pa augsnes virskārtu. Spilgti sarkans krāsojums raksturīgs arī daudzu parazītisko ērču nepieaugušajām attīstības stadijām, piemēram, ūdens ērcēm Hydrachnidia, kuras parazitē uz ūdens gliemežiem un ūdens kukaiņiem. Ērcēm raksturīgi visdažādākās formas un izmēra ķermeņa matiņi: taisni, sirdsveida, lapveida, gludi, roboti, sirpjveida, gludi un ar matiņiem utt. Šie matiņi ir sajūtu orgāni un kalpo kā aizsargājošs slānis no ienaidniekiem un nelabvēlīgiem vides apstākļiem. Ērču sugām ir atšķirīgs pārvietošanās ātrums. Tas bieži vien saistīts ar raksturīgo barības ieguves veidu. Plēsīgās ērces pārvietojas strauji, piemēram, Parasitidae, Cunaxidae, Macrochelidae, un vairumam ir izteikti garas kājas. Daudzas saprofāgo ērču sugas ir lēnīgas, īsām kājām, piemēram, liela daļa sūnērču Oribatida. Arī mikofāgi pārvietojas salīdzinoši lēnām. Plēsējām, saprofāgajām un mikofāgajām ērcēm ir būtiska loma vielu apritē gan sauszemes, gan ūdens ekosistēmās. 

Augēdājas ērces, piemēram, parastās tīklērces Tetranychus urticae, barojas ar daudzu sugu augiem, tajā skaitā arī ar kultūraugiem. Masveidā savairojoties, tās veido smalkam zirnekļu tīklam līdzīgu tīmekli augu lapu apakšpusē. Tā šīs ērces, īpaši to olas un kāpuri, ir pasargāti no izžūšanas un plēsējiem. Tīklērces pārvietojas salīdzinoši lēnām. Pavisam lēnīgas ērču pasaulē ir citas augēdājas: plakanērces Brevipalpus (Tenuipalpidae) un četrkājērces Eriophyoidea (jeb Tetrapodili). Plakanērces ir sīkas, plakanas, sarkanīgi brūnas; tās pārvietojas ļoti lēnām un bez mikroskopa palīdzības nav saskatāmas. Latvijā lielākoties sastopamas uz telpaugiem, tropiskajiem augiem. Tās ir grūti pamanāmas, tādēļ augumīļi parasti par to klātbūtni uzzina tikai tad, kad ievēro nodarītos postījumus. Latvijā šīs grupas ērces nav pētītas. Četrkājērces ir daudzu koku un krūmu – ābeļu, bumbieru, plūmju, upeņu, jāņogu – un citu augu kaitēkļi. Tās būtiski atšķiras no pārējām ērcēm ar raksturīgo tārpveida ķermeņa formu. Pieaugušajiem īpatņiem ir tikai divi kāju pāri. (Pārējās ērču grupās imago raksturīgi četri kāju pāri). Turklāt četrkājērces ir vissīkākie posmkāji, kas barojas ar augiem, jo ir tikai 100–500 µm lielas. Daudzas Eriophyidea spp. ērču sugas uz augiem veido pangas vai citus veidojumus, kuros attīstās jaunā paaudze. Vienā pangā var atrasties simtiem jauno ērču. Cilvēku mītnēs sastopamas pārtikas produktu un putekļu ērces. Miltu ērces Tyroglyphidae spp., piemēram, barojas ar graudiem un citiem pārtikas produktiem, tādējādi tos bojājot un radot labvēlīgus apstākļus pelējuma un citu sēnīšu augšanai, kas var izdalīt cilvēkam bīstamus mikotoksīnus. Putekļu ērces, piemēram, Dermatophagoides pteronyssinus, sastopamas telpās, kur pietiekami augsts mitruma līmenis. Tās barojas ar cilvēku un dzīvnieku ādas derivātiem, organiskajām daļiņām, mikroskopiskajām sēnēm. Arī šo ērču darbība var izraisīt alerģiskas reakcijas.

Plašāk pazīstamās ektoparazītiskās ērces Latvijā ir kārtas Ixodida ērces, kuras barojas ar mugurkaulnieku asinīm. Kopumā šajā apakškārtā ir 11 sugas; no tām daļa sugu ir saimniekiem specifiskas. No Ixodida suņu ērces Ixodes ricinus un taigas ērces Ixodes persulcatus ir bieži sastopamas visā teritorijā un ir vairāku slimību, tajā skaitā ērču encefalīta, Laima slimības, ierosinātāju pārnēsātāji. Parazītiskās Acariformes ērces pārstāv spalvu ērces Analgesoidea, kašķa ērces Sarcoptoidea, matu folikulu ērces Listrophoroidea, Myobiidae, Demodicidae. Trombidiidae dzimtas ērcēm parazītiski ir kāpuri, kuri piesūcas mugurkaulnieku ādai un barojas ar to asinīm un limfu. No Parasitiformes ērcēm mugurkaulnieku asins sūc Dermanyssidae (plaši izplatītā mājputnu ērce Dermanyssus gallinae), Spinturnicidae, Macronyssidae, Laelaptidae, Haemogamasidae.

Ērču pētījumi Latvijā aizsākušies jau 18. gs., tomēr nopietnāks darbs ir ticis veikts, sākot ar 20. gs. vidu. Liela vērība bijusi veltīta parazītiskajām, augsnē dzīvojošajām un plēsīgajām ērcēm, kas aptver tikai daļu no potenciāli Latvijā sastopamajām ērču sugām.

Kopš 20. gs. beigām, klimatam kļūstot siltākam, Latvijā no Viduseiropas un Dienvideiropas ir ienākušas pļavērces Amblyommidae, kas apdzīvo mitrus zālājus, aizaugušas pļavas un lapu koku mežmalas. No tām plašāk izplatīta ir ornamentētā pļavērce Dermacentor reticulatus un raibā pļavērce Dermacentor marginatus. Abas sūc mugurkaulnieku asinis, tajā skaitā arī cilvēka. Šīs sugas pārnēsā Laima slimības, ērču encefalīta, babeziozes un citu slimību ierosinātājus.

Diemžēl par ērču izplatību Latvijā nav ilglaicīgu pētījumu, kas ļautu plašāk spriest par sugu dinamiku.