Latvijas teritorijā brīvlaišana notika 19. gs. sākumā (Kurzemē un Vidzemē) un vidū (Latgalē). Par tās cēloņiem kļuva objektīvie apstākļi, kādi bija izveidojušies Baltijā, jo sevišķi Kurzemes un Vidzemes guberņās – arvien biežāk un asāk norisinājās saimnieciskas krīzes, kuru iemesls bija klaušu darbs ar ļoti zemu produktivitāti un tā veicēju – dzimtcilvēku – vienaldzība gan pret savu darbu muižas laukos, gan pret savu darbu savā laukā. Tā rezultātā kritās muižnieku ienākumi un viņi nonāca parādos. Līdz ar to bija jāmeklē jauni ceļi lauksaimniecības produktivitātes kāpināšanai. Otrs cēlonis bija arvien pieaugošie zemnieku nemieri, kas parādīja, ka zemnieki nav apmierināti ar savu tiesisko stāvokli, līdz ar to ir jāmeklē jauni ceļi šīs problēmas risināšanā, un 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā (1804; 1809) ieviestās reformas nebija devušas gaidītās izmaiņas. Treškārt, to sekmēja 18. gs. un apgaismības idejas, kas sludināja tiesiskumu un vienlīdzību, kā arī nosodīja cilvēku paverdzināšanu. Apgaismotāju veiktā dzimtbūšanas kritika ne tikai arvien vairāk noskaņoja cilvēkus vērsties pret to, bet arī radīja Eiropā negatīvu priekšstatu par Baltijas muižniecību kā par atpalikušu un nehumānu.

Dzimtbūšanas atcelšanā radās divas atšķirīgas pieejas. Viena par prioritāti izvirzīja vispirms dot zemniekam tiesības uz privātīpašumu – uz zemi, tādējādi radot pamatnosacījumus zemniecības kā ražotājas attīstībai. Lielā mērā šos principus iestrādāja 1804. gada Vidzemes zemnieku likumā. Tomēr turpmāk Baltijas muižniecība atteicās no tā un par prioritāti izvirzīja zemes kā īpašuma, kas pieder muižniecībai, nosargāšanu, dodot zemniekiem tikai personīgu brīvību. Arī šāds solis bija neapšaubāmi progress līdzšinējā kārtībā. Lai arī sākotnēji Krievijas valdība lika pieturēties pie 1804. gada likuma pamatprincipiem, tomēr muižniekiem vispirms Igaunijas guberņā, bet pēc tam arī Kurzemes un Vidzemes guberņās izdevās pārliecināt caru Aleksandru I (Александр I Павлович) piekrist viņu variantam. Lielā mērā imperators tam noticēja, jo kara laikā ar Napoleona I (Napoléon I^er) Franciju bija pārliecinājies par to, ko Eiropa sasniegusi, pateicoties iedzīvotāju brīvībai un humānisma idejām.

Pirmā dzimtbūšanas atcelšanas likumu savā landtāgā izsludināja Igaunijas guberņas bruņniecība 1816. gadā. Pēc gada – 25.08.1817. – Jelgavā tika pieņemts brīvlaišanas likums Kurzemes guberņā, kas stājās spēkā 30.08.1818., kad to svinīgi pasludināja pats Aleksandrs I. Dzimtzemniekiem tika dota personīgā brīvība, bet zeme palika muižnieku īpašumā un viņi slēdza ar zemniekiem īstermiņa līgumus par tās izmantošanu nomā. Vidzemes landtāgā priekšlikumu par brīvlaišanas likumu iesniedza Reinholds Johans Ludvigs Samsons fon Himmelstjerns (Reinhold Johann Ludwig Samson von Himmelstiern), un viņu atbalstīja arī Vidzemes ģenerālgubernators marķīzs Filips Pauluči (krievu Филипп Осипович Паулуччи, arī Filipo Pauluči delle Ronkole, itāļu Filippo Paulucci). Likumu landtāgā apstiprināja 26.03.1819. Rezultātā zemnieki bija kļuvuši personīgi brīvi, bet bez zemes, tādējādi iegūstot t. s. putna brīvību. Lai arī tiesiski abas puses – muižnieki un zemnieki – bija līdzīgas, tomēr faktiski tās bija ļoti atšķirīgā stāvoklī. Pirmos trīs gadus saimnieki vēl drīkstēja palikt uz savas zemes, bet pēc tam bija jāslēdz vai nu līgums, vai arī jāatstāj zeme un mājas. Ar šiem likumiem muižniecība faktiski arī atbrīvojās no atbildības par zemniekiem un viņu publiskajiem nodokļiem un klaušām, pienākumiem pabalstīt zemniekus ar aizdevumiem, rūpēties par zemnieku skolām. Lai saglabātu zināmu kārtību zemnieku pašpārvaldē, valsts radīja pagastu pašvaldību, kas kļuva atbildīga par nodokļu nomaksu, bija spiesta ierīkot un uzturēt savu kasi, labības magazinu, gādāt par nespējniekiem, bija jāuztur skola, jādod rekrūši. Līdz ar to visi publiski tiesiskie pienākumi no muižniecības pleciem bija uzvelti pašiem zemniekiem. Sākotnēji vairāki muižnieki gan mēģināja panākt, ka Vidzemē saimniekiem tiek saglabātas tiesības uz savām mājām, kā tas bija deklarēts vēl 1804. gada Vidzemes zemnieku likumā, tomēr pārējie muižnieki šādu pret zemniekiem humānu soli noraidīja.

Zemnieku brīvlaišana Kurzemē un Vidzemē notika saimnieciski nelabvēlīgā laikā – ja tūlīt pēc Napoleona kariem ekonomika piedzīvoja augšupeju, ap 1825. gadu sākās jauna krīze un strauji krita lauksaimniecības produktu cenas. Daudzi muižnieki vairs nespēja izturēt konkurenci, nonāca parādos, un muižas izputēja. Tas padarīja brīvlaišanas apstākļus vēl smagākus.

Pēc sagatavošanas gadiem sākās brīvlaišana, kas noritēja vairākos posmos. Kurzemē zemnieki tika sadalīti trīs kategorijās – saimniekos, kalpos un muižas ļaudīs, un tās katra vēl tika sadalītas astoņās vienādās sekcijās. Sākoties reālai zemnieku atbrīvošanai, katru gadu t. s. brīvības pārejas stāvoklī nonāca pa vienai sekcijai no katras kategorijas. Vidzemē, kur līdzīgs sadalījums jau bija veikts 1804. gadā, brīvlaišana tika realizēta četros paņēmienos, kur pirmajā posmā, kas notika 1823. gada Jurģos, tika atlaista pirmā puse saimnieku, otrajā posmā 1824. gada Jurģos – otrā saimnieku puse, savukārt 1825. un 1826. gada Jurģos tika atlaisti kalpi un muižas ļaudis.

Brīvības pārejas stāvoklis turpinājās sešus gadus: pirmajos trīs gados zemniekam nebija tiesību atstāt draudzes robežas, nākamajos trīs viņu kustības robeža kļuva lielāka – Vidzemē bruģa kunga un Kurzemē virspilskunga iecirknis. Tikai sākot ar 1832. gadu, zemnieki varēja brīvāk mainīt savu dzīves vietu, bet arī te tika saglabāts ierobežojums – guberņas robežas.

Līdz ar brīvlaišanu un personu dokumentu iegūšanu zemnieki ieguva arī uzvārdus, tomēr, ja Vidzemē tas notika samērā ātri pēc brīvlaišanas izsludināšanas, tad Kurzemē tas aizkavējās līdz pat gadsimta vidum.

Tautas atmiņā nostāsti par drūmajiem un smagajiem klaušu laikiem attiecas tieši uz 19. gs. – laiku pēc brīvlaišanas likumu izziņošanas, kad zemniekus pie muižas turēja līgumi, kuri noteica bieži ļoti pazemojošus pienākumus tieši saimniekiem pildīt klaušas muižnieka labā.

Latgalē brīvlaišana notika 1861. gadā, kad tā tika izziņota visā pārējā Krievijas Impērijā. Tomēr uz Latgales apriņķiem (Daugavpils, Rēzekne, Ludza, Drisa) tika attiecināti vairāki izņēmumi. Tur atteicās no principa par kopienas kopatbildību, kas Krievijā laukos faktiski joprojām saglabāja feodālo sistēmu, tajā pašā laikā zemnieki tur kopā ar personīgās brīvības iegūšanu tika arī pie savas zemes.

Zemnieku brīvlaišana nenoliedzami bija ļoti nozīmīgs notikums, kas sekmēja vispirms tiesiskā statusa iegūšanu zemniecībai, gan tās kā sociālas un ekonomiskas kopas nostiprināšanos Latvijas laukos, gan arī nacionālās pašapziņas noformēšanos, kas jau gadsimta vidū rezultējās jaunlatviešu kustībā.

Šā laika notikumiem veltīts Kārļa Zariņa romāns “Kaugurieši” (1938), uzņemta tāda paša nosaukuma spēlfilma (režisors Voldemārs Pūce, 1941).