Abinieki (Amphibia) ir nelieli dzīvnieki ar kailu ādu, vairojas saldūdenī, kur iziet kāpura stadiju. Latvijā sastopamas divas astaino abinieku sugas: lielais tritons (Triturus cristatus) un mazais tritons (Lissotriton vulgaris). Abiem vēderpuse spilgti sarkana, oranža vai tumši dzeltena ar nelieliem tumšiem plankumiem, mugurpuse tumši pelēka vai brūna, ķermenis ķirzakveidīgs. Raksturīgas divas dzīves fāzes: pavasarī un vasaras sākumā uzturas ūdenstilpēs, vasaras vidū pāriet dzīvot uz sauszemes. Mazais tritons (līdz 11 cm garumā) sastopams bieži; lielais tritons (līdz 15 cm garumā) sastopams reti, iekļauts īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Bezastaino abinieku kārtai pieder 11 Latvijas abinieku sugas. Raksturīgs ķīļveida ķermenis, samērā garas pakaļkājas, pieaugušiem dzīvniekiem nav astes, kāpurs – kurkulis. Sarkanvēdera ugunskrupis (Bombina bombina) ir ugunskrupju dzimtas (Bombinatoridae) pārstāvis, sasniedz 5 cm garumu, vēderpusē raksturīgi spilgti, karmīnsarkani vai oranži plankumi uz tumša fona; stresa brīdī āda izdala toksisku sekrētu. Reta un aizsargājama suga, atrodas areāla ziemeļu robežā, sastopams galvenokārt Daugavpils un Ilūkstes novada dienvidu daļā. Brūnais varžkrupis (Pelobates fuscus) ir varžkrupju dzimtas (Pelobatidae) pārstāvis, sasniedz 6–7 cm garumu, mugurpuse pelēcīga vai brūngana ar lieliem tumšiem plankumiem, vienīgā Latvijas abinieku suga ar vertikālām acu zīlītēm. Samērā reta, īpaši aizsargājama suga. Latvijā ir trīs krupju dzimtas (Bufonidae) sugas. Tām pieder dzīvnieki ar grubuļainu, daļēji pārragotu (“kārpainu”), indes dziedzeriem bagātu ādu. Divi lielākie indes dziedzeri – parotīdi – var sasniegt dažu centimetru garumu, ir ovālas formas un atrodas galvas aizmugurē, aiz acīm. Parastais krupis (Bufo bufo) sasniedz 15 cm garumu, mugurpuses krāsojums pelēcīgs vai brūngans. Latvijā parasta suga; neskatoties uz ādas toksīniem, to medī putni (vārnveidīgie, zivju gārņi), zīdītāji (lapsas, caunveidīgie), zalkši. Saskarsmē ar cilvēka ādu krupju toksīni nekaitīgi. Zaļais krupis (Bufotes viridis) sasniedz 10 cm garumu, mugurpuses krāsojumā lieli, tumši zaļi plankumi uz gaiša fona. Sastopams pārsvarā kultūrainavās un apdzīvotās vietās, t. sk. pilsētu parkos un skvēros, biežāk Latvijas austrumu daļā. Smilšu krupis (Epidalea calamita) sasniedz 8 cm garumu, mugurpuse pelēkzaļa vai olīvzaļa, pa mugurkaulu stiepjas šaura, dzeltena svītra. Apdzīvo jūras piekrasti, smilšu karjerus, kultūrainavas. Latvijā ļoti reta un nevienmērīgi izplatīta suga; atrasts Piejūras zemienē, ziemeļrietumu Kurzemē, Zemgalē uz austrumiem līdz Ilūkstes novadam. Eiropas kokvarde (Hyla arborea) sasniedz 5 cm garumu, ķermeņa virspuse zaļa, sānos tumša svītra, kas gurnu rajonā veido “cilpu”. Īpaši aizsargājama suga, minēta kā sastopama Latvijā 19. gs. otrās puses vācbaltiešu naturālistu darbos, taču vēlāku novērojumu un drošu pierādījumu sugas kādreizējai sastopamībai Latvijā nav. Tuvākās populācijas – Lietuvas dienvidaustrumu un Baltkrievijas vidusdaļā. Kokvarde Latvijā parādījās, pateicoties Rīgas Zoodārza reintrodukcijas programmai 1988.–1992. gadā, kad Kurzemes dienvidu daļā tika izlaisti vairāk nekā 4000 nebrīvē savairotu jauno īpatņu, kuru vecāku izcelsmes zeme bija Baltkrievija. Latvijā ir piecas īsto varžu sugas, kas pieder divām ģintīm. Brūnās vardes (Rana ģints) pēc samērā īsa vairošanās perioda uzturas uz sauszemes. Biežāk sastopama parastā varde (Rana temporaria), kas sasniedz 10 cm garumu, retāka ir purva varde (Rana arvalis), kas sasniedz 8 cm garumu. Zaļās vardes (Pelophylax ģints) sasniedz 10–15 cm garumu, krāsojumā dominē zaļie toņi; cieši saistītas ar ūdenstilpēm, kurās uzturas arī ārpus vairošanās perioda. Latvijā ir trīs sugas: dīķa varde (Pelophylax lessonae), zaļā varde (P. esculenta) un ezera varde (P.ridibunda), kas veido grūti atšķiramu sugu kompleksu, savā starpā krustojas un veido jauktas populācijas. 

Rāpuļi (Reptilia) kopā ar putniem un zīdītājiem pieder amniotu grupai, kas vairojas ārpus ūdens vides. Latvijā ir septiņas rāpuļu sugas. Purva bruņurupuča (Emys orbicularis) garums sasniedz 20 cm, krāsojums tumšs ar dzelteniem lāsumiem. Apdzīvo ūdenstilpes. Latvijā ļoti reta suga, konstatēti atsevišķi īpatņi. Ir vēsturiskas ziņas par maldu viesi – jūras bruņurupuci (Caretta caretta), kas 1829. gadā noķerts jūrmalā, Apšuciema apkārtnē. Latvijā 21. gs. veikti desmitiem eksotisko bruņurupuču novērojumu, kas saistīti ar cilvēka izlaistiem vai izbēgušiem īpatņiem. Biežāk konstatēts sarkanausu bruņurupucis (Trachemys scripta elegans) – raksturīgs garens sarkanīgs plankums galvas sānos; tā dabiskais areāls ir Ziemeļamerikas austrumu daļa. Latvijā sastopamas trīs ķirzaku sugas. Divām sugām labi attīstītas ekstremitātes. Pļavas ķirzaka (Zootoca vivipara) sasniedz 13 cm garumu, oldzīvdzemdētāja, mazuļus dzemdē plānā membrānveida apvalkā, kas pārplīst dzemdēšanas brīdī. Sila ķirzaka (Lacerta agilis) – sasniedz 22 cm garumu, dēj olas, tēviņiem pavasarī riesta laikā ķermeņa sānu krāsojums kļūst salātzaļš. Pļavas ķirzaka ir parasta suga, sila ķirzaka retāka, iekļauta aizsargājamo sugu sarakstā. Bezkāju ķirzaka – glodene (Anguis fragilis) – sasniedz 45 cm garumu. Atšķirībā no čūskām, glodenes acīm ir plakstiņi, vēderpuses zvīņas atgādina zivs zvīņas un pēc formas neatšķiras no ķermeņa sānu vai mugurpuses zvīņām; oldzīvdzemdētāja; līdzīgi kā citas ķirzakas, glodene spēj atmest asti. Latvijā ir trīs čūsku sugas. Zalktis (Natrix natrix) sasniedz 1,2 m garumu, galvas aizmugurē divi lieli balti, dzelteni vai oranži plankumi, vēderpuse gaiša, ar tumšiem plankumiem. Gludenā čūska (Coronella austriaca) sasniedz 65 cm garumu, ķermeņa virspuse brūngana vai pelēcīga, ar 2–4 gareniskām plankumu rindām, kas virzienā uz asti saplūst neskaidrās joslās. Tiek jaukta ar odzi, no kuras to var atšķirt pēc apaļām acu zīlītēm un gludām ķermeņa zvīņām, vai ar glodeni, no kuras to var atšķirt pēc galvas un ķermeņa formas, lielām, šķērseniskām vēderpuses zvīņām, acs plakstiņu trūkuma un citām pazīmēm. Latvijā ļoti reta, īpaši aizsargājama suga, sastopama areāla ziemeļu robežā. Parastā odze (Vipera berus) sasniedz 75 cm garumu, ķermeņa virspuse biežāk brūngana vai pelēcīga, ar tumšāku līkloču līniju (lieli eksemplāri var būt pilnīgi melni). Odze ir vienīgā Latvijas indīgā čūska; tās indes sastāvā ir fermenti, kas koduma vietā izraisa sāpes, tūsku, asinsizplūdumu, lokālus audu bojājumus. Indes daudzums samērā neliels (6–18 mg), tās iedarbība uz cilvēku samērā vāja, letāli iznākumi ārkārtīgi reti. Gludenā čūska un odze ir oldzīvdzemdētājas, zalktis dēj olas. Zalktis pārtiek pārsvarā no abiniekiem, odze – no nelieliem zīdītājiem, bet gludenā čūska – no nelieliem rāpuļiem.