Smilšu krupis ir bezastaino abinieku kārtas pārstāvis. No citiem Latvijas krupjiem atšķiras ar dzeltenu svītru uz mugurkaula, apdzīvo atklātas dzīvotnes, vairojas ļoti seklās ūdenstilpēs. Latvijā ļoti reta, apdraudēta suga, kas iekļauta aizsargājamo sugu sarakstos.

Līdz samērā nesenam laikam visi Eiropas krupji tika iekļauti vienā (krupju Bufo) ģintī. Pašreiz šo sugu atzīst par piederošu atsevišķai smilšu krupju Epidalea ģintij, tomēr kādreizējais nosaukums Bufo calamita joprojām daudzviet ir saglabājies likumdošanā un normatīvajos aktos, tādos kā Eiropas Kopienas Sugu un biotopu direktīva un Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi.

Saskaņā ar ģenētikas pētījumiem sugas izcelsmes vieta ir dienvidrietumu Eiropa – Pireneju pussala. Smilšu krupis diverģējis no citām krupju ģints sugām aptuveni pirms 20 miljoniem gadu, tā fosilijas ir atrastas agrā miocēna nogulumos Spānijā.

Samērā neliels abinieks, sasniedz 7–8 cm garumu. Ķermeņa virspuse zaļgana, brūnganzaļa vai pelēkzaļa ar tumšākiem plankumiem. Gareniski, pa mugurkaulu stiepjas šaura dzeltenīga svītra. Āda raupja, kārpaina, ķermeņa virspusē aiz acīm atrodas divi lieli paralēli novietoti dziedzeri – parotīdi. Vēderpuse gaiša ar pelēcīgiem plankumiem. Acs zīlīte horizontāla, acs varavīksne gaiši zaļa.

Biežāk skrien nekā lec, barībā patērē nelielus sauszemes bezmugurkaulniekus. Apdzīvo atklātus, dabiskus vai antropogēnas izcelsmes biotopus: piejūras kāpu joslu, atklātus virsājus, izstrādātus smilšu karjerus un lauksaimniecības zemes. Raksturīga dzīvotņu īpatnība ir vieglas, smilšainas augsnes, kur smilšu krupis var ierakties. Sauszemes dzīvnieki; ūdenstilpēs uzturas tikai vairošanās periodā aprīļa beigās un maijā. Vairojas tikai seklās, atklātās lāmās. Šādās ūdenstilpēs sekmīga vairošanās var norisināties reizi vairākos gados, populācijām raksturīgas ievērojamas skaita svārstības. Ikrus nērš garās virtenēs, to skaits ir 1500–7500. Kurkuļi uzturas seklumā, attīstību pabeidz jūlijā, jaunie īpatņi pēc metamorfozes ir samērā nelieli (~ 1 cm). Ziemo uz sauszemes. Vairoties sāk triju gadu vecumā, maksimālais dzīves ilgums dabā parasti ir septiņi gadi, lai gan atsevišķos gadījumos smilšu krupis var sasniegt 17 gadu vecumu.

Sugas areāls aptuveni ietver Eiropas Atlantijas okeāna klimata ietekmes zonu no Spānijas un Īrijas līdz Igaunijas rietumdaļai. Latvijā pašreizējās atradnes ir izklaidus, atrodas galvenokārt valsts dienvidu un rietumu daļās. Latvijā smilšu krupis atrodas uz sugas kopējā areāla ziemeļaustrumu robežas, kuru nosaka klimatiskais faktors – ziemas temperatūras, kas valsts austrumu un ziemeļaustrumu daļās ir ievērojami zemākas. Daudzviet kādreizējās dzīvesvietās izzudis. Pilnībā izzudis Rīgas pilsētas pašreizējās administratīvajās robežās, kur regulāri novērots 20. gs. pirmajā pusē.

Nav īpaši pētīta. Smilšu krupis parasti ir sastopams nelielā skaitā, un arī tā potenciālā nozīme mijiedarbībā ar cilvēku nav liela. Barības objektu klāstā kultūrainavās var būt lauksaimniecības kaitēkļi.

Pašreizējais Latvijas kopējās populācijas lielums ir aptuveni 1200–2500 pieauguši īpatņi, un skaits pakāpeniski samazinās. Populācijas ir nelielas arī kaimiņvalstīs, kur tas iekļauts aizsargājamo dzīvnieku sarakstos. Smilšu krupis vēsturiski Latvijā apdzīvo teritorijas ar pašreiz augstu antropogēno slodzi (Piejūras zemiene, Latvijas dienvidu daļas agroainavas) un ir jutīgs pret izplatīšanās barjeru klātbūtni, tādu kā attīstīts ceļu tīkls ar augstu transporta intensitāti. Piekrastes joslā smilšu krupi apdraud arī apbūve un rekreācijas slodze, bet agroainavās – pesticīdi, meliorācija un vairošanās vietu izzušana.

Latvijā, saskaņā ar pēdējo reto un apdraudēto sugu izvērtējumu pēc Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (International Union for Conservation of Nature and Natural Resources, IUCN) kritērijiem (2023), smilšu krupis iekļauts apdraudētu sugu (endangered) kategorijā. Iekļauts Eiropas Kopienas Sugu un biotopu direktīvas IV pielikumā (īpaši aizsargājamas Kopienas intereses sugas), Latvijas Republikas Ministru kabineta Īpaši aizsargājamo sugu sarakstā (MK noteikumi Nr. 396 no 14.11.2000.) un to sugu sarakstā, kuru aizsardzībai veidojami mikroliegumi (MK noteikumi Nr. 940 no 18.12.2012.).

Pasugas netiek izdalītas.