Sociālais sastāvs Vispārīgam raksturojumam par iedzīvotāju sociālo sastāvu nozīmīgi ir ģimenes stāvokļa rādītāji un dzimuma proporcijas. 2016. gada sākumā 34,4 % pilngadīgo sieviešu un 39,5 % vīriešu bija precēti. Neprecēto statuss attiecināms uz 36,9 % sieviešu un 47,8 % vīriešu. No visiem attiecīgā dzimuma neprecētajiem pilngadīgajiem iedzīvotājiem 55 % vīriešu un 51 % sieviešu bija vecumā līdz 30 gadiem. Iedzīvotāju sadalījumu pēc ģimenes stāvokļa būtiski ietekmē tas, ka sieviešu īpatsvars ir lielāks. 2015. gadā vīrieši pirmoreiz laulību reģistrēja vidēji 31 gada vecumā, bet sievietes 29 gadu vecumā.
Cilvēka piederību sociālajai grupai pēc materiālās nodrošinātības nosaka mājsaimniecības demogrāfiskais tips. 2011. gada tautas skaitīšanā tika saskaitīti 859 800 (privāto) mājsaimniecību, kuras apdzīvoja 809 200 mājokļu, tas ir, 50 600 mājsaimniecību dalīja mājokli ar vēl kādu citu mājsaimniecību. Vienas personas mājsaimniecības veidoja 34 % no visām mājsaimniecībām, tajās dzīvoja 296 000 cilvēku. Kopš 2000. gada tautas skaitīšanas vienas personas mājsaimniecību daļa ir kļuvusi lielāka.
Mājsaimniecību materiālā labklājība lielā mērā atkarīga no mājsaimniecības sastāva un ekonomiskās aktivitātes līmeņa – strādājošo un apgādībā esošo personu samēra mājsaimniecībā. Augsts nodarbināto mājsaimniecības locekļu īpatsvars nodrošina augstāku labklājības līmeni, bet augsts apgādībā esošu personu skaits var radīt grūtības nodrošināt visu mājsaimniecības locekļu vajadzību un vēlmju apmierināšanu. 2015. gadā no visiem mājsaimniecību locekļiem 41 % bija algoti darbinieki. Pilsētās algoto darbinieku īpatsvars ir lielāks nekā laukos, savukārt laukos ir augstāks pašnodarbināto, amatnieku, zemnieku, mājsaimnieču, studentu, skolēnu, kā arī nestrādājošo un bezdarbnieku īpatsvars. 2015. gadā mājsaimniecības vidējais lielums valstī bija 2,37 personas. Kopējā mājsaimniecību skaitā pēc galvenā pelnītāja sociālekonomiskā statusa 2015. gadā vislielāko īpatsvaru veidoja algotu darbu strādājošo mājsaimniecības (57,8 %) un pensionāru mājsaimniecības (30,5 %). Pašnodarbināto mājsaimniecības veidoja 8,6 %, citas mājsaimniecības – 3,1 %. Kopējo ienākumu un materiālās labklājības tendences sabiedrībā galvenokārt nosaka algotu darbu strādājošās un pensionāru mājsaimniecības. Novērtējot strādājošo mēneša vidējās darba samaksas un vecuma pensiju vidējā apmēra izmaiņas, jāsecina, ka tās palielinājušās sešas reizes (strādājošo mēneša vidējā darba samaksa neto no 104 eiro 1995. gadā līdz 603 eiro 2015. gadā, attiecīgi sociālās nodrošināšanas iestāžu uzskaitē esošo pensionāru vecuma pensiju vidējais apmērs no 43 eiro līdz 273 eiro).
Lielāka atšķirība starp strādājošo mēneša vidējo darba samaksu un pensiju vidējo apmēru vērojama 1995. gadā, vismazākā attiecība (1,8 reizes) – 2010. gadā, jo pensijas vēl krīzes sākumā tika nozīmīgi paaugstinātas, tādēļ pensionāru pirktspēja salīdzinājumā ar citām mājsaimniecībām pasliktinājās mazāk. Tomēr nākotnē ienākumu noslāņošanās varētu atkal palielināties.
Materiālās labklājības līmeni raksturo arī rīcībā esošais ienākums – neto ieņēmumi naudā (pēc nodokļu nomaksas) un natūrā. Vidēji 2014. gadā vienas mājsaimniecības rīcībā bija 930,52 eiro. Rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, rīcībā esošie ienākumi (neto) no 286 eiro 2010. gadā, kad krīzes rezultātā tie sasniedza zemāko līmeni pēdējos desmit gados, 2015. gadā pieauga līdz 417 eiro. 2015. gadā mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi, salīdzinot ar ienākumiem 2014. gadā, pieauga par 7,6 %. Ienākumu pieauguma temps ir nedaudz palēninājies, salīdzinot ar iepriekšējos gados fiksēto pieaugumu (2014. gadā – par 9,3 %, 2013. gadā – par 10,7 %), un atšķirības pastāv dažādās vecumgrupās, nodarbinātības, mājsaimniecību tipu grupās, mājsaimniecībās pēc to dzīvesvietas.
Nozīmīgs rādītājs, analizējot mājsaimniecību sastāvu, ir tas, cik mājsaimniecībā ir pieaugušo un cik bērnu. 2015. gadā to mājsaimniecību īpatsvars, kurās ir bērni, veidoja 27,9 %. Salīdzinot rīcībā esošos ienākumus dažāda demogrāfiskā tipa mājsaimniecībās 2014. gadā, jāsecina, ka lielāki ienākumi raksturīgi vienas personas darbspējas vecumā mājsaimniecībai (641 eiro) un pāra bez bērniem mājsaimniecībai (504 eiro), bet viszemākie ienākumi raksturīgi nepilnā ģimenē (pieaugušais ar vismaz vienu bērnu) ‒ 269 eiro, vienai personai pensijas vecumā ‒ 310 eiro.
2015. gadā mājsaimniecību ienākumi no algota darba uz vienu mājsaimniecības locekli bija 293 eiro mēnesī. Ienākumi no sociālajiem transfertiem(pensijām, pabalstiem un citiem budžeta maksājumiem) vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli ‒ 101 eiro mēnesī. 2015. gadā aptuveni par trešdaļu pieauga ar ģimeni un bērniem saistīto pabalstu apjoms. Pieaugumu galvenokārt ietekmēja maternitātes, paternitātes un vecāku pabalstu noteikto izmaksas ierobežojumu atcelšana, izmaiņas bērna kopšanas pabalsta piešķiršanas nosacījumos no 01.10.2014., kā arī ģimenes valsts pabalsta palielināšana, kopš 2015. gada to nosakot atkarībā no bērnu skaita ģimenē. Piecu gadu laikā sociālo transfertu īpatsvars mājsaimniecību rīcībā esošajos ienākumos samazinājies par 8,1 procentpunktiem – no 32,4 % 2010. gadā līdz 24,3 % 2015. gadā. Savukārt algota darba ienākumu īpatsvars ir pieaudzis no 63,7 % 2010. gadā līdz 70,4 % 2015. gadā. 2008. gada pirmskrīzes līmenis, kad algota darba ienākumi veidoja 75,5 % no visiem rīcībā esošajiem ienākumiem, bet ienākumi no sociālajiem transfertiem – tikai 20 %, vēl 2015. gadā nebija sasniegts.
Iedzīvotāju materiālās noslāņošanās un nevienlīdzības novērtēšanā tiek pielietots ienākumu kvintiļu attiecību indekss. Latvijā šis rādītājs pārsniedz sešas reizes (2005. gadā – 7,8 reizes, 2010. gadā – 6,5 reizes, 2015. gadā ‒ 6,2 reizes). Mājsaimniecības ar bērniem pārsvarā pieder zemākām kvintiļu grupām. 2015. gadā gandrīz katra otrā mājsaimniecība, kurā ir bērni (45,9 %), pēc ienākumu līmeņa uz vienu mājsaimniecības locekli ierindojās pirmajā kvintiļu grupā (trūcīgākās), savukārt piektajā kvintiļu grupā šādu mājsaimniecību īpatsvars bija divas reizes mazāks (19,5 %). Zemāka ienākumu līmeņa mājsaimniecības pārsvarā dzīvo laukos. 2015. gada Mājsaimniecību budžeta apsekojuma dati liecina, ka laukos katra otrā (50 %) un pilsētās katra trešā (36 %) mājsaimniecība pieder pie pirmās vai otrās kvintiļu grupas, t. i., mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem. Piektās kvintiļu grupas mājsaimniecības (turīgākās) biežāk sastopamas pilsētās (23 %) nekā laukos (13 %), kas liecina par ekonomisko nevienlīdzību laukos un pilsētās.
