Latvija 20. gs. politisko un tai sekojošo saimniecisko izmaiņu rezultātā pārdzīvojusi būtiskas pārmaiņas sociālajā sastāvā. Neatkarīgās Latvijas un demokrātiskas sabiedrības izveidošana veicināja ekonomiskās struktūras maiņu un līdz ar to pakāpenisku ekonomisko resursu atšķirību samazināšanos. Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupācija radīja radikāli atšķirīgu politiski ekonomisko sistēmu ar specifiskām izmaiņām sabiedrības sociālajā struktūrā, izglītībā un nodarbinātībā. Laikposmā pēc neatkarības atjaunošanas valsts sociālā vide un sabiedrība kopumā piemērojās jauniem apstākļiem politiskā plurālisma un kapitālistiskās konkurences apstākļos.

Vispārīgam raksturojumam par iedzīvotāju sociālo sastāvu nozīmīgi ir ģimenes stāvokļa rādītāji un dzimuma proporcijas. 2016. gada sākumā 34,4 % pilngadīgo sieviešu un 39,5 % vīriešu bija precēti. Neprecēto statuss attiecināms uz 36,9 % sieviešu un 47,8 % vīriešu. No visiem attiecīgā dzimuma neprecētajiem pilngadīgajiem iedzīvotājiem 55 % vīriešu un 51 % sieviešu bija vecumā līdz 30 gadiem. Iedzīvotāju sadalījumu pēc ģimenes stāvokļa būtiski ietekmē tas, ka sieviešu īpatsvars ir lielāks. 2015. gadā vīrieši pirmoreiz laulību reģistrēja vidēji 31 gada vecumā, bet sievietes 29 gadu vecumā.

Cilvēka piederību sociālajai grupai pēc materiālās nodrošinātības nosaka mājsaimniecības demogrāfiskais tips. 2011. gada tautas skaitīšanā tika saskaitīti 859 800 (privāto) mājsaimniecību, kuras apdzīvoja 809 200 mājokļu, tas ir, 50 600 mājsaimniecību dalīja mājokli ar vēl kādu citu mājsaimniecību. Vienas personas mājsaimniecības veidoja 34 % no visām mājsaimniecībām, tajās dzīvoja 296 000 cilvēku. Kopš 2000. gada tautas skaitīšanas vienas personas mājsaimniecību daļa ir kļuvusi lielāka.

Mājsaimniecību materiālā labklājība lielā mērā atkarīga no mājsaimniecības sastāva un ekonomiskās aktivitātes līmeņa – strādājošo un apgādībā esošo personu samēra mājsaimniecībā. Augsts nodarbināto mājsaimniecības locekļu īpatsvars nodrošina augstāku labklājības līmeni, bet augsts apgādībā esošu personu skaits var radīt grūtības nodrošināt visu mājsaimniecības locekļu vajadzību un vēlmju apmierināšanu. 2015. gadā no visiem mājsaimniecību locekļiem 41 % bija algoti darbinieki. Pilsētās algoto darbinieku īpatsvars ir lielāks nekā laukos, savukārt laukos ir augstāks pašnodarbināto, amatnieku, zemnieku, mājsaimnieču, studentu, skolēnu, kā arī nestrādājošo un bezdarbnieku īpatsvars. 2015. gadā mājsaimniecības vidējais lielums valstī bija 2,37 personas. Kopējā mājsaimniecību skaitā pēc galvenā pelnītāja sociālekonomiskā statusa 2015. gadā vislielāko īpatsvaru veidoja algotu darbu strādājošo mājsaimniecības (57,8 %) un pensionāru mājsaimniecības (30,5 %). Pašnodarbināto mājsaimniecības veidoja 8,6 %, citas mājsaimniecības – 3,1 %. Kopējo ienākumu un materiālās labklājības tendences sabiedrībā galvenokārt nosaka algotu darbu strādājošās un pensionāru mājsaimniecības. Novērtējot strādājošo mēneša vidējās darba samaksas un vecuma pensiju vidējā apmēra izmaiņas, jāsecina, ka tās palielinājušās sešas reizes (strādājošo mēneša vidējā darba samaksa neto no 104 eiro 1995. gadā līdz 603 eiro 2015. gadā, attiecīgi sociālās nodrošināšanas iestāžu uzskaitē esošo pensionāru vecuma pensiju vidējais apmērs no 43 eiro līdz 273 eiro).

Lielāka atšķirība starp strādājošo mēneša vidējo darba samaksu un pensiju vidējo apmēru vērojama 1995. gadā, vismazākā attiecība (1,8 reizes) – 2010. gadā, jo pensijas vēl krīzes sākumā tika nozīmīgi paaugstinātas, tādēļ pensionāru pirktspēja salīdzinājumā ar citām mājsaimniecībām pasliktinājās mazāk. Tomēr nākotnē ienākumu noslāņošanās varētu atkal palielināties.

Materiālās labklājības līmeni raksturo arī rīcībā esošais ienākums – neto ieņēmumi naudā (pēc nodokļu nomaksas) un natūrā. Vidēji 2014. gadā vienas mājsaimniecības rīcībā bija 930,52 eiro. Rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli, rīcībā esošie ienākumi (neto) no 286 eiro 2010. gadā, kad krīzes rezultātā tie sasniedza zemāko līmeni pēdējos desmit gados, 2015. gadā pieauga līdz 417 eiro. 2015. gadā mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi, salīdzinot ar ienākumiem 2014. gadā, pieauga par 7,6 %. Ienākumu pieauguma temps ir nedaudz palēninājies, salīdzinot ar iepriekšējos gados fiksēto pieaugumu (2014. gadā – par 9,3 %, 2013. gadā – par 10,7 %), un atšķirības pastāv dažādās vecumgrupās, nodarbinātības, mājsaimniecību tipu grupās, mājsaimniecībās pēc to dzīvesvietas.

Nozīmīgs rādītājs, analizējot mājsaimniecību sastāvu, ir tas, cik mājsaimniecībā ir pieaugušo un cik bērnu. 2015. gadā to mājsaimniecību īpatsvars, kurās ir bērni, veidoja 27,9 %. Salīdzinot rīcībā esošos ienākumus dažāda demogrāfiskā tipa mājsaimniecībās 2014. gadā, jāsecina, ka lielāki ienākumi raksturīgi vienas personas darbspējas vecumā mājsaimniecībai (641 eiro) un pāra bez bērniem mājsaimniecībai (504 eiro), bet viszemākie ienākumi raksturīgi nepilnā ģimenē (pieaugušais ar vismaz vienu bērnu) – 269 eiro, vienai personai pensijas vecumā – 310 eiro.

2015. gadā mājsaimniecību ienākumi no algota darba uz vienu mājsaimniecības locekli bija 293 eiro mēnesī. Ienākumi no sociālajiem transfertiem(pensijām, pabalstiem un citiem budžeta maksājumiem) vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli – 101 eiro mēnesī. 2015. gadā aptuveni par trešdaļu pieauga ar ģimeni un bērniem saistīto pabalstu apjoms. Pieaugumu galvenokārt ietekmēja maternitātes, paternitātes un vecāku pabalstu noteikto izmaksas ierobežojumu atcelšana, izmaiņas bērna kopšanas pabalsta piešķiršanas nosacījumos no 01.10.2014., kā arī ģimenes valsts pabalsta palielināšana, kopš 2015. gada to nosakot atkarībā no bērnu skaita ģimenē. Piecu gadu laikā sociālo transfertu īpatsvars mājsaimniecību rīcībā esošajos ienākumos samazinājies par 8,1 procentpunktiem – no 32,4 % 2010. gadā līdz 24,3 % 2015. gadā. Savukārt algota darba ienākumu īpatsvars ir pieaudzis no 63,7 % 2010. gadā līdz 70,4 % 2015. gadā. 2008. gada pirmskrīzes līmenis, kad algota darba ienākumi veidoja 75,5 % no visiem rīcībā esošajiem ienākumiem, bet ienākumi no sociālajiem transfertiem – tikai 20 %, vēl 2015. gadā nebija sasniegts.

Iedzīvotāju materiālās noslāņošanās un nevienlīdzības novērtēšanā tiek pielietots ienākumu kvintiļu attiecību indekss. Latvijā šis rādītājs pārsniedz sešas reizes (2005. gadā – 7,8 reizes, 2010. gadā – 6,5 reizes, 2015. gadā ‒ 6,2 reizes). Mājsaimniecības ar bērniem pārsvarā pieder zemākām kvintiļu grupām. 2015. gadā gandrīz katra otrā mājsaimniecība, kurā ir bērni (45,9 %), pēc ienākumu līmeņa uz vienu mājsaimniecības locekli ierindojās pirmajā kvintiļu grupā (trūcīgākās), savukārt piektajā kvintiļu grupā šādu mājsaimniecību īpatsvars bija divas reizes mazāks (19,5 %). Zemāka ienākumu līmeņa mājsaimniecības pārsvarā dzīvo laukos. 2015. gada Mājsaimniecību budžeta apsekojuma dati liecina, ka laukos katra otrā (50 %) un pilsētās katra trešā (36 %) mājsaimniecība pieder pie pirmās vai otrās kvintiļu grupas, t. i., mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem. Piektās kvintiļu grupas mājsaimniecības (turīgākās) biežāk sastopamas pilsētās (23 %) nekā laukos (13 %), kas liecina par ekonomisko nevienlīdzību laukos un pilsētās.

Lielākā daļa no visiem iedzīvotājiem ir ekonomiski aktīvi. 2015. gadā Latvijā tādi bija 994 200, kas ir nedaudz vairāk nekā divas trešdaļas jeb 67,5 %. Tas bija līdz šim augstākais sasniegtais aktivitātes līmenis Latvijā. Visaugstākais nodarbinātības līmenis (62 %) Latvijā tika sasniegts 2008. gadā, taču turpmākajos gados ekonomiskās krīzes ietekmē nodarbinātība strauji samazinājās, viszemāko rādītāju (52 %) sasniedzot 2010. gadā. 2015. gadā nodarbināti bija 896 100 jeb 60,8 % iedzīvotāju 15‒74 gadu vecumā. Visaugstākais nodarbinātības līmenis 2015. gadā bija iedzīvotājiem 35–44 gadu vecumā – 80,6 %. Viszemākais nodarbinātības līmenis bija jauniešiem 15‒24 gadu vecumā – 34,5 % (69 400 nodarbinātu jauniešu). Kopš 2010. gada nodarbinātības līmenis valstī kopumā pieaudzis par 8,8 procentpunktiem, visstraujāk pieaugot Rīgas reģionā, bet vismazāk Latgales reģionā. Sākoties ekonomikas lejupslīdei, 2009. gadā strauji pieauga bezdarba līmenis, kas 2010. gadā sasniedza 19,5 %. Kopš 2011. gada bezdarbnieku skaits pakāpeniski samazinās. 2015. gadā darbu meklēja 98 200 jeb 9,9 % ekonomiski aktīvo iedzīvotāju 15–74 gadu vecumā. Sievietēm bezdarba līmenis ir zemāks nekā vīriešiem (attiecīgi 8,6 % un 11,1 %). Kopš 2011. gada jauniešu bezdarbs ir samazinājies – 2015. gadā tas bija 16,3 %. Apmēram trešdaļa iedzīvotāju ir ekonomiski neaktīvi, un pēdējos gados apmēram trešā daļa iedzīvotāju nav ne nodarbināti, ne arī aktīvi darba meklētāji. Šī proporcija saglabājas (2015. gadā neaktīvi bija 32,5 % jeb 478 400 iedzīvotāju).

Salīdzinot ekonomiskās aktivitātes līmeni pēc iegūtā izglītības līmeņa, vērojama sakarība – jo augstāks izglītības līmenis, jo augstāks aktivitātes līmenis. 2015. gadā visaugstākais ekonomiskās aktivitātes līmenis (83,2 %) bija iedzīvotājiem ar augstāko izglītību, bet viszemākais – ar pamatizglītību vai zemāku izglītības līmeni (37,8 %).

2015. gadā sieviešu nodarbinātības līmenis bija zemāks nekā vīriešu (sievietēm 57,8 %, vīriešiem 64,3 %). Pēc teritoriālā dalījuma viszemākais nodarbinātības līmenis ir Latgales reģionā, kur vērojams arī lēnākais nodarbinātības līmeņa pieaugums starp reģioniem. 2015. gadā Latgales reģionā nodarbināti bija 51,6 % iedzīvotāju, kas bija par 2,7 procentpunktiem vairāk nekā 2010. gadā. Augstākais nodarbinātības līmenis bija Rīgas reģionā, kur vērojams arī straujākais nodarbinātības līmeņa pieaugums. Nodarbinātības līmenis Rīgas reģionā kopš 2010. gada palielinājies par 12 procentpunktiem un 2015. gadā sasniedza 65,9 %. 2015. gadā visaugstākais nodarbinātības līmenis (79,1 %) bija personām ar augstāko izglītību, bet viszemākais – personām ar pamatizglītību vai zemāku izglītību (29,5 %).

Gandrīz 88 % nodarbināto 2015. gadā bija darba ņēmēji, kuri strādāja algotu darbu. Latvijā darba ņēmēju īpatsvars nodarbināto skaitā ir augstāks nekā vidēji Eiropas Savienībā (2015. gadā – par 3,4 procentpunktiem augstāks). Salīdzinot ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, Latvijā ir neliels nepilnu darba laiku nodarbināto īpatsvars – 2015. gadā Latvijā nepilnu darba laiku strādāja 7,9 % nodarbināto, bet Eiropas Savienībā vidēji – 20,3 %. 2015. gadā pamatdarbā faktiski nostrādāto stundu skaits vidēji nedēļā bija 38,3 stundas, kas par 1,9 stundām pārsniedza vidējo Eiropas Savienības rādītāju.

Latvijā, tāpat kā vidēji Eiropas Savienībā, visvairāk nodarbināto strādā pakalpojumu sektorā. 2015. gadā Latvijā šajā sektorā strādāja nedaudz vairāk nekā divas trešdaļas jeb 68,4 % nodarbināto. No visiem pakalpojumu sektorā nodarbinātajiem trīs piektdaļas jeb 60,8 % strādāja tirdzniecības pakalpojumu sektorā (tirdzniecība, transports, izmitināšana un ēdināšanas pakalpojumi, informācijas un komunikācijas pakalpojumi, finanšu darbības un operācijas ar nekustamo īpašumu), bet gandrīz divas piektdaļas jeb 39,2 % – tādās pakalpojumu jomās kā valsts pārvalde, izglītība, veselība un sociālā aprūpe, māksla, izklaide, atpūta un citās. Ražošanas sektorā nodarbināta bija gandrīz ceturtā daļa jeb 23,6 % nodarbināto, bet lauksaimniecības sektorā – 7,9 %, kas pārsniedz vidējo Eiropas Savienības rādītāju (2015. gadā – 4,4 %).

2015. gadā nedaudz vairāk nekā divas piektdaļas (41,3 %) nodarbināto strādāja vadītāju un speciālistu profesiju grupā, nedaudz vairāk nekā ceturtā daļa (26 %) bija kvalificēti darbinieki, piektdaļa (20,4 %) – kalpotāji un pakalpojumu darbinieki, bet vismazāk (12,3 %) strādāja vienkāršajās profesijās. 2015. gadā vidējais nodarbināto vecums bija 42,4 gadi, un, salīdzinot ar 2010. gadu, tas pieaudzis par vienu gadu. Viszemākais vidējais vecums (36,2 gadi) bija informācijas un komunikāciju pakalpojumu nozarē, bet visaugstākais (47,1 gads) – operāciju ar nekustamo īpašumu nozarē. Salīdzinoši augsts vidējais vecums bija arī veselības un sociālās aprūpes nozarē un izglītības nozarē nodarbinātajiem (attiecīgi 46,7 un 46,2 gadi), kas saistāms ar atalgojuma līmeni šajās profesijās, arī profesiju prestižu sabiedrībā.

Kopš neatkarības atgūšanas iedzīvotāju izglītības līmenis Latvijā ir pieaudzis. Par to liecina izglītības īpatsvara izmaiņas starp 1989. gada tautas skaitīšanu un 2000. gada tautas skaitīšanu: pamatizglītības un zemākas izglītības līmeņa īpatsvara samazinājums (1989. gadā – 39,6 %, 2000. gadā – 34,9 %), pieaugot vispārējās vidējās izglītības īpatsvaram (attiecīgi 29,8 % un 31 %), vidējās speciālās izglītības īpatsvaram (attiecīgi 19,1 % un 20,2 %), augstākās izglītības līmenim (11,5 % un 13,9 %). Pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem, Latvijā no visiem 15 gadus veciem un vecākiem iedzīvotājiem izglītības līmenis ir šāds: 23,1 % – augstākā izglītība (ieskaitot doktora grādu), 30,2 % ir profesionālā vidējā vai arodizglītība, 23,8 % – vispārējā vidējā izglītība,18,7 % – pamatizglītība, 4,2 % – izglītība, kas zemāka par pamatizglītību. Lielākās atšķirības starp dzimumiem vērojamas augstākajā izglītībā (ieskaitot doktora grādu) – sievietēm augstākā izglītība ir 26,9 %, vīriešiem – 18,4 %; profesionālā vidējā vai arodizglītība ir 32,6 % vīriešu, bet 28,2 % sieviešu.