Parasti šis koks ir nozāģēts un pārvietots uz citu vietu, bieži vien ‒ iekštelpām, bet atsevišķos gadījumos tiek īslaicīgi izrotāti arī dzīvi augoši koki. Ziemassvētku eglīte var būt arī mākslīgs veidojums, kas tomēr formas ziņā tiek darināts tā, lai tam būtu tradicionālā egles trīsstūrveida forma. Jēdziens “Ziemassvētku eglīte” var attiekties arī uz saviesīgu pasākumu, kas notiek izrotātā koka tiešā tuvumā. Mūsdienās Ziemassvētku eglīte ir kļuvusi par vienu no neatņemamiem globālās Ziemassvētku kultūras atribūtiem līdzās dāvanām un Ziemassvētku vecītim.

No vēsturiskajiem dokumentiem nav skaidri zināms, kurā laikā aizsākusies tradīcija uzstādīt publiskajā ārtelpā vai iekštelpās Ziemassvētkiem veltītu egli ar visiem zariem un skujām. Ziemassvētku eglīte kā vēsturisks fenomens zinātniski ir maz pētīta; ir daudzas populārzinātniskas grāmatas, kuru autori nav veikuši avotu kritisko analīzi un ir balstījušies tikai uz jau esošām interpretācijām, tās neizvērtējot.

Par Ziemassvētku eglītes tradīcijas pastāvēšanu pirms 16. gs. tikpat kā nav ziņu. Pastāv dokumentēta sena, pirmskristietības periodā sākusies tradīcija Eiropā ziemas saulgriežu laikā nest mājās koka bluķi, lai to rituālā veidā sadedzinātu. Šāda tradīcija ir aprakstīta jau senajos skandināvu pirmskristietības ziemas vidus svētkos (Jul). Bluķa nešana no meža uz publiskas pulcēšanās vietām ārēji līdzīgā formā sastopama arī mūsdienās plašā reģionā no bijušās Dienvidslāvijas teritorijas (piemēram, Serbijā un Melnkalnē) līdz pat Baltijas jūrai (piemēram, Latvijā). Tomēr, vai bluķim, kas ir bez zariem un skujām, ir kāds tiešs sakars ar zaļo Ziemassvētkos rotāto egli, nav zināms. Samērā plaši izplatīta un sena ir arī tradīcija Ziemassvētkos izmantot mūžzaļus augus, piemēram, āmuli (Viscum), ileksi (Ilex aquifolium), īvi (Taxus baccata), tūju (Thuja), priedi (Pinus), siltākos reģionos akmensozolu (Quercus ilex). Eiropas ziemas saulgriežu tradīcijām ir raksturīgi arī dažādi gaismas un uguns izmantošanas veidi, sākot ar ugunskuriem, bluķa sadedzināšanu un beidzot ar lampu vai sveču ievietošanu logos. Tādā veidā Ziemassvētku eglītē atrodami elementi, kuri Eiropā raksturīgi ziemas saulgriežu svinēšanai.

Pastāv vairākas populāras Ziemassvētku egles kā kristīgās, ar Kristus dzimšanas svētkiem (25. decembris) saistītas tradīcijas izcelšanās leģendas; tās ir tikušas izmantotas, lai nostiprinātu reģionālo vai konfesionālo identitāti 19. gs. otrajā pusē, kā arī tūrisma mārketinga nolūkos 21. gs. sākumā.

Ziemassvētku egles tradīcijas dzimšanu saista ar Tallinas (Rēveles) un Rīgas melngalvju brālību svētku tradīcijām. 1441. gada Rēveles melngalvju brālības noteikumos ir minēts “koks” (viduslejasvācu valodā bom), kuru Ziemassvētku un Vastlāvju (pirms gavēņa karnevāla) svinību (drunke) laikā brālības biedri ceremoniāli nesa, visticamāk, publiskajā telpā. Tallinas melngalvju brālības Ziemassvētku un Vastlāvju svētku noteikumos 1514. gadā arī tika minēti koki, kuri vispirms novietoti brālības namā, bet kurus svētku noslēgumā brālības biedri nesa uz tirgus laukumu. Nav zināms, kā šie melngalvju svētku koki izskatījās; iespējams, ka tie ir bijuši lieli koka svečturi vai arī tās ir bijušas koka konstrukcijas, kurās tika iestiprinātas lāpas.

Rīgas melngalviji 16. gs. sākumā ir praktizējuši līdzīgu tradīciju. 1510. gadā pierakstītajos Rīgas melngalvju brālības Vastlāvju svētku noteikumos ir minēts koks (bom), kuru svētku pēdējā dienā mūzikas pavadībā ienes pilsētas tirgus laukumā un sadedzina, tādējādi simboliski noslēdzot pirmsgavēņa karnevālu. Baltazars Rusovs (Balthasar Russow) 1584. gadā izdotajā Livonijas hronikā atsaucās uz jau minēto melngalvju brālību tradīciju – lielu, rotātu egli, kuru melngalvji Livonijas pilsētās savu Vastlāvju svinību noslēgumā uzstādīja tirgus laukumā un pēdējās svētku dienas vēlā vakarā, svinot ar pilsētnieku sievām un meitām, koku sadedzināja. Mūsdienu pētnieki uzskata, ka avotos minētajiem “kokiem” Rīgas un Tallinas melngalvju brālību rituālos būtiskāka loma bija Vastlāvju, nevis Ziemassvētku svinībās un tie nav bijuši saistīti ar vēlāko Ziemassvētku egles tradīciju. Ceremoniāli koki dažādos svētkos, īpaši pirmsgavēņa karnevālos, tika izmantoti arī citās 15. un 16. gs. Eiropas pilsētās.

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā vācbaltiešu vēsturnieki interpretēja melngalvju brālību svinībās uzstādītos kokus Tallinā un Rīgā kā Ziemassvētku egles tradīcijas aizsākumu. Atsaucoties uz melngalvju brālību svētku tradīcijām, Tallina un Rīga 21. gs. sākumā sevi sāka dēvēt par Ziemassvētku egles dzimšanas vietu. Pēdējās divās desmitgadēs daudzās populārzinātniskās grāmatās Rīga un Tallina minētas kā pilsētas, kurās uzstādītas pasaulē pirmās Ziemassvētku egles.

Egļu zaru rotāšanas tradīcija Ziemassvētku laikā Elzasā esot pastāvējusi jau 15. gs. nogalē, un to izsmēja vācu humānists un satīrists Sebastians Brants (Sebastian Brant) savā satīriskajā darbā “Muļķu kuģis” (Das Narrenschiff, 1494). Iespējamā Ziemassvētku eglīte pirmo reizi ir minēta 1539. gadā, kad Strasbūras katedrālē pilsētas amatnieku brālības Ziemassvētku laikā esot novietojušas lielu koku – egli vai priedi. 16. gs. un 17. gs. sākuma Elzasas hronikās ir pieminēti Ziemassvētku koki, kurus dažādās pilsētās savās mītnēs ir uzstādījušas ģildes un brālības; šie koki esot tikuši rotāti ar saldumiem un augļiem. 16. gs. otrajā pusē tradīcija saistāma ar protestantismu.

Leģenda vēsta, ka pirmo Ziemassvētku eglīti savās mājās esot uzstādījis Mārtiņš Luters 1536. gada Ziemassvētkos, lai atgādinātu bērniem par Kristus atnākšanu. Šo leģendu nav iespējams apstiprināt, bet M. Luters centās palielināt Ziemassvētku (25. decembra) kā Kristus dzimšanas dienas sociālo nozīmi, mēģinot izskaust katoļu tradīciju dāvināt dāvanas 6. decembrī, Sv. Nikolaja dienā. Ziemassvētku egles tradīcija 17. un 18. gs. kļuva populāra vāciski runājošajās zemēs, tieši luterāņu apdzīvotajās teritorijās.

Droši ir zināms, ka pirmās publiskās Ziemassvētku egles Rietumeiropas pilsētu laukumos tika uzstādītas 18. gs. vidū. Sākot ar 17. gs. vidu, bet visizteiktāk 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā Ziemassvētku egle no publiskās telpas – ģilžu un brālību namiem un pilsētu laukumiem ‒ pakāpeniski kļuva par daļu no privātās telpas – elites un vidusslāņa ģimenes sāka pušķot Ziemassvētku eglītes savos mājokļos.

19. gs. vidū Ziemassvētku egle kļuva populāra Lielbritānijā, iespējams, pateicoties vācu princim Albertam, kurš pēc savām laulībām ar karalieni Viktoriju šo tradīciju ienesa britu karaliskajā ģimenē un pastarpināti arī sabiedrībā. Izmantojot iespiestajos avotos publicēto karaliskās ģimenes Ziemassvētku svinību attēlus, sabiedrība tika iepazīstināta ar pušķotu eglīti, kurā iedegtas svecītes un zem kuras novietotas dāvanas. Britu impērijas nozīmīgā loma 19. gs. nogales pasaules politikā ietekmēja šīs tradīcijas tālāku izplatību. Izceļotāji no vācu zemēm Ziemassvētku eglītes tradīciju 19. gs. aizveda sev līdzi uz Ziemeļameriku.

19. gs. nogalē un 20. gs. sākumā Ziemassvētku egle kļuva par visā pasaulē izplatītu kultūras parādību, ar koloniālisma un kultūrapmaiņas palīdzību iegūstot atpazīstamību arī zemēs, kurās kristietība nav tradicionāla reliģija. Mūsdienās Ziemassvētku egle ir viens no komercializēto Ziemassvētku/ Jaunā gada svinību visstabilākajiem elementiem, kamēr citi elementi, kā, piemēram, Ziemassvētku vecītis, dāvanas, ziemeļbrieži, apsveikuma kartītes, pie kamīna piekarinātas zeķes dāvanām, variē no reģiona uz reģionu.

Ne visas Ziemassvētku egles ir egļu sugas augi. Eiropā visbiežāk tiek izmantotas dažādas egļu šķirnes: parastā egle (Picea abies), Eiropas baltegle (Abies alba), Kaukāza baltegle (Abies nordmanniana), Serbijas egle (Picea omorika), bet citur, piemēram, Ziemeļamerikā, mēdz izmantot arī parasto priedi (Pinus sylvestris). Egles publiskajai ārtelpai parasti tiek īpaši pasūtītas, nereti – ceremoniāli nozāģētas un atvestas uz svinību vietu. Piemēram, Londonas galveno egli, kas tiek uzstādīta ik gadus Trafalgāras skvērā, kopš 1947. gada piegādā Norvēģijas galvaspilsēta Oslo kā pateicības zīmi par palīdzību Otrā pasaules kara laikā.

Dažādu apsvērumu dēļ (piemēram, ekoloģiski, klimatiski vai praktiski iemesli) daudzviet visā pasaulē tiek izmantotas arī mākslīgās egles. Pirmās mākslīgās eglītes tika izgatavotas 20. gs. sākumā Vācijā un ieguva popularitāti, jo cilvēki bažījās par mežu izciršanu. Tās izgatavoja no zaļi nokrāsotām zosu spalvām, kas iestiprinātas koka asī. Šādas eglītes bija ļoti ugunsnedrošas. Ap to pašu laiku uzņēmums Addis Brush Company Lielbritānijā sāka ražot un eksportēt eglītes, kas bija izgatavotas, izmantojot birstu tehnoloģijas un sarus. Tās ieguva lielu popularitāti, jo bija izturīgas un samērā ugunsdrošas. 20. gs. 50. gados sāka ražot arī metāliskas eglītes no alumīnija folijas, kas diemžēl ļoti viegli uzliesmoja. Vēlākos laikos eglīšu imitāciju variantu ir pārāk daudz, lai uzskaitītu, tomēr tajos joprojām saglabājas eglei raksturīgā trīsstūra forma un dominē zaļā, sudraba un baltā krāsa. Mūsdienu plastmasas egļu labākie paraugi ir grūti atšķirami no dabiskajiem.

Publiskajā ārtelpā Ziemassvētku laikā nereti var novērot arī dažādus veidus, kā apspēlēt eglītes tēmu, piemēram, diennakts tumšajā laikā biroju ēkās atstājot logus gaišus tā, lai gaismas forma atgādinātu eglīti.

Eglīšu rotāšana pieminēta jau vismaz kopš 16. gs. Sākotnēji tie bija dažādi našķi, kurus svētku laikā varēja lietot pārtikā. Vēlākos laikos sāka parādīties īpaši veidoti rotājumi. Piemēram, tā dēvētie eņģeļmati (vāciski Lametta, angliski tinsel), kas veidoti no izstieptiem sudraba diegiem, pirmo reizi aprakstīti jau 1610. gadā Nirnbergā, Vācijā. Laika gaitā šīm vajadzībām izmantoti citi ‒ lētāki un spīdumu ilgāk saglabājoši ‒ materiāli, bet eņģeļmati joprojām ir viens no izplatītākajiem eglīšu rotājumiem.

Eglītēs mēdz iekarināt arī dažādas košas krāsas eglīšu mantiņas. Stikla mantiņas sāka ražot Vācijā. Ap 1890. gadu jau pastāvēja vismaz 5000 dažādu formu, un šis rotājums ātri izplatījās arī citur Eiropā un Ziemeļamerikā. Ir pieņemts ar īpašu dekorējumu (nereti zvaigznes formā) izrotāt egļu galotni.

Kopš vismaz 17. gs. sākuma iekštelpās eglīšu zaros tiek ievietotas arī svecītes. Sākotnēji tās tika piestiprinātas zariem ar vaska palīdzību, bet 19. gs. beigās sāka izplatīties īpaši, veikalos nopērkami, svecīšu turētāji.

Līdz ar elektrības ienākšanu ikdienas dzīvē parādījās vēlme izdaiļot eglīti ar elektriskajām lampiņām. Pirmo šādi dekorēto egli 22.12.1882. iededzināja Tomasa Edisona (Thomas Alva Edison) biznesa partneris, uzņēmējs un izgudrotājs Edvards Džonsons (Edward Hibberd Johnson) pie savas mājas Ņujorkas 5. avēnijā. Trīs gadus vēlāk elektriski rotāta eglīte bija arī pie Baltā nama Vašingtonā. Parasto cilvēku mājokļos elektriskās spuldzītes eglīšu rotājumos izplatījās tikai ap 20. gs. vidu. Elektriski apgaismoto eglīšu rekords uzstādīts Austrālijā 2015. gadā, kad kāds Deivids Ričardss (David Richards) izrotāja 22 metrus augstu mākslīgo egli ar 518 838 lampiņām. Egles galotnē bija 1,5 m augsta zvaigzne, ko izgaismoja 12 000 spuldzīšu.

Eglīšu rotājumi nereti iezīmē ģimeņu turīguma līmeni. Kamēr turīgas ģimenes var atļauties bagātīgus un dārgus rotājumus, tikmēr mazāk turīgajiem egles rotā pašdarināti vai samērā pieticīgi ornamenti. Tomēr kopumā eglīšu rotāšanas tradīcijām ornamentu izvēles ziņā visā pasaulē ir vienādas tendences.

Sākotnēji eglītes tika dekorētas un uzstādītas ne ātrāk par 22. decembri un turētas līdz pat 6. janvārim. Tādējādi Ziemassvētku eglīte gan publiskajās, gan privātajās telpās ir arī Jaungada svinību neatņemama sastāvdaļa. Mūsdienās eglīti mēdz iededzināt jau krietni pirms Ziemassvētkiem – Pirmās adventes laikā vai 1. decembrī, tādējādi pagarinot Ziemassvētku/Jaunā gada periodu uz vairāk nekā mēnesi. Publiskajā ārtelpā esošo eglīšu iededzināšana parasti notiek svinīga sekulāra rituāla veidā, klāt bieži vien esot nozīmīgām politiskām personām.

Ziemassvētku svinēšanas kritiķi nereti norādījuši uz pārmērīgo izšķērdību un greznību. Askētiskāk noskaņotie sabiedrības locekļi ir mudinājuši ierobežot svinības. Puritāņu ietekmē Anglijā Ziemassvētki bija aizliegti 1647.‒1660. gadā. Arī Franču revolūcijas laikā Ziemassvētku svinēšana tika ierobežota. Tomēr, visticamāk, neviens no šiem aizliegumiem neskāra Ziemassvētku eglīti, kas minētajās zemēs tolaik vēl nebija populāra. Krievijā Ziemassvētku eglīte bija iecienīta 19.‒20. gs. mijā. Pēc Oktobra apvērsuma 1917. gadā tā tika kritizēta kā buržuāzijas palieka un pilnībā aizliegta 20. gadu beigās. Tomēr jau 1935. gadā eglīti izmantot un rotāt tika atļauts, bet šoreiz jau kā Jaungada eglīti.

Dažviet mūsdienu Ziemeļamerikā un Eiropā pēdējās desmitgadēs radušās diskusijas, vai Ziemassvētku eglītes publiska uzstādīšana un dēvēšanas par Ziemassvētku eglīti neierobežo to pilsoņu tiesības, kuri nav kristieši. Šo pretrunu dēļ dažviet (piemēram, 2005. gadā Bostonā) egle tiek saukta par Brīvdienu egli (Holiday tree).

Par spīti Ziemassvētku eglītes izcelsmei un nosaukumam, līdzīgi kā citi globalizēto Ziemassvētku svinību elementi, tā mūsdienās lielā mērā ir sekulāra tradīcija. Pateicoties šai īpatnībai, citu reliģisko un nereliģisko uzskatu piekritēji nereti eglītes iekļaušanu savā dzīves vidē neuzskata par problemātisku ‒ eglītes rotāšana ir novērojama gan Turcijā, gan Azerbaidžānā, gan citās musulmaņu kopienās, kā arī Japānā un Ķīnā.

Ziemassvētku egļu lielā popularitāte arī rada ievērojamu tirgu eglēm un dažādiem to izstrādājumiem. 2000. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) bija nepieciešams aptuveni 30 miljoni dabīgo eglīšu, bet aptuveni 50 miljoni amerikāņu ģimeņu rotā mājas ar mākslīgajām eglītēm. 2017. gadā 81 % ASV mājsaimniecību izmantoja mākslīgās eglītes. Eiropas eglīšu tirgus ir lielāks, šeit gadā tiek patērētas aptuveni 50 miljoni dabisko egļu, lielākā daļa no tām ir izaudzētas Dānijā.

Dabīgo eglīšu pārdošanai Eiropā un Ziemeļamerikā parasti tiek veidoti īpaši īslaicīgi eglīšu tirdziņi. ASV pirmais eglīšu tirdziņš tiek saistīts ar zemnieka Marka Karra (Mark Carr) vārdu, kurš 1851. gadā esot atvedis pārdošanai divus vezumus eglīšu, turpinot šo ienesīgo biznesu vēl vairākās paaudzēs. 1880. gadā eglīšu pārdošana Ņujorkā jau sasniedza 200 000 vienību. 2011. gadā ASV iedzīvotāji iztērēja 800 miljonus ASV dolāru par dabīgo eglīšu iegādi un 2,6 miljardus – par mākslīgajām eglītēm. Kopā ar citiem rotājumiem izdevumi veidoja 6 miljardus ASV dolāru.