Pēc sistēmteorētiskiem priekšstatiem par komunikāciju (tie balstās uz masu komunikācijas funkciju izpēti un saskan ar funkcionālistisko masu komunikācijas teoriju) masu komunikācijas, resp., masu mediju apakšsistēma kā struktūru, normu un regulējumu sistēma gan kopumā, gan kā atsevišķi masu mediji ir autonomi un pašregulējošies atbilstoši mediju biznesa modelim un profesionāliem standartiem. Ar savu dienas kārtību (tematisko darba kārtību, angļu agenda setting), vārtsarga lomu (angļu gatekeeping) informācijas atlasē un rāmēšanu jeb skatījumu, ievirzi (angļu framing) mediji patstāvīgi nosaka sabiedrības pašnovērošanu, it īpaši žurnālistikā. Demokrātiskā iekārtā un atvērtā, modernā un arī postmodernā sabiedrībā masu komunikācija orientējas uz mediju lietojuma vajadzību (trīs i: informācija, identifikācija, izklaide) apmierināšanu. Savukārt autoritārā vai totalitārā iekārtā un slēgtā sabiedrībā masu komunikācija ir nevis nošķirta, bet tieši pakļauta politiskajai apakšsistēmai, bez savas patstāvīgas politiskās dienas kārtības, instrumentāla, tajā valda un pilnīgu izpausmi gūst propaganda kā vienvirziena komunikācija.