Medijpratības definīcijas būtība vienmēr ir bijusi mainīga un pielāgota aktuālajiem tehnoloģisko novitāšu diskursiem, iesaistīto zinātņu nozaru pētniecības virsmērķiem un ģeopolitiskajām aktualitātēm. Dažādos pētījumos tiek minēts, ka pastāv vairāk nekā 200 medijpratības definīciju. Tomēr var runāt arī par daļēji vienotu izpratni, ka medijpratības jēdziens vienlaicīgi balstās gan sabiedrības protekcionisma, gan pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas paradigmās. Ar to saprot nepieciešamību mediju auditorijām nodrošināt drošu mediju vidi un sniegt tām iespēju apgūt medijpratību. Respektīvi, mediju satura ierobežojumiem un nepieciešamajai medijpratībai ir jābūt zināmā līdzsvarā, lai neciestu vārda brīvība un radošas pašizpausmes iespējas. 

Medijpratība ir starpdisciplinārs jēdziens, kas ir cieši saistīts ar audiovizuālo mediju attīstību, kā arī ar lasītprasmes jēdziena robežu paplašināšanos. Vēsturiski šis jēdziens ir uzkrājis sevī ļoti atšķirīgas un reizēm arī pretrunīgas idejas par medijpratību kā dažādu prasmju kopumu, kas mediju auditorijas nodrošina ar prasmēm piekļūt dažādiem vēstījumiem analogos un digitālos medijos, lasīt, analizēt un atšifrēt vēstījumos iekodēto saturu, atpazīt vēstījuma komunikācijas modeļus un to tapšanā iesaistītos aktorus, kritiski izvērtēt vēstījumus, spriest par vēstījumu ticamību un tapšanas iemesliem, lai atklātu vēstījuma sūtītāja nolūkus, kā arī radīt savus vēstījumus komunikācijas, nodarbinātības un izklaides vajadzībām. Tomēr medijpratības jēdziens tiek saistīts ne tikai ar iepriekšminētajām prasmēm – tam tiek piedēvētas spējas pārveidot arī uzvedības modeļus, lai pārvarētu personīgās un kolektīvās drošības riskus, kas savukārt ir cieši saistīti ar priekšstatiem par sevi, sabiedrību, identitāti, kolektīvo atmiņu, veselību, reliģiju un politiku. Rietumu sabiedrībā medijpratība tiek uztverta kā demokratizāciju, sociālo līdzdalību un tiesiskumu stiprinošs prasmju kopums, kas nepārtraukti attīstās.

Medijpratība kā protekcionisms ir skatījums, kurā medijpratības jēdziens tiek aplūkots mediju efektu diskursā. Mediji tiek raksturoti kā ietekmīgas tehnoloģijas, kas ļoti īsā laikā ir spējušas būtiski pārveidot ikviena cilvēka dienas kārtību. Galvenā uzmanība tiek pievērsta arvien pieaugošajam ekrānlaikam, saskatot tajā riskus, ka nekontrolēts mediju patēriņš var nevēlami ietekmēt tradicionālo vērtību izpratni un sociālās attiecības. Draudi galvenokārt tiek saskatīti dezinformācijas izplatībā, vardarbības un pornogrāfijas atainojuma pieejamībā, alkohola, tabakas un azartspēļu reklāmu izplatībā, autortiesību pārkāpumos, seksisma un rasisma stiprināšanā, sabiedriskās veselības riskos un kiberhuligānismā. No mediju efektu diskursa lūkojoties, mediju satura pieejamība ir jābalsta sabiedrības interesēm atbilstošā juridiskā regulējumā un mediju auditorijas ir jāapbruņo ar prasmēm, kas ļauj tām pašām kritiski izprast mediju saturā paustās vērtības un izdarīt sabiedrības interesēm atbilstošas ētiskas izvēles.

Medijpratība kā reprezentāciju un realitātes izpratne ir skatījums, kas balstās semiotikā, kritiskās kultūrstudijās un mediju ekoloģijas diskursā. Šajā skatījumā medijpratība tiek aplūkota kā prasmju kopums, kas stiprina auditorijas spējas atklāt komerciālo industriju ietekmi uz mediju saturu un atšifrēt ideoloģiski piesātinātus, aizspriedumainus priekšstatus par dzimti, vecumu, šķiru un rasi. Žurnālistika tiek aplūkota kā realitāti konstruējoša un aizspriedumus atklājoša; auditorijai ir jābūt izpratnei par žurnālistikas ētiku un mediju īpašnieku interesēm. Izpratne par alternatīviem informācijas avotiem un viedokļu dažādību vēstījumos arī ir būtiska medijpratības daļa.

Medijpratība kā medijpedagoģija ir skatījums, kurā tā tiek aplūkota kā kritiski svarīgs prasmju kopums mācīšanas un mācīšanās procesā visos vecumposmos. Šeit medijpratība tiek izprasta kā katram vecumposmam pielāgots īpašu prasmju kopums, kas nepieciešams, lai droši un mērķtiecīgi piedalītos medijpastarpinātā komunikācijā un digitālajā kultūrā kopumā. Medijpratības apguve notiek ne tikai formālajā izglītībā, bet tai tiek atvēlēta būtiska loma arī atmiņas institūcijās, nevalstiskajās organizācijās un masu medijos, kas var sasniegt auditoriju arī ārpus formālās izglītības. Mācīt apgūt nepārtraukti mainīgo digitālo kultūru ir būtisks medijpratības aspekts medijpedagoģijā, kas mudina auditoriju apgūt jauno arī pašmācībā un savstarpējās mācīšanās procesā. Medijpedagoģijā medijpratība nesniedz tikai standartizētas zināšanas un prasmes, bet ņem vērā iesaistīto personu identitātes un palīdz tās stiprināt, aicina būt aktīviem digitālās kultūras un medijpastarpinātas komunikācijas līdzdalībniekiem.

Katrs no šiem skatījumiem medijpratību konstruē kā ielaušanos mediju varas struktūrās un dominējošajās ideoloģijās, tomēr diskursīva atšķirība ir vērojama pieejās jautājumiem par pārmaiņu procesiem institucionālajā un politiskajā varā, reprezentāciju un realitātes konstruēšanā, izpratnē par personīgo un sociālo identitāti medijpratības pedagoģijā.

Konceptuāli medijpratības jēdziena tapšanā var izšķirt priekšvēsturi, kurā dažāda līmeņa lēmējvaras un varas institūcijas radīja pirmos mediju regulēšanas un cenzūras mehānismus. Protekcionisma pieeja mediju videi ir aktuāla arī mūsdienās, pat ņemot vērā to, ka pirmie mediju cenzēšanas mēģinājumi ir datējami ar 16. gs. vidu, kad, piemēram, Romas katoļu baznīca centās aizliegt protestantu literatūru, turklāt 1559. gadā tika radīts “Aizliegto grāmatu saraksts” (Index librorum prohibitorum). Arī Anglijas karalis Henrijs VIII (Henry VIII Tudor) bija norūpējies par drukātā vārda ietekmi uz sabiedrību un uzstāja, ka tiktu izveidota īpaša angļu preses licencēšanas sistēma.

Kopš 20. gs. sākuma, kad strauji attīstījās kino un radio tehnoloģijas un to pieejamība masu kultūrā, mediji ir bijuši filozofu, pedagogu un politiķu uzmanības centrā. Mediju pieejamība ir mudinājusi attiecīgā laika politiskos un reliģiskos līderus gan pieņemt kinematogrāfa izplatību un filmu saturu reglamentējošus vai cenzējošus likumus, gan paust nosodošu viedokli par mediju kaitīgo ietekmi uz jauno paaudzi. Jau 20. gs. sākuma sabiedrībai bija skaidrs, ka kino ir ietekmīgs līdzeklis, kas paver plašas iespējas jauna veida informācijas ienākšanai ikviena sabiedrības locekļa dzīvē, bet nebija konkrētas metodikas, kā tieši būtu iespējams kontrolēt kino saturu. Piemēram, Romas katoļu baznīca pauda lielu ieinteresētību sadarboties ar tā laikaposma kino nozares institūcijām, lai izmantotu kino Romas katoļu baznīcas vērtībām atbilstoša satura radīšanai un izplatībai. Iemesls satraukumam par kino saturu bija saistīts ar atskārtu, ka kustīgu attēlu un mūzikas apvienojums rada emocionāli saistošu saturu, kas, iespējams, ir nepatiess un spēj stiprināt aizspriedumus par rasi, šķiru un etnisko piederību. Tika uzskatīts, ka jaunā paaudze ir jāpasargā no kino un radio negatīvās ietekmes, tāpēc tapa pirmās rokasgrāmatas kā mācību palīglīdzekļi, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Nacionālā angļu valodas skolotāju padome (National Council of Teachers of English) izdeva bukletu “Prasme klausīties” (Skill in Listening, 1944) vai Leslijas Spensas (Leslie Spence) 1952. gadā sastādītais buklets “Mācīsimies skatīties un klausīties” (Let’s Learn to Look and Listen).

Kanādas mediju teorētiķa Māršala Makluena (Herbert Marshall McLuhan) 20. gs. no 40. līdz 60. gadiem noformulētā ideja, ka “medijs ir vēstījums” (the medium is the message), ir balsts mūsdienu medijpratības izpratnei, ka mediju vēstījumi ir konstruēti un medijs kā vēstījuma nesējs ir līdzvērtīgi svarīgs tajā iekodētajam mediju vēstījumam pašam. Viņa atziņa, ka katram medijam ir sava tehnoloģiskā sintakse, radīja pamatus skatījumam, ka vienu un to pašu ideju pārstāsts dažādos medijos rada atšķirīgas interpretācijas un vēstījumus. M. Makluena pirmsinterneta laikmeta frāze “globālais ciemats” (the global village) zināmā mērā pravietiski ataino interneta laikmeta būtību par to, kā tehnoloģijas un digitālie tīklojumi stiprina saiknes starp dažādām mediju auditorijām un tehnoloģijām. Viņš arī uzskatīja, ka tehnoloģijas ir ķermeņa paplašinājums, kas ietekmē un veido sabiedrības attieksmi, pieņēmumus un uzvedības modeļus.

Par mediju kompetences jeb medijpratības dzimšanas vietu simboliski var uzskatīt Lielbritāniju, kur 1929. gadā ar Londonas Izglītības padomes (Board of Education, London) atbalstu tika publicēta “Ierosinājumu rokasgrāmata skolotājiem” (Handbook of Suggestions for Teachers). Tā saturēja specifiskas pamācības, kā izglītot bērnus, izvērtējot filmu saturu. Rokasgrāmatā skolotāji tika mudināti paaugstināt skolēnu filmu gaumes un vērtējuma standartus, izmantojot īpašas mācību metodes kā daļu izglītības procesā. To var uzskatīt par pirmo izmēģinājumu Rietumvalstu medijpratības izglītībā, kas netika balstīts tikai mediju aizliegšanā (protekcionismā), bet veicināja mediju ziņojumu kritisku izvērtēšanu. 

Medijpratības nozares pamatlicēji Lens Māstermans (Len Masterman) Lielbritānijā un Berijs Dankans (Barry Duncan) Kanādā 20. gs. 70. un 80.  gados radīja medijpratības konceptuālo un teorētisko ietvaru, kādu to pazīst līdz pat mūsdienām. L. Māstermana grāmatās “Mācot par televīziju” (Teaching about Television, 1980) un “Mācot medijus” (Teaching the Media, 1985) formulētie medijpratības principi bija pamats sistēmiskai un izvērtējamai medijpratības apguvei pamatizglītībā un vidējā izglītībā. L. Māstermana skatījums, ka mediji komunicē pasauli ar simbolisku zīmju sistēmas starpniecību, kas ir jāatkodē, balstoties atbilstošās zināšanās, radīja uzskatu, ka mediju izglītība var būt atsevišķa nozare. L. Māstermana teorijās ir radīts sistēmisks ietvars, kas raksturo visus medijus, tas savukārt balstās idejās par mediju konstruēto būtību, mediju tehnoloģiju saikni ar auditorijas uzmanības piesaisti, autorību, aizspriedumiem, vērtībām, dzīvesstiliem, viedokļiem un varu. Šīs idejas izvērtējot medijos, ir iespējams atklāt, ka mediji ir visuresoši un mūsu priekšstati par realitāti ir mediju konstruēti. Balstoties L. Māstermana idejās, B. Dankans un Medijpratības asociācija (Association for Media Literacy) Ontārio, Kanādā, izvirzīja astoņus medijpratības pamatjēdzienus, kas ir aktuāli arī mūsdienu medijpratības izpratnē:

1) Visi mediji ir konstruēti.

2) Mediji konstruē realitāti.

3) Auditorijas apspriež mediju vēstījumu nozīmi.

4) Medijiem ir komerciāla ietekme.

5) Mediji ietver ideoloģiskus un vērtībsaturošus vēstījumus.

6) Medijiem ir sociāla un politiska ietekme.

7) Forma un saturs medijos ir cieši saistīti.

8) Katram medijam ir unikāla estētiska forma. 

Rietumvalstīs mūsdienu medijpratības skaidrojumu un aktualitāti būtiski iespaido ģeopolitiskās norises, kuru atblāzma ir vērojama arī masu saziņas līdzekļu saturā un sociālo mediju lietošanas paradumos, un jaunu un vispārpieejamu tehnoloģiju ienākšana ikdienas komunikācijā, piemēram, kriptovalūtu evolūcija un ar to saistītie neaizstājamie blokķēžu žetoni (non-fungible tokens) kriptomākslā un datorspēlēs, kā arī mākslīgā intelekta iespējotu attēlu un vēstījumu aprite masu medijos, mākslā, datorspēlēs un tā tālāk. Medijpratība ir kļuvusi izteikti politizēta. Šis process tiek uzskatīts par aktuālu un nepieciešamu mūsdienu cilvēka pašizpratnei un pilnvērtīgai līdzdalībai 21. gs. sabiedrībā. Jaunākās nostādnes Eiropas Savienībā un Rietumvalstīs kopumā ietver medijpratības visaptverošu apguvi visu līmeņu izglītības programmās un vecumposmos un salīdzinošu medijpratības līmeņu mērījumu aktualitāti dažādās auditorijās. Ir vērojamas diskusijas par medijpratības jēdziena paplašinātu definīciju un savstarpēju saikņu meklējumiem ar informācijpratību un digitālo pratību.

Medijpratības kā koncepta un prasmju kopuma pētniecības aizsākumi ir datējami ar mediju pedagogu un pētnieku iniciatīvām 20. gs. 60.–80. gados. Piemēram, Kanādā medijpratības pētniecība un iekļaušana Kanādas izglītības sistēmā sākās ar valodas un sociālo priekšmetu skolotāju iniciatīvu izmantot filmas mācību satura apguvē. 1978. gadā Toronto nodibinātā Medijpratības asociācija, kuras biedru vidū ir tādi labi zināmi pētnieki kā, piemēram, Sonija Livingstone (Sonia Livingstone), Deivids Bakingems (David Dennis Buckingham), Henrijs Dženkinss (Henry Jenkins), 1989. gadā izdeva “Medijpratības resursu rokasgrāmatu” (Media Literacy Resource Guide). Rokasgrāmatā ir atrodami apraksti par mediju konceptiem, dažādi piemēri, kā izmantot medijus studiju procesā. Rokasgrāmatā medijpratības apguve tiek pamatota ar nepieciešamību attīstīt kritiskās domāšanas prasmes un sapratni par to, kā mediji darbojas. ASV 1972. gadā tika veikts viens no tā laika nozīmīgākajiem ASV valdības finansētiem medijpratības pētījumiem “Televīzija un pieaugšana: televīzijā translētas vardarbības ietekme. Ziņojums Savienoto Valstu Sabiedrības veselības dienesta virsārstam” (Television and Growing Up: The Impact of Televised Violence. Report to the Surgeon General, United States Public Health Service). Šajā pētījumā atspoguļoti dati par televīzijas bīstamo ietekmi uz bērniem, kas rosināja diskusiju vecāku, skolotāju un izglītību pārraugošo organizāciju starpā. Medijpratības apguves efektivitāte ir arī aprobēta, lai mainītu attieksmes un uzvedības modeļus vardarbības profilaksē, piemēram, 2013. gadā Kalifornijas Universitātes Losandželosā (University of California, Los Angeles) pētnieku veiktais ilgstošais pētījums “Medijpratības mācību satura izvērtējums vardarbības novēršanai skolā” (Evaluation of school-based violence prevention media literacy curriculum). ES kopš 2009. gada ir izstrādāti kritēriji, kā izvērtēt medijpratību nacionālā un starptautiskā līmenī, kas arī ir pamats skatījumam, ka medijpratībai jābūt gan integrētai visu ES dalībvalstu pamatizglītībā un vidējā izglītībā, gan arī, ka auditoriju medijpratības līmeņi ir regulāri jāmēra. Kā piemēru var minēt Eiropas skatītāju interešu asociācijas (European Association of Viewers’ Interests) izstrādāto “Pētījumu par medijpratības līmeņu vērtēšanas kritērijiem” (Study on Assessment Criteria for Media Literacy Levels) 2009. gadā. Nozīmīga loma medijpratības jēdziena pētniecībā un apguves metodikas izstrādē ir arī Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) un Atvērtās sabiedrības institūta (Open Society Institute) iniciatīvām medijpratības jomā, piemēram, Atvērtās sabiedrības institūta 2017. gadā radītajam regulārajam salīdzinošajam medijpratības līmeņu pētījumam “Medijpratības indekss” (Media Literacy Index), kurā 2022. gadā tika iekļauta 41 valsts.